Otro reizi pāris gadu laikā skandālu dēļ nav izdevies atrast jaunu Valsts ieņēmumu dienesta (VID) ģenerāldirektoru. Konkursā par labāko atzītā kandidāta Māra Skujiņa pagātni uzņēmējdarbībā Valsts kancelejas un Finanšu ministrijas (FM) organizētā komisija pastiprināti vētīt apņēmās vien pēc uzvarētāja pasludināšanas. Komisijai, kurai bija gandrīz mēnesis informācijas pārbaudei, jautājumi par Skujiņa agrāko darba gaitu krustošanos ar vairākos kriminālprocesos ierauto uzņēmēju Māri Martinsonu izrādījās pārsteigums. Latvijas Televīzijas raidījums «de facto» vēsta, ka VID konkursa komisija turklāt arī nepamanīja vai vismaz sabiedrībai neatklāja pretrunas par Skujiņa lomu Vaiņodes biogāzes stacijas projektā.

«Es ceru, ka izdosies gūt valdībā atbalstu, un es ceru, ka VID tiks pie jauna vadītāja, pie jaunas sejas,» vēl nedēļas sākumā finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola (ZZS) bija pārliecināta, ka konkursa komisijas piedāvātais Māris Skujiņš varētu būt ļoti labs VID vadītājs, un apņēmās virzīt viņu uz balsojumu valdībā.

Ne ministrei, ne Skujiņam nebija bažu par to, ka viņa pagātnē varētu slēpties kāds skelets, piemēram, sadarbība partneri, kas nokļuvuši Finanšu policijas redzeslokā. «Es esmu bijis uzņēmumu vadītājs. Ar uzņēmējdarbību nodarbojas, kā zināms, uzņēmumu īpašnieki. Es esmu strādājis arī banku jomā. Man ir bijuši ļoti daudzi klienti un ļoti daudzi sadarbības partneri. Es esmu saskāries ar dažādām dzīves situācijām savā pieredzē, un arī šīs situācijas vienmēr risinājis atbilstoši labākajiem ētikas principiem, atbilstoši likumiem. Tā kā es konkrētāk jums nevarēšu atbildēt,» uz tiešu «de facto» jautājumu pēc tikšanās ar ministri atbildēja Skujiņš.

Neilgi pēc tam kļuva zināms, ka pirms sešiem gadiem Skujiņš deviņus mēnešus nostrādāja par finanšu direktoru uzņēmumā «Energo Capital». Viņa uzdevums bija panākt, lai bankas aizdod naudu biomasas elektrostaciju projektam. Viens no potenciālajiem projekta investoriem, kas tika prezentēts arī pārrunās ar bankām, bija uzņēmējs Māris Martinsons. Viņa vārds pēdējos gados saistīts ar vairākiem kriminālprocesiem – arī ar tā dēvēto «būvnieku lietu», kuru joprojām izmeklē VID struktūrā ietilpstošā Nodokļu un muitas policijas pārvalde.

«Tajā laikā, 2012.gadā, tā informācija, kas bija manā rīcībā par šo cilvēku, ka viņš ir cilvēks, kas ir Rīgā veiksmīgi veicis uzņēmējdarbību, kuram pieder uzņēmumi, kurš investē jaunos biznesos un kuram nav ne mazāko reputācijas problēmu,» jau vēlāk sarunā ar «de facto» skaidroja Skujiņš. Vaicāts, vai Martinsons, viņaprāt, joprojām ir uzņēmējs ar labu reputāciju, Skujiņš atzina: «Pēc tās informācijas, kura ir izskanējusi publiski, noteikti nē. Man grūti saprast, kāpēc cilvēki iet šādā virzienā. Pilnīgi nesaprotami, pilnīgi nepieņemami.»

Informācija, ka Martinsons bija «Energo Capital» investors, nebija publiska – tā ir minēta «de facto» rīcībā esošā prezentācijā, kuru uzņēmums izveidoja sarunām ar kredītiestādēm. Tomēr kāda saikne ar Martinsonu bija redzama arī publiski. Laikā, kad Skujiņš strādāja «Energo Capital», viņš kļuva arī par uzņēmuma «Natural Resources» īpašnieku un valdes locekli. Šis uzņēmums, kas iepriekš saucās SIA «Taka-G5», bija saistīts ar Liepājas uzņēmēju Andri Griģi, kurš 2009.gadā saņēma gandrīz visas biogāzes staciju kvotas, un savulaik desmit procentu īpašnieks tajā bija Māris Martinsons.

Ļoti līdzīgas izmaiņas tai pat dienā notika vēl trīs bijušajos «Taka-G» grupas uzņēmumos. Par SIA «Bio Eko», SIA «Iesim zaļi» un SIA «Zaļais spēks» īpašniekiem attiecīgi kļuva «Energo Capital» apkalpojošie advokāti Sandis Petrovičs un Armands Masulis, kā arī būvuzraugs Arturs Circenis. «de facto» zināms, ka tas bija saistīts ar iecerēto četru megavatu spēkstaciju Vaiņodē.

Skujiņš sarunā ar «de facto»atzīst, ka firmas «Natural Resources» patiesais īpašnieks viņš nebija: «Tas bija viens no maniem darba pienākumiem «Energo Capital» ietvaros - kļūt par šī uzņēmuma akciju īpašnieku, lai konkrētam biogāzes projektam varētu sakārtot juridisko struktūru atbilstoši starptautiskajiem standartiem, izauditēt viņu un pēc tam uzsākt projekta realizāciju.»

Projekta realizācija gan nesākās – gan Skujiņa «Natural Resources», gan trīs pārējie uzņēmumi vienā un tai pašā dienā 2012.gada septembrī nolēma uzsākt likvidācijas procesu. Kas bija šo firmu patiesais labuma guvējs, Skujiņš neatklāj: «Man ir līgumattiecības, kuras ir konfidenciālas. Es patiesā labuma guvējus norādīšu ar visiem attiecīgiem dokumentiem visām kompetentām iestādēm. Diemžēl privāti dokumenti satur konfidenciālu informāciju, un man ir saistības ievērot šo konfidencialitāti publiski.»

Strādāt «Energo Capital» Skujiņu uzaicināja uzņēmuma valdes loceklis, bijušais SEB bankas darbinieks Gatis Vītols, kurš esot nodarbojies arī ar privāto investoru piesaisti. Viņš apstiprina, ka gadījumā ar «Natural Resources» Skujiņš bija izpildītājs: «Par to, ka viņš bija īpašnieks – tas bija laikam tāda formāla lieta, jo vienkārši mums tur vajadzēja, lai... Es tagad precīzi neatceros, kāpēc... Bet tā, lai laikam nebūtu... Jo tur bija laikam LAD [Lauku atbalsta dienesta] atbalsts tiem projektiem, un tur laikam nedrīkstēja tur būt vienā grupā kaut kas... Un tāpēc sanāca, mums vajadzēja kaut kā, ka tie īpašnieki ir dažādi tiem uzņēmumiem, kas tur bija tajā Vaiņodē. Un tāpēc tā sanāca.»

«Energo Capital» bijušais valdes loceklis Vītols vēl uzsver, ka esot svarīgi saprast: «Tajā brīdī, kad viņš [Skujiņš] bija īpašnieks, tad jau principā tika pieņemts lēmums, ka tas projekts vairāk nebūs. Un tas pēc būtības jau bija ar tukšu kontu uzņēmums pļavā...»

Arī Vītols noliedz, ka Skujiņš būtu kontaktējies ar Martinsonu – ar to nodarbojies pats «Energo Capital» valdes loceklis. Tāpat Martinsons uz lūgumu sniegt viedokli par VID direktora amata kandidātu «de facto» norādīja, ka to nevar izdarīt, jo Skujiņš viņam neesot zināms.

Tomēr par «Energo Capital» un «Natural Resources» Martinsons gan rakstiski sniedza izvērstu atbildi: «Saistībā ar Jūsu minētajām kompānijām man ir pazīstami Gatis Vītols un Vigars Kaktinieks, kuri kā SEB bankas bijušie darbinieki mani uzrunāja ar aicinājumu kā finanšu investoram izvietot ievērojamus naudas līdzekļus mezanīna aizdevumu veidā viņu vadītos investīcijas projektos. (..) Solītie investīciju projekti tā arī netika realizēti, un absolūti lielāko daļu no piešķirtajiem aizdevumiem neizdevās atgūt, neskatoties pat uz to, ka Gata Vītola parakstīto dokumentu un veikto darbību likumības izvērtēšana bija pat tiesībsargājošo iestāžu dienas kārtībā.»

Vītols atzīst, ka pēc Martinsona juristu iesniegumiem bija sākti daži kriminālprocesi, kas visi gan esot izbeigti, jo nekādas krāpniecības neesot bijis, vien neveiksmīgs projekts. «de facto» gan zināms, ka aizdomas par likumpārkāpumiem Vītola darbībās «Energo Capital» bijušas arī citiem aizdevējiem vai biznesa partneriem.

Skujiņam tas esot jaunums, jo neko aizdomīgu viņš, strādādams «Energo Capital», nemanīja: «Es neredzēju neko tādu, kas man liktu zvanīt policijai vai Valsts ieņēmumu dienestam.»

Līdz galam nav skaidrs, cik daudz par atjaunojamās enerģijas biznesa posmu Skujiņa dzīvesgājumā un iespējamām saiknēm ar Martinsonu bija noskaidrojusi pretendentu atlases komisija. To izveidoja finanšu ministre Reizniece-Ozola, sastāvā bija arī viņas biroja vadītājs Ringolds Beinarovičs, bet vadīja komisiju Valsts kancelejas direktors Jānis Citskovskis.

Uz jautājumu, kā komisija varēja šadas saiknes nepamanīt, Reizniece-Ozola aicināja to vaicāt komisijas locekļiem, taču piebilda: «Es pieņemu, ka komisija tomēr strādā ar to informāciju, kas publiski ir pieejama, ko arī kandidāts pats ir norādījis, un zināmā mērā arī, protams, par šādiem sensitīviem jautājumiem uzticējās novērotājiem, kas speciāli šādam mērķim arī tika pieaicināti – KNAB un Drošības policijai.»

Savukārt Citskovskis jau otrdien «de facto»solīja: «Mēs vēlreiz lūgsim drošības iestādēm izvērtēt tos riskus, jo tas ir 2012.gads – pēdējo reizi, kad bija šīs attiecības. Mēs paši personiski (..) Skujiņa kungu lūgsim iesniegt, skaidrot šo situāciju ar dokumentāciju, kādas bija šīs attiecības, kādi ir šie līgumi slēgti, lai saprastu, vai tur ir iespējams... Jo svarīgi, vai no Martinsona kunga vai kādas citas personas puses nav pēc tam iespējas ietekmēt.»

Politiķu un ierēdņu satraukuma dēļ versijas par plānu «B» sāka cirkulēt jau kopš nedēļas vidus. Kuluāros tika runāts, ka par VID vadītāju varētu virzīt otrās vietas ieguvēju. «de facto» rīcībā esošo neoficiālo informāciju, ka tā bija VID Akcīzes preču aprites daļas vadītāja Baiba Šmite-Roķe, viņa pati komentēt atteicās.

Šādu rīcības plānu ceturtdienas pēcpusdienā pat apsvērt gan negribēja premjers Māris Kučinskis (ZZS), kurš iepriekš «de facto» pauda, ka pret Skujiņu vēršas tie, kam esot bailes no godīga un profesionāla cilvēka: «Es noteikti domāju, ka tādā gadījumā jauns konkurss, citādi es arī sākšu sazvērestības teorijas meklēt, ka kādam vajag noņemt, lai ieliktu tur kaut ko citu. (..) Es ļoti labi saprotu arī šobrīd gan Citskovska kungu, gan komisijas locekļu tādu zināmu sajūtu, ka viņu darbs tā kā tiek apšaubīts.»

Pagāja vien pusotra stunda pēc šiem premjera vārdiem, kad Māris Skujiņš publiski paziņoja, ka savu pieteikumu VID ģenerāldirektora amatam atsauc, jo pret viņu esot izvērsta melu kampaņa.

Lasīt un pievienot komentāru
JAUNĀKIE FOTO
Saturs drīz būs pieejams