«Energo Capital» bijušais valdes loceklis Vītols vēl uzsver, ka esot svarīgi saprast: «Tajā brīdī, kad viņš [Skujiņš] bija īpašnieks, tad jau principā tika pieņemts lēmums, ka tas projekts vairāk nebūs. Un tas pēc būtības jau bija ar tukšu kontu uzņēmums pļavā...»
Arī Vītols noliedz, ka Skujiņš būtu kontaktējies ar Martinsonu – ar to nodarbojies pats «Energo Capital» valdes loceklis. Tāpat Martinsons uz lūgumu sniegt viedokli par VID direktora amata kandidātu «de facto» norādīja, ka to nevar izdarīt, jo Skujiņš viņam neesot zināms.
Tomēr par «Energo Capital» un «Natural Resources» Martinsons gan rakstiski sniedza izvērstu atbildi: «Saistībā ar Jūsu minētajām kompānijām man ir pazīstami Gatis Vītols un Vigars Kaktinieks, kuri kā SEB bankas bijušie darbinieki mani uzrunāja ar aicinājumu kā finanšu investoram izvietot ievērojamus naudas līdzekļus mezanīna aizdevumu veidā viņu vadītos investīcijas projektos. (..) Solītie investīciju projekti tā arī netika realizēti, un absolūti lielāko daļu no piešķirtajiem aizdevumiem neizdevās atgūt, neskatoties pat uz to, ka Gata Vītola parakstīto dokumentu un veikto darbību likumības izvērtēšana bija pat tiesībsargājošo iestāžu dienas kārtībā.»
Vītols atzīst, ka pēc Martinsona juristu iesniegumiem bija sākti daži kriminālprocesi, kas visi gan esot izbeigti, jo nekādas krāpniecības neesot bijis, vien neveiksmīgs projekts. «de facto» gan zināms, ka aizdomas par likumpārkāpumiem Vītola darbībās «Energo Capital» bijušas arī citiem aizdevējiem vai biznesa partneriem.
Skujiņam tas esot jaunums, jo neko aizdomīgu viņš, strādādams «Energo Capital», nemanīja: «Es neredzēju neko tādu, kas man liktu zvanīt policijai vai Valsts ieņēmumu dienestam.»
Līdz galam nav skaidrs, cik daudz par atjaunojamās enerģijas biznesa posmu Skujiņa dzīvesgājumā un iespējamām saiknēm ar Martinsonu bija noskaidrojusi pretendentu atlases komisija. To izveidoja finanšu ministre Reizniece-Ozola, sastāvā bija arī viņas biroja vadītājs Ringolds Beinarovičs, bet vadīja komisiju Valsts kancelejas direktors Jānis Citskovskis.
Uz jautājumu, kā komisija varēja šadas saiknes nepamanīt, Reizniece-Ozola aicināja to vaicāt komisijas locekļiem, taču piebilda: «Es pieņemu, ka komisija tomēr strādā ar to informāciju, kas publiski ir pieejama, ko arī kandidāts pats ir norādījis, un zināmā mērā arī, protams, par šādiem sensitīviem jautājumiem uzticējās novērotājiem, kas speciāli šādam mērķim arī tika pieaicināti – KNAB un Drošības policijai.»
Savukārt Citskovskis jau otrdien «de facto»solīja: «Mēs vēlreiz lūgsim drošības iestādēm izvērtēt tos riskus, jo tas ir 2012.gads – pēdējo reizi, kad bija šīs attiecības. Mēs paši personiski (..) Skujiņa kungu lūgsim iesniegt, skaidrot šo situāciju ar dokumentāciju, kādas bija šīs attiecības, kādi ir šie līgumi slēgti, lai saprastu, vai tur ir iespējams... Jo svarīgi, vai no Martinsona kunga vai kādas citas personas puses nav pēc tam iespējas ietekmēt.»
Politiķu un ierēdņu satraukuma dēļ versijas par plānu «B» sāka cirkulēt jau kopš nedēļas vidus. Kuluāros tika runāts, ka par VID vadītāju varētu virzīt otrās vietas ieguvēju. «de facto» rīcībā esošo neoficiālo informāciju, ka tā bija VID Akcīzes preču aprites daļas vadītāja Baiba Šmite-Roķe, viņa pati komentēt atteicās.
Šādu rīcības plānu ceturtdienas pēcpusdienā pat apsvērt gan negribēja premjers Māris Kučinskis (ZZS), kurš iepriekš «de facto» pauda, ka pret Skujiņu vēršas tie, kam esot bailes no godīga un profesionāla cilvēka: «Es noteikti domāju, ka tādā gadījumā jauns konkurss, citādi es arī sākšu sazvērestības teorijas meklēt, ka kādam vajag noņemt, lai ieliktu tur kaut ko citu. (..) Es ļoti labi saprotu arī šobrīd gan Citskovska kungu, gan komisijas locekļu tādu zināmu sajūtu, ka viņu darbs tā kā tiek apšaubīts.»
Pagāja vien pusotra stunda pēc šiem premjera vārdiem, kad Māris Skujiņš publiski paziņoja, ka savu pieteikumu VID ģenerāldirektora amatam atsauc, jo pret viņu esot izvērsta melu kampaņa.