Ir 19. gadsimta nogale, tu atlaidies sārta zīda kušetē un pārlaid roku kokā grieztai lauvas galvai, kājas pieplok persiešu paklāja smalkajiem rakstiem, ar acs kaktiņu tu mani, kā saules stars klejo pa antīka svečtura rakstu labirintiem, un šķiet, ka vējš no tāluma atnes karietes skaņas. Baudīt dzīvi kā mākslu vēsturiskā gaisotnē ar mūsdienu komforta iespējām var tepat Rīgā iepretim Mākslas muzejam, 1875. gadā celtā ēkā, kur atrodas pieczvaigžņu boutique viesnīca Gallery Park Hotel & SPA.

Majestātiskā neoklasicisma stila ēka ar balkoniem, kas iziet uz trim pusēm, un nelielu pagalmu Kalpaka ielas pusē, iekļauta UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā. Vēstures elpa, kas uzvējo, ieejot pagalmā, ar katru soli pieņemas spēkā.

Veras stiklotas durvis un esam foajē, kurā mūs sagaida viesnīcas vadītāja Andžela Blate. Skatu piesaista vēsturiski autentiskais interjers - smagnējas ozolkoka mēbeles ar sarežģītiem ornamentiem, zeltīts tapešu reljefs, kurā rotaļājas gaismas strēles, bordo un egļu zaļš, jā, un lilijas ar raksturīgo smaržu. 19. gadsimta beigu aura nemanāmi saplūst ar mūsdienīgu dizainu un funkcionalitāti. Zem kājām 20. gadsimta sākuma persiešu paklāji, izkārtoti uz Napoleona III laikmeta stila marmora grīdas.

Vou, laternas ir savādas! Divus metrus augstās čuguna laternas reiz izgaismojušas kādu no Parīzes tiltiem.

Savukārt mēbeļu ansamblis ir atjaunots 19. gadsimta sākuma meistardarbs no cara Nikolaja II Romanova galdniecības Schmidt. Atšķirībā no tikko no veikala nākušiem, bezpersoniskiem priekšmetiem, te katrs ir ar savu garās dzīves stāstu un laikmeta pulsu. Telpās pārņem savāds miers - haotiskais un steidzīgais mūsdienu dzīves ritms palicis tur ārā, aiz vārtiem. Vulgārā patērētājsabiedrības kņada pieklust, dzīvi virtuālajā onlainā nomaina savas esamības apzināšanās. Vēsture prasa pietāti.

Foto: Jānis Škapars/TVNET

Pie lielākā rēdera un armijas čekas

Ēkas stāsts aizsākās 19. gadsimta 70. gados - neilgi pēc tam, kad tā sauktajā Ārrīgā Krievijas cars Aleksandrs atļāva būvēt mūra mājas, un tieši šis laiks iezīmēja modernās Rīgas sākumu. Līdz 1856. gadam, kad beidzās Krimas karš, ārpus pilsētas mūriem varēja celt tikai koka mājas, ko kara gadījumā bija paredzēts nodedzināt, lai priekšpilsēta būtu pārredzamāka. 70. gados vācu tirgotājs Johans Joahims Fengers arhitektam Matiasam Holstam pasūtīja savrupmāju. Projekts ir vienīgais Holsta darbs Rīgas vēsturiskajā centrā. Ēkas verandas, balustrādes un zirgu stalli uzticēja projektēt Robertam Pfūgam, bet portālu ar kariatīdēm 1892. gadā pievienoja Rīgas galvenais arhitekts Johans Daniels Felsko. Tolaik Rīgas elites vidū valdīja tāds kā sacensību gars par greznākās mājas būvniecību. Fengers ļoti mīlēja Franciju un tas atspoguļojas viņa savrupmājas interjerā un iekšpagalmā, kas nav raksturīgs Latvijas arhitektūrai.

Rīga tolaik bija viena no Krievijas impērijas attīstītākajām pilsētām, kas strauji uzplauka, un tās vaibsti mainījās - vienlaikus ar Fengera māju tika celts Pfāba - Benjamiņa nams un citas savrupmājas, kas izveidoja tā saukto bulvāru loku.

Starp citu, tā laika ekonomiskais pacēlums un optimisms nereti tiek salīdzināts ar mūslaiku eiforiju pirms 2007. gada krīzes. Gāja laiks un no Fengera meitas un Lielās Ģildes vecākā Vilhelma Hartmaņa īpašuma 1937. gadā nonāca Latvijas lielākās Friča Grauda rēderejas «F. Grauds» rokās. Pēc kara skaistajā ēkā visai brutāli saimniekoja padomju armijas Politpārvalde. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas ēka ilgi stāvēja, līdz atrada jaunu saimnieku.

Par Fengeru ģimeni zināms maz - par viņu gaumi, ieradumiem, dzīvesveidu liecina pati ēka. Piemēram, Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā glabājas kariete, apšūta ar zaļu samtu, tā reiz piederēja Fengeru meitai. 19. gadsimta beigās ģimene zirgu pajūgā mēroja tālo ceļu uz Parīzi. Šobrīd Fengeru pēcteči dzīvo Vācijā un Dānijā.

Foto: Jānis Škapars/TVNET

Ar Francijas piesitienu

«Labāk neredzēt - auksti, dubļi, depresīvi,» kāda arhitektūras pērle izskatījās 2004. gadā, atceras Andžela. Pēc «armijas čekas» aiziešanas tajā bija nakšņojuši vien bezpajumtnieki. Kopš pirmās dienas Andžela bija klāt tolaik līdz kliņķim nolaistās Fengeru mājas atjaunošanā. Lai sasniegtu rezultātu, bija vajadzīga liela apņēmība un pacietība - kāds darbs ieguldīts, nemaz nevar izstāstīt! Vispirms tika veikta ēkas arhitektoniskā izpēte, bet rekonstrukcija ilga veselus piecus gadus. «Kopā ar itāļu un franču restauratoriem nolēmām turpināt 19. gadsimta Francijas tēmu, prātojot, kā izstāstīt mājas stāstu, kas vestu cauri laikmetiem.»

Tagad uzreiz redzams, ka ēka mīlēta - ar pietāti pret katru nieku atjaunota, apčubināta un sapucēta. Lūk, 90% pirmā stāva sienu un griestu paneļu savākti vienkopus no visas ēkas, bet tas, kas nav saglabājies no mājas oriģinālā veidola, tik un tā ir antīks un unikāls.

Te nav neviena feika!

Reljefās ādas tapetes pasūtītas Francijas kompānijā Tassin, kur tās filigrāni izstrādātas 1901. gada iekārtās. Katrai niansei ir nozīme - tumši zaļā, piesātinātā krāsa bagātīgi izmantota dizainā, saistīta ar 19. gadsimta modes tendencēm Latvijā. Un ticiet man, pat cilvēks, kurš nepārzina vēsturiskos stilus un arhitektoniskās nianses, sajutīs priekšmetu īpašo šarmu un vērtību. «Savulaik mājai bija trīs stāvi, bet, ņemot vērā, ka blakus esošās ēkas ir augstākas, pēc ilgām pārdomām pieminekļu aizsardzības inspekcija atļāva «pabeigt ielu», piebūvējot stūra ēkai mansarda stāvu,» piemetina Andžela.

Foto: Jānis Škapars/TVNET

SIA «Arhitektoniskās izpētes grupa» interjera arhitekts Guntars Jansons ēku pārzina kā savu kabatu, jo viņš ne vien piedalījies arhitektoniskajā izpētē, bet arī vairāku gadu garumā sekojis ēkas rekonstrukcijai. Viņš rāda vienu no «pārsteigumiem», kas nezinātāja acīm paslīdētu garām nenovērtēts.

Uz priedes dēļu grīdas uzgleznots parkets. «Ne jau aiz nabadzības – tolaik tāda bija mode,»

paskaidro eksperts. Arī slēģi vairākus gadsimtus veci – raupji, mazliet neprecīzi, toties funkcionē bez aizķeršanās. Guntars stāsta, ka izpētes laikā no sienām noņemti četru dažādu periodu krāsu slāņi, vietām atklājot filigrānus gleznojumus - ziedu vītnes ar gaismēnām. Pirmajā stāvā savulaik bijis saimnieka dzīvoklis, bet otrajā – dzīvokļi, ko acīmredzot izīrēja. «Tumši, smagi aizkari, blīvi tapešu raksti,» arhitekts apraksta, kā telpas izskatījušās pirms 150 gadiem. Pie sienām bijušas gāzes lampas, kas vakaros degušas ar zilu liesmu. Par to liecina izpētes laikā zem apmetuma atrastās gāzes caurulītes. Šāda apgaismojuma sistēma tolaik bija raksturīga.

Foto: Jānis Škapars/TVNET

Zudušo laiku meklējot

Kas šo skaistumu spēj novērtēt? «Ķīnieši un amerikāņi, jo viņiem nekā tāda nav. Šāda tipa viesnīcās Amerikā izmanto mūsdienu replikas, bet mums viss ir oriģināls,» turpina viesnīcas vadītāja. Francūžiem un itāļiem, kas no bērnības sadzīvojuši ar šo stilu, liekas, ka tieši tā viss stāv jau simts gadus. Un latvieši? Izrādās, neierastajā vidē lieliski iedzīvojas postmodernā māksla, laužot stereotipu par to, ka modernā māksla iespējama tikai baltās sienās. Te eksponēti tēlnieka Gļeba Panteļejeva darbi un notikušas «Purvīša balvas» 20 gadu jubilejas svinības.

Dodamies restorāna zālē, kuras centrālais griestu gleznojums veidots kā ozollapu vainags. Lielās lustras meklēšana dažādās antikvāra izsolēs Eiropā prasījusi vairākus gadus. «Tu nevari aiziet uz veikalu un vienkārši pasūtīt piecas lustras,» paskaidro Andžela. 19. gadsimta durvis ir jancīgas - priedes koka, nokrāsotas kā ozols. Nu ko lai dara - tolaik tā bija pieņemts!

Zvejas tīkli, mucas ar zivīm, nepaceļami enkuri, sīksti vīri platos zvejnieku zābakos vēja aprautām sejām, viļņu bangas un skaudrs jūras vilinājums.

19. gadsimta jūras tematikai veltītās gleznas klāj nelielā, omulīgā bāra sienas. Veidojot interjera dizainu, nav aizmirsts par vienu no tā laika pasaulē lielākajām Friča Grauda rēderejām «F. Grauds», kas, pārvadājot mūsu zeltu - graudus un miltus, šķēla viļņus Atlantijas okeānā. Šī telpa man patīk visvairāk - no vīnogu ķekariem loga vitrāžā krīt krāsaina gaisma un it kā piesilda telpu. Izrādās, ka bārs gāja pie sirds arī mūziķim Igijam Popam, kurš, pasūtot izsmalcinātus vīnus, tajā pavadīja garas stundas.

Foto: Jānis Škapars/TVNET

Vieta, kur nošāva aģentu 007

Kāpnes šaujas augšup, līdz atduras krāšņā socreālismā - lidostas «Spilve» sienas gleznojuma fragmentā. 1928. gadā dzimušais mākslinieks Vladimirs Kudojars pēc daudziem gadiem vēlreiz uzgleznoja savu 1954. gadā tapušo darbu. «Šis ir mūsu modernais laikmets ar skandināvu dizainu,» mansardu izrāda Andžela, aicinot izmēģināt atpūtas krēslu, kas izskatās kā no jaunākā mēbeļu kataloga. Krēsls ir neiedomājami ērts! Pārsteidzoši, bet tas ražots 1914. gadā. «Mūsdienu feiku pasaulē, kad viss pakļauts biznesam un naudai, īstas lietas iegūst citu vērtību,» saka Andžela.

Visu cieņu, ja plastmasas štruntu pasaulē kāds ne vien saglabā vēsturiskas lietas, bet arī dalās ar tām, padarot publiski pieejamas.

Saules stari no jumta loga krīt tieši gultā. Šī ir Dzintara istaba, kurā mēdz palikt jaunlaulātie. Laikmetīgajā stāvā katra istaba ir atšķirīga, ar virtuozi izkārtotiem jumta logiem. Pēc brīža ieslīdu Royal numuriņā, kurā nošāva Džeimsu Bondu. Tiesa, filmā, kuras ainas korejiešu kino studija uzņēma viesnīcā.

Noīrēja visu viesnīcu, apdrošināja par diviem miljoniem un ķērās pie aģenta 007 uzņemšanas.

Vēlāk šajā istabā dzīvoja kāda Bolivudas kino zvaigzne. Prombraucot indiešu aktieris nespēja šķirties no Rīgas skata, ko mēnesi bija vērojis no saviem spilvenu kalniem, un bildi nopirka. Viesnīcas personālam atmiņā palicis numura pirmais viesis - operdziedātājs Dmitrijs Hvorostovskis (miris 2017. gadā). Koncerttūres laikā Gallery Park Hotel & SPA uzturējās pats britu popmūzikas karalis Robijs Viljamss ar ģimeni.

«Ja kāda viesnīca skaļi stāsta, ka tajā dzīvojusi kāda slavenība, tas nozīmē, ka noslēgts reklāmas līgums. Līgumi, kas tiek slēgti ar slavenībām, kas dzīvo viesnīcā, ir ļoti smagi,» biznesa aizkulises atklāj Andžela.

Foto: Jānis Škapars/TVNET

Mazās dzīves baudas

Gulta ir ne gluži kā princesei uz zirņa, bet augstāka nekā ierasts. Jā, arī tā ir raksturīga laikmetam. Kompānijas Savoir matrači tevi burtiski apņem un ieaijā. Ar rokām darināti pareizas struktūras spilveni, Frette gultas veļa. Galda lampas pasūtītas Sanktpēterburgā speciālā Ermitāžas darbnīcā. Numuros pie sienām ir litogrāfijas, kurās redzami pilsētas skati vai sieviešu silueti no 19. gadsimta žurnāliem. Toreiz tērpus demonstrēja sabiedrībā pazīstamas aristokrātes, tāpēc zem attēla bija rakstīts tikai dāmas uzvārda pirmais burts pour madame L. Raugos uz antikvārajiem priekšmetiem, kas nākuši no izsoles namiem kaut kur Eiropā, un priecājos, ka tie atceļojuši uz Latviju. Tātad tomēr nav tā, ka mēs izpārdodam savu senču mantojumu.

Karaliskā numura cena ir 1460 eiro dienā, bet tas nav dārgākais apartaments viesnīcā.

Dārgākā viesnīcas numura cena kāpjas virs 1800 eiro, bet Andžela saka: «Nevajag baidīties!» Izrādās, ka standarta istabas cena ir 150 eiro un, ņemot vērā, izsmalcināto piedāvājumu, tas ir gluži lēti. Te dzīvi var baudīt kā mākslu, ar franču vīna glāzi rokā atlaižoties Lekorbizjē (Le Corbusier) dizainētajā ādas dīvānā, ļaujoties vulkānisko akmeņu masāžai viesnīcas SPA, vai vienkārši no ikdienas pazūdot viesnīcas kinematogrāfiskajos labirintos.

Viena no jaunas pieredzes iespējām ir brokastis á la carte - tieši jums, pēc pasūtījuma pagatavotas restorānā Renommé. «Ēdienkarti saucam par moderno klasiku, jo ir tradīcijas, ko gribam saglabāt, vienlaikus modernizējot. Piemēram, zirņus ar speķīti pasniedzam espreso tasītēs.» Gallery Park Hotel & SPA gourmet restorāns Renommé sākuma lika akcentu uz franču virtuvi, bet tagad nācis klajā ar īstu un pamatīgu latviešu virtuves piedāvājumu, bet izsmalcinātā veidolā. Piedāvājumā ir Rīgas balzamā marinēta siļķe un kaviāra traukā uz ledus pasniegtas Latvijas šprotes.

Koridorus piepilda neuzkrītoša džeza mūzika, soļus apslāpē grīdas segums, tomēr kaut kur iečīkstas parkets.

Sajūta, it kā es būtu nonākusi Agatas Kristi romānā, un mani nemaz nepārsteigtu, ja pretim, ūsas skrullēdams, nāktu detektīvs Erikls Puaro.

Esmu bijusi ne mazums viesnīcās, bet te ir citādāka aura - kā omulīgā klubā. Atkarībā no sezonas kopumā te strādā 35 cilvēki. Tie, kas strādā gadiem, par viesnīcu saka «otrās mājas», un nav jau brīnums, jo vēsturiskā gaisotne «ievelk».

Foto: Jānis Škapars/TVNET

Īstu rožu paklājs, melnie logi un baltkrievu milti

«Augstas valsts amatpersonas, šeihi, cilvēki no «Forbes» saraksta,» viesnīcas klientu loku raksturo Andžela. «Mēs nevaram piedāvāt lielas istabas, bet šis ir tas gadījums, kad size doesn't matter. Pie mums brauc tie, kas novērtē mieru un sajūtas, kādu nav citur, nevis pompozitāti.» Nē, nebūt nav tā, ka šo istabu izvēlas respektabli vīri ar zeltītiem briļļu rāmjiem un iesirmiem deniņiem. «Nav likumsakarību. Šķiet, ka šim cilvēkam nu gan te nepatiks, bet viņš ir sajūsmā, un otrādi,» saka Andžela.

«Parādīt īstas lietas un Latvijas viesmīlību,» viesnīcas principus īsi raksturo Andžela. Tomēr gadās, ka kādam no viesiem ir ekscentriskas prasības. Reiz kāds turīgs uzņēmējs pieprasīja, lai viņam no rīta tiktu izcepta svaiga maize - nevis parasta, bet gan no Baltkrievijas miltiem. Personāls plātīja rokas: maizi varam izcept, bet prasīto miltu nav. Kad no rīta maize jau bija galdā, pa durvīm iesteidzās kāds aizelsies vīrs, kurš viesim bija sagādājis miltus no Baltkrievijas.

Kāds Krievijas pilsonis, tā sakot, vīrs ar vērienu, gribēja pārsteigt mīļoto un prasīja, lai visu istabu klātu rožu paklājs.

Andžela tobrīd neatradās Latvijā un, no kolēģiem uzzinājusi par savādo prasību, iesaucās: «Dullie! Ērkšķi taču asi, dāma sadursies!» Tomēr viss beidzās labi. No rīta laimīgais pāris palūdza vāzes, kur ielikt ziedus! Latviešu pāris, kas te svinēja 50 gadu kāzu jubileju, teica: «Mēs šajā dienā gribam izbaudīt visu, ko dzīve piedāvā!» Par godu jubilāriem pagalmā tika sarīkots fantastisks salūts, bet personāls pūlējās ne pa jokam, lai viss noritētu gludi.

«Nē, no skata vien vairs nevar pateikt, kurš ir šeihs vai prezidents, kurš viņa šoferis. Cilvēks dzīvoja dārgākajā Imperial numurā, bet staigāja šortos un T-kreklā,» stāsta Andžela. Viņa atceras, kā kāda ļoti augsta Arābu Emirātu amatpersona lūdza, lai logus aizklāj ar tumšu audeklu, lai saule netiek iekšā. «Viņš nezināja, ka martā mums saules tikpat kā nav,» smejas Andžela.

Kāds šeihs ieradās ar kalpu, kura uzdevums bijis uzmanīt ikvienu, kas pietuvojas viņa kungam.

Aizgāja tik tālu, ka viņš stāvēja cieši blakus istabenei, lai neizlaistu no acīm viņas rokas, kamēr sieviete maina gultasveļu.

Nācās lūgt, lai viņš ir tik laipns un savus novērojumus turpina dažu soļu attālumā.

Kāds pasaules varenais ieradās ar personisko šefpavāru. «Viņš sastādīja ēdienkarti, pateica, kādām sastāvdaļām jābūt, un aizgāja prom. No rīta tika pasūtīti četri dažādi salāti. Mēs bijām neizpratnē: vai viens cilvēks tos visus ēdīs? Nē, kungam vienkārši bija vajadzīga izvēle, bet, ko viņš tajā brīdī gribēs, iepriekš nevarēja zināt.»

Promejot domāju, ka ēkai ļoti veicies – tā kļuvusi skaistāka nekā bijusi jebkad, atklājot jaunas iespējas, kā to apdzīvot. Mājas stāsts turpinās.

Lasīt un pievienot komentāru
JAUNĀKIE FOTO
Saturs drīz būs pieejams