Smelties gudrību, spēku un mieru no dzimtas koka varenajām un plašajām saknēm. Vecticībnieku kapu svētki, rīkoti reizi gadā, ir ārkārtīgi skaists un spēcinošs rituāls. TVNET ceļojumu pa Daugavpils novada Medumu pagastu noslēdz ar ekskluzīvu iespēju piedalīties vienas dzimtas kapu svētkos. Tas ir piedzīvojums, kas paliks atmiņā uz mūžu.

Medumu pagastā mājas košās krāsās – debesu zilumā, zaļas, bet logu rāmji kruzuļaini. Sievas cita aiz citas nogriežas uz taciņas, kas ved uz Medumu Vecticībnieku lūgšanu namu. Tas celts laikā no 1937. līdz 1940. gadam par medumnieku ziedoto naudu. Savdabīgi, ka zvanu tornis atrodas atstatus no lūgšanu nama. 1608. gadā tapusī Dievnama grāmata iekļauta Valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā. Koka nams ir askētisks – līdzinās parastai dzīvojamai mājai. Iespējams, tāpēc, ka 1905. gadam vecticībniekiem bija liegts dievnamiem piešķirt atpazīstamu izskatu. Autentiskus vecticībniekus, vīrus ar garu bārdu, tradicionālajā kreklā un sievas lielos galvas lakatos, Medumos varēja sastapt pirms vairākiem gadu desmitiem. Viņu pēcteči rituālus ievēro vien svētku reizēs.

Vecticībnieku «laimīgā zeme»

Vecticībnieki ir ceturtā lielākā tradicionālā konfesija Latvijā. Vecticībnieki Latvijā ienāca 17. gadsimtā, pēc tam, kad 1653. gadā Krievu pareizticīgās baznīcas patriarhs Nikons dievkalpojumos ieviesa jauninājumus. Krusts bija jāmet ar trim, nevis diviem pirkstiem, paklanīšanos līdz zemei skaits tika samazināts. Īstenie ticīgie, no kuriem liela daļa bija analfabēti un par ticību sprieda pēc ārējiem rituāliem, uzskatīja, ka ticības «tīrība» ir izjaukta. Cara tētiņam nepatika, ka daļa ticīgo nepilda patriarha rīkojumus, tāpēc «šķeltniekus» sāka vajāt. Lai saglabātu savu ticību, ticīgie devās uz Sibīriju, Lietuvu un Poliju. Latgale toreiz atradās Polijas sastāvā.

Šļahtiči vecticībniekiem dāvāja ticības brīvību, un Latgale kļuva par vecticībnieku «laimīgo zemi».

Vēlāk, kad Latvija nonāca Krievijas impērijas sastāvā, vajāšana atsākās, tomēr ne tik lielā mērā kā iepriekš. 1905. gadā imperators Nikolajs II izdeva Ticības iecietības dekrētu. Pilnībā no represijām vecticībnieki atguvās 1918. gadā, kad Latvija ieguva neatkarību. Vecticībnieku dievnamiem naudu personiski ziedoja Kārlis Ulmanis. Vecticībnieki piedalījās politiskajā dzīvē, veidojot savus vēlēšanu sarakstus un iekļūstot Saeimā.

Visu mūžu Medumos

Grūti noticēt, ka žirgtajai kundzei ir 83 gadi. Ļubova Pankina visu mūžu nodzīvojusi Medumos un tagad bauda laimīgas vecumdienas kopā ar vīru 1960. gadā uzceltajā mājā un skaisti iekoptajā dārzā. Sāk līt, un Ļubova mūs aicina mājā. Nekā pārsteidzoša – moderni iekārtotas ērtas telpas. Par piederību ticībai liecina vien lūgšanu stūrītis ar ikonām virs stūra dīvāna. Pirms astoņiem gadiem nomira Ļubovas vīrs, bet vientuļi viņa nejūtas, jo abas meitas, kas dzīvo Daugavpils pusē, un mazbērni no Rīgas viņu bieži apciemo.

«Es piedzimu 1934. gadā un redzēju visus laikus. Kad biju maza meitene, vēl bija pirmās Latvijas laiks,» stāsta kundze. Viņas dzimta šajā pusē dzīvo kopš seniem laikiem. Ļubovas tēvam piederējusi zeme 30 ha platībā. Viņš miris jau 1942. gadā, bet Ļubovas mamma nodzīvojusi ilgu mūžu.

Ļubova apprecēja vietējo medumnieku, lai gan viņš bija katolis, strādāja sovhozā par galveno grāmatvedi.

Ļubova saka, ka viņas mamma strikti ievērojusi vecticībnieku tradīcijas, bet tēvu ticības lietas neesot īpaši interesējušas. Padomju gados tradīcijas izzudušas. Tagad tikai retais tās ievēro.

Lietuviešu miestā

Tā nu sagadījies, ka tieši mūsu atbraukšanas dienā nelielā vecticībnieku dzimtas kapsētā ir kapu svētki. Kad mūs uzaicina uz tiem, saprotam, ka nevaram palaist garām tik retu izdevību! Vēl ir divas stundas laika, tāpēc griežamies riņķī un dodamies uz astoņus kilometrus attālo Lietuvas pilsētiņu Zarasiem. Kalnaina, sakopta, ar glītām privātmājām un nesen celtām daudzdzīvokļu mājām - «jaunajiem projektiem». Arī Zarasos ir vecticībnieku dievnams un Sv. Jaunavas Marijas katoļu baznīca. Pilsēta savu nosaukumu mainījusi ik pēc dažiem gadiem. Kādreiz tā bijusi Novoaleksandrovska – nosaukta par godu imperatora Nikolja I dēlam Aleksandram. No 1918. līdz 1929. gadam Ežerāni. Savukārt Zarasu nosaukums cēlies no apvidus pirmiedzīvotāju sēļu valodas.

Foto: Jānis Škapars/TVNET

Zarasos ir trīs gleznaini ezeri, plašs tūrisma mītņu piedāvājums.

Virs Zarasu ezera uzcelts milzīgs panorāmas tilts, kuram nav analogu Baltijā. Tā ir tūristu iecienīta vieta.

Savukārt Zarasaiča ezerā izveidots moderns atklātais baseins. Par godu 1845. gadā celtajam traktam Sanktpēterburga – Varšava, kas gāja cauri Zarasiem un Medumiem, ar pasta staciju Ēģiptes ciemā, Lietuvas pilsētiņas parkā uzstādīts iespaidīgs čuguna obelisks ar masīvu Krievijas impērijas ģerboni un uzrakstu «Povelenijem gosudarja imperatora Nikolaja I sooružena sipnaja doroga ot Kovno do Dinaburga. 193 versti. 1836. g.»

Neaizmirstams vakars

Mums jāatgriežas Medumos un un jāatrod mazā, nomaļā kapsēta, tāpēc atvadāmies no Lietuvas, piestājot ceļmalas krodziņā, ko rotā komiski koka tēli. Pa aizaugušiem, bedrainiem zemes ceļiem līkumojam gar gleznainu ezeru, uzduroties dažām nomaļām vasarnīcām, un saprotam, ka tūlīt iestigsim dubļos.

Foto: Jānis Škapars/TVNET

Kad jau sākam zaudēt dūšu un prātojam, ka jālaiž mājup, gāzelēdamies uzbraucam kalna galā.

Tālumā dzirdamas sievu balsis – skaņas plūst rāmi un dzidri. Vakara klusumu pamazām piepilda vecticībnieku dziedāšana.

Pa garā zālē ieaugušu ceļu, augšup un lejup, mēs virzāmies uz skaņu, līdz atduramies mazā kā sauja, senā kapsētā, kas patiesībā ir vienas ģimenes – Novičonoku dzimtas kapi. Mūs sagaida vēstures skolotāja Miropija Pekune, piederīga lielajai vecticībnieku ģimenei.

Foto: Jānis Škapars/TVNET

«Viss sākās ar mūsu vecotēvu un vecomāti, kuriem bija 12 bērni,» viņa izrāda ģimenes kapus, ko rotā košas mākslīgās puķes. Reizi gadā visi sapulcējas kapos un svin tieši viņu – Novičonoku kapu svētkus. Kaut kur te esot daži seni apbedījumi, bet visi pārējie – vienas vecticībnieku ģimenes kapa vietas.

Proskovja, Jevstafijs, Agafija, Jerofejs, Gavrils – lasu vārdus uz krustiem.

Cauri smagajiem egļu zariem līst saulrieta stari, piepildot kapsētu ar siltu gaismu, sīc odi, kaut kur pogo lakstīgala. Sajūta sirreāla!

Foto: Jānis Škapars/TVNET

Ģimene mūs aicina pie bagātīgi klāta galda, kurā netrūkst ne ceptas līdakas no vietējā ezera ar kristāldzidru ūdeni, ne īsta lauku speķa, kas mutē kūst, ne pīrāgu, ne kraukšķīgu gurķīšu. Gados vecākās kundzītes, sasēdušas ap mācītāju - staltu kungu ar baltu bārdu, skaņi apspriežas. Joko, smejas, acīs mirdzums – it kā viņām šajā dzīvē nekā netrūktu un laime putotu pāri dzīves kausa malām. Viņās ir pamatīgums.

Ir tik neparasti mieloties ar ceptu līdaku, uzkožot pīrāgu, vecticībnieku kapos saulrietā. Pārsteidz, cik visi no šīs ģimenes atvērti un sirsnīgi.

Tomēr, cik noprotams, gados jaunākais ģimenes pārstāvis, strādā ārzemēs un pie savējiem atbraucis ciemos. Miropija stāsta, ka pēc kara, kad ģimene atgriezusies Medumos, nekā nav bijis – viss sagrauts. Ģimene ilgu laiku dzīvojusi zaldātu atstātajā zemnīcā. Karotes un traukus izgreba no koka, apstrādāja zemi, iestādīja kartupeļus, ezerā ķēra zivis. Iztika un bija laimīgi – tāpēc, ka dzīvi, veseli, atgriezušies mājās.

Foto: Jānis Škapars/TVNET

Kad taisāmies prom, Miropija mūs tāpat vien prom nelaiž – līdzi iedod zivis, gaļas ruletes un šokolādi. Braucot mājās, domāju, ka šie kapu svētki man paliks atmiņā uz mūžu, bet gleznainajos Medumos ir vērts atgriezties.

Lasīt un pievienot komentāru
JAUNĀKIE FOTO
Saturs drīz būs pieejams