Agrā pavasarī viņu pārveda uz vispārēja režīma labošanas darbu koloniju Orlas apgabala Nariškinas ciemā, kur Navaļnijs aizvadīja visu atlikušo laiku.
«Pirmie iespaidi bija tādi, ka ir ļoti auksts, mazliet sniega. (..) Viss ļoti pelēks, cietumnieki ar dzeltenbaltām sejām melnos mēteļos. Atmosfēriski, tā bēdīgi. Sapratu, ka esmu nokļuvis ļoti dīvainā vietā,» viņš teica.
Kolonijā sešos no rīta atskaņo himnu. Cietumsargi modina ieslodzītos, kuri pēc tam dodas uz rīta rosmi - bet neviens tur gan nevingrojot. Pēc rīta rosmes jāiet brokastīs, bet pēc tām sākas darba diena. «Šī kolonija ir viena no apmēram trim Krievijā, kurā ir gan stingrais, gan vispārējais režīms. Septiņos rītā «Slāvietes atvadu» pavadībā ieslodzītos ved uz darbu. Pa garu koridoru viņi iet no dzīvojamās zonas uz darba zonu. Izskatās kā gaitenis no [videospēles] «Half-Life» - kādi sešsimt metri, šaurs, dzeloņdrātis,» stāsta Navaļnijs. «Bet man ne reizi tur nebija jāiet. Kad ierados, laikam izdomāja, ka nevajag mani tur laist - darba apstākļus novērtēšu no darba drošības organizācijas viedokļa. (..) Gandrīz uzreiz mani apskatīja okulists un pateica, ka man esot slikta redze, un man tiešām ir ļoti slikta redze. Man iedeva atzinumu, ka nedrīkstu cilāt smagumus un strādāt ražošanā, kur ir putekļi. Kaut arī realitātē tur strādā pat pusaklie.»
«Tie, kam jāpaliek dzīvojamajā zonā, vienkārši visu dienu neko nedara,» norāda Navaļnijs. «Ir tādi ieslodzītie, kas visu dienu skatās televizoru vai vienkārši guļ.»
Navaļnijs sagādāja nepatikšanas cietuma administrācijai, kad 2015.gada septembrī, no cietuma taksofona sazvanoties ar brāli, nodiktēja savu paziņojumu, kas vēlāk tika publiski atskaņots mītiņā. Pēc tam Navaļniju sāka uzraudzīt daudz rūpīgāk.
Ieslodzījumā aizvadītajā laikā Navaļnijs saņēma 50 sodus - «ne vienmēr bija saprotams, par ko», viņš norāda. «Dažreiz tas bija saistīts ar Alekseja [Navaļnija] aktivitātēm, par kurām es neko nezināju. Tādos gadījumos vienkārši atnāca un teica: tevi aizvest uz soda izolatoru,» saka Navaļnijs.
«Smagi. Šos trīs gadus man bija tāda sajūta, ka skatos art house filmu un ne vienmēr saprotu, kas notiek, pie kā tas var novest. Un dažreiz nav pat skaidrs, kurš ir galvenais varonis,» viņš raksturo savas sajūtas. «Es pārstāju satraukties. Viss, ko nevar kontrolēt, ir jāignorē - tieši to es arī darīju.»
Navaļnijs atzīst, ka esot mēģinājis sevi visu laiku nodarbināt, lai nesajuktu prātā. «Neklātienē ieguvu jurista izglītību, varu lasīt spāniski. (..) Man bija angļu valodas privātskolotājs, sarakstījos ar matemātikas profesoru no Kazaņas, sarakstījos ar sievieti, kas mācīja zīmēt - deva uzdevumus, pārbaudīja, teica, kas jāmaina. Es daudz zīmēju. Nodarbojos arī ar origami. Turklāt man daudzi rakstīja, un es uz katru vēstuli atbildēju. Tas arī bija labs veids, kā kavēt laiku. Trīs stundas dienā nodarbojos ar sportu,» uzskaita Navaļnijs.
Navaļnijs no cietuma sūtīja vēstules arī Krievijā ieslodzītajam ukraiņu kinorežisoram Oļegam Sencovam, kurš maijā pieteica badastreiku.
Navaļnijs stāsta, ka kolonijas iekšējās kārtības noteikumos esot teikts, ka bārdai un ūsām jābūt īsām un aplīdzinātām, un zonas priekšnieks esot pat piedraudējis ar spēku nodzīt Navaļnija ūsas. Tas gan nenotika. «Tur nav neviena ūsaina cietumnieka. Ūsains zeks - tas ir nonsenss,» sacīja Navaļnijs. «Bet man tā bija iespēja justies brīvam.»
Kāda bija pirmā diennakts brīvībā? «Eiforija,» atbild Navaļnijs. «Jūtos tā, it kā kolonija būtu senā pagātnē, pirms desmittūkstoš gadiem. Viss, kas tur bija, ir beidzies.»
