«Uz Gruziju, uz Gruziju…» Pēdējā laikā to vien dzirdu. Gruzija man asociējas ar kinorežisora un mākslinieka Sergeja Paradžanova pārlaicīgajām pasakām pieaugušajiem un čudo-govno-karķinkām, kā viņš pats tās dēvēja, - brīnumainām glezniņām, par ko priecājos «Arsenāla» laikos; gruzīnu Sokrātu, filozofu Merabu Mamardašvili; kalniem un vīnu, daudz vīna. Es drīz vien uzzināšu, ka Kaukāza senākā karaļvalsts ir kas vairāk - vieda, neizprotama, maģiska. Daudz pārsteidzošāka, nekā domāju sākumā.

Šķiet, ka šobrīd katra sevi cienoša tūrisma aģentūra piedāvā ceļojumu uz Gruziju. Cenas ir augstas, un tas manu iedvesmu mazliet piezemē. Beidzot atrodu kādas ceļojumu kompānijas astoņu dienu ceļojumu ar pārsteidzoši plašu piedāvājumu un vēl par draudzīgu cenu. Pošos ceļā.

Trīs stundas un piecpadsmit minūtes ar «Air Baltic» naksnīgajās debesīs pāri Krievijas ārēm, un mēs jau nolaižamies miniatūrajā Tbilisi lidostā. Agrā rītā mūs, 28 samiegojušos ceļotājus no Igaunijas, Baltkrievijas un Latvijas, sagaida Andro - ne vien mūsu gids, bet, kā viņš saka, «paps un mamma» šā ceļojuma laikā. Tā arī notiks, bet pagaidām to nezinām.

Labrīt, Gruzija!

Pēc dažām stundām saraustīta miega ceļos nikna kā lauva, jo aiz loga šņāc šoseja ar aktīvu satiksmi (Gruzijā visas ēkas ir ceļa malā, jo līdzenu vietu, ko apdzīvot, nemaz nav tik daudz). Kad atrauju aizkarus, burtiski pamirstu - aiz stiklotās sienas tālumā plešas milzu kalnu grēdas, ap kurām peld mākoņu druskas. Noskaņojums zibens ātrumā uzlabojas, un pēc sātīgām brokastīm dodamies ekskursijā pa Tbilisi.

«Labrīt, Gruzija,» mēs pirmo reizi sakām, kopīgi paceļot glāzīti čačas - tradicionālā gruzīnu stiprā alkoholiskā dzēriena.

Nē, izbeidziet - mēs no rītiem nedzeram šņabi! Čača ir maiga, ar aprikožu aromātu, un apreibina pavisam viegli.

Andro saka tostu, pareizāk sakot, pateicas Dievam par jaunu dienu, un tas izklausās vienkārši un patiesi.

Gruzija nemaz tik daudz no Latvijas neatšķiras - nedaudz lielāka par mūsu valsti, ar iedzīvotāju skaitu mazāk par četriem miljoniem. 80% no Dienvidkaukāza valsts aizņem kalni. Tbilisi ir apmēram trīs reizes lielāka par Rīgu, lai gan jāteic, ka interesantākais notiek vecpilsētā, kas nekāda gigantiskā nav. Mtkvari upe, kas tekot cauri Turcijai, Gruzijai un Azerbaidžānai, ietek Kaspijas jūrā un Tbilisi stiepjas 40 km garumā, izskatās draudīga - mutuļojošo, brūno ūdeni ieskauj klintis vai augstas apmales.

Foto: TVNET

Centrālajā Rustaveli avēnijā rindojas arhitektūras un mākslas pērles, un tu mazliet apjūc, jo visa ir tik daudz. 458. gadā dibinātā pilsēta ir kā atdzīvojusies vēsture, kas ietiekusies nākotnē. Bizantija, arābi, persieši, mongoļi, Tamerlans – tas viss ir ietekmējis Gruziju. Vēlāk Gruzija bija Krievijas impērijas sastāvā, bet 1918. gadā pasludināja neatkarību, kas ilga tikai dažus gadus. Uz centrālās ielas atrodas nesen atvērta septiņu zvaigžņu viesnīca, nepārlasījāties, jā, septiņu. Staļina laika arhitektūras totalitārās ēnas kliedē hipsterīgi gruzīnu jaunieši ar moderniem matu griezumiem un kuplām bārdām, kas te skaļi dzied un ar rokā izstieptu cepuri diedelē naudu no garāmgājējiem.

Tbilisi modernā arhitektūra «mauc bez bremzēm» - vērienīga, uzkrītoša, neprātīga.

Stiklotais, naktī izgaismotais gājēju tilts izskatās pēc liela biksīšu ieliktnīša, bet citplanētiešu kuģis kalna galā ir Gruzijas prezidenta Giorgija Margvelašvili pils.

49 gadus vecais valsts līderis, kura hobijs ir adīšana, prezidenta krēslā atrodas piecus gadus. Oktobrī pilnvaru termiņš beigsies, bet par iespēju kandidēt vēlreiz viņš pagaidām nav izteicies. Margvelašvili postenim tika virzīts kā vadošās partijas «Gruzijas sapnis» kandidāts, bet šobrīd viņš darbojas neatkarīgi no politiskajām partijām, labprāt kritizē gan valdību, gan opozicionāru idejas, tāpēc viņa reitings ir augsts. Jāteic, ka gruzīni vispār ir politiski aktīvi - pietiek ar kautiņu vai aizdomīgu slepkavību, lai nākamajā dienā pilsētas laukumā jau būtu protestētāju simti. Cilvēki ir tik politiski uzlādēti, ka uz ielas var apstādināt jebkuru un viņam būs viedoklis par iekšlietu ministru, premjeru, partijām un «vispār visu šito nekārtību». Dalība vēlēšanās ir permanenti augsta.

Foto: TVNET

Par suņiem, viesmīlību un šķībo Tbilisi

Es varētu stāstīt par Nacionālo muzeju, Nacionālo galeriju, Operu, Gribojedova Valsts krievu drāmas teātri, bet brauciet, lūkojieties paši - es pastāstīšu par suņiem. Ietves vidū, izstiepies visā garumā, guļ kapučīno krāsas jauktenis. Tāds mīlulītis, ka sirds salecas. Gājēji viņam kāpj pāri vai apiet apkārt, tūristi pieliecas un glauda. Ausī čips, kas liecina, ka pilsētas valde suņuku ir uzskaitījusi. Klaiņojošu suņu visā Gruzijā ir ļoti, ļoti daudz, parasti tie iekārtojušies mazu veikaliņu un kafejnīcu tuvumā.

Sākumā tu vaimanā, meklē desu, bet ar laiku pierodi.

Es neko nezinu par bara psiholoģiju, bet man palika noslēpums, kāpēc Gruzijas klaiņojošie suņi ir tik mierīgi un draudzīgi – neviens nerej, nerūc, ar ķepām virsū nemetas. Visā Gruzijā neredzēju nevienu «dāmu ar sunīti». Daži, kas veda pavadā lielus suņus, acīmredzami tika uzskatīti par bezkaunīgiem izlecējiem. No dažām niknām tantiņu frāzēm sapratu, ka Gruzijā ucināties ar suni ir apmēram tas pats, kas pie mums pastaigāties pa pilsētu ar govi pavadā.

Vecpilsēta ar šauriem ielu labirintiem ir iebūvēta kalnos. Pašā augšā ir Narikala cietoksnis, bet pakājē redzamās sēņu cepures ir slavenās publiskās sēra pirtis, otrā pusē gleznains Botāniskais dārzs. No gaisa tramvaja, kas gāzelēdamies slīd pāri upei un vecajam Tbilisi, paveras pilsētnieku dzīve uz jumta terasēm. Lūk, omulīga kafejnīca ar baltiem galdiņiem, pa blakus jumta spīdīgo vēderu iet sieviete ar veļas bļodu padusē, ģimene sēžas pie liela pusdienu galda, pa šaurām līkumainām kāpnēm lēkā puišeļi.

Noklīstot no glancētās pilsētas daļas, atklājas pavisam cita Tbilisi. Vecpilsēta, kurā dzīvo mazo lietu Dievs. Koši, šķībi namiņi, ko kopā satur skārda plāksnes, veļas virves un iemītnieku mīlestība pret vietu, kur senči dzīvojuši paaudzēs. Ēkas rotā balkonu mežģīnes un šauras kāpnes, kas savieno vairākos līmeņos izbūvētos namus. Arhitektūras un dizaina detaļas te ir tik pārsteidzošas, ka katru varētu pētīt stundām. Pagalmos salīkušas rosās pārlaicīgas večiņas, aiz līkuma nozib bērnu bariņš. Ir viegli iztēloties šīs ainas slavenā gruzīnu naivista Niko Pirosmani acīm.

Tbilisiešiem jēdziens «manas mājas» ir gēnos.

Tbilisi daudzus gadu simtus līdzās dzīvo dažādas tautas – gruzīni, azerbaidžāņi, armēņi, ebreji, krievi un citi.

Mazie veikaliņi iekārtojušies pagrabstāvos. Vienā tādā ieslīdu. Tik mazs kā pieliekamais kambaris, piekrauts ar sīkprecēm, aplupušu linoleju uz grīdas, tas tomēr ir bezgala šarmants. Veikalā saimnieko armēniete Karīna - sieviete ap piecdesmit. Viņai lielas, tumšas kā akači acis, biezas brilles un blondās šķipsnās nokrāsoti mati. «Sēdieties, kafiju dzersiet?» viņa jautā, līdzko sākam pļāpāt par šo un to. «Kā, nu kā tā nedzersiet? Vismaz konfektes paņemiet,» viņa steidz parūpēties par mani, un es saprotu, ka bez cienasta prom netikšu. Karīna visu mūžu nodzīvojusi Tbilisi vecpilsētā, strādājusi teātrī par grāmatvedi, bet tad piedzimušas divas meitas, un darbā viņa vairs neesot atgriezusies. Karīna saka, ka brauktu prom uz Ameriku, kur dzīvo radi, bet nevar, jo Tbilisi ir vīra kaps.

Ir jārūpējas par meitām, veikalu, mājām. Ir jāvelk.

Viena Karīnas meita studējot žurnālistiku, bet otra nesen aizgājusi no darba bankā, kur priekšnieks, nelietis tāds, nepaceļot algu.

Foto: TVNET

Tam ir viegli noticēt, jo algas Gruzijā ir zemas – tāda jēdziena kā vidējā alga nav, bet cilvēki saņem 200 līdz 400 dolāru mēnesī. Policisti saņem ap 500 dolāru. Kārtības sarga profesija ir prestiža. Lai saņemtu pensiju, darba stāžs nav vajadzīgs, tikai pensija visiem ir 80 dolāri mēnesī. Invaliditātes pabalsts tikpat. Ar aprikožu maisiņu saujā atvados no Karīnas. Viņa man atrakstīšot feisbukā.

Briljanti vēderā

Man patīk, ka Tbilisi centrs piebārstīts ar mūsdienīgiem vides objektiem. Te ik uz soļa ir nelielas skulptūras, piemēram, vīrs ar slotu, tamada un lidojošais resnvēderis Paradžanovs. Savdabīgais režisors, scenārists un mākslinieks, Fellīni un Tarkovska draugs, pēc tautības bija armēnis, dzimis Tbilisi, kur kalna pakājē pavadīja lielu dzīves daļu - palēcienā virs zemes, tāpat kā skulptūrā. Ja gribat redzēt Gruziju no pilnīgi cita skatu punkta, skatieties viņa filmas, kas ir arī par laimes neiespējamību, izmisumu, ķermeniskumu un mīlestību. Starp citu, par Paradžanova resno vēderu Gruzijā joprojām klīst leģendas. Viņa tēvs bija antikvāra tirgotājs, un runā, ka spekulējis ar briljantiem un dārgakmeņiem.

Kad sarkanarmieši Paradžanovu mājās ieradās uz kratīšanu, tēvs mazajam Sergio licis norīt briljantus.

Kad vēlāk draugi un dakteri Paradžanovam ieteikuši tikt vaļā no resnā vēdera, viņš atbildējis, ka nevarot, jo tas esot pilns ar briljantiem.

Foto: TVNET

Kad labu brīdi esam klaiņojuši pa Tbilisi, sāk gribēties ēst. Oho, pusdienot Gruzijā - tas vien ir piedzīvojums! Mēs ar ceļabiedri Līgu izvēlamies mūsdienīgu, stilīgu restorānu netālu no viesnīcas, kurā esam apmetušās, un esam tajā vienīgās apmeklētājas. Kad atnes tarhūna zupu ar jēra gaļu, cūkas šašliku, hačapuri un salātus, mēs apmulstam, jo porcijas ir milzīgas. Un viss ļoti lēti. Zupa ir fantastiski garšīga, mazliet līdzīga mūsu skābeņu zupai.

Ēdiet Gruzijā parastos tomātu un gurķu salātus, jo tik aromātiskus un sulīgus tomātus nebūsiet baudījuši.

Vēl es no jauna kā bērnībā iemīlu limonādes, ko tik daudz kā Gruzijā pēdējo desmit gadu laikā neesmu dzērusi. Ledus aukstais, saldais tarhūns garšo kā bērnībā. Kad laipnajai viesmīlei jautājam: «Vai var iesaiņot līdzi?» - viņa pasmaida un rāmi atbild: «Gruzijā visu var!»

Raksts tapis sadarbībā ar tūrisma operatoru «Interlux Travel». Rakstu sēriju par Gruziju TVNET lasiet arī turpmāk.

Lasīt un pievienot komentāru
JAUNĀKIE FOTO
Saturs drīz būs pieejams