FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Aizlidojušo ezeru Tartaku par bargu naudu atlika vietā, bet cilvēki pazuda kopā ar ūdelēm, kamēr vīrs vārdā Delfīns mežmalā turpina dzīvot «vienā Dieva mierā». Tas notiek Krāslavas novada Ūdrīšu pagastā, kur meklējam ciemus ar seniem, savdabīgiem nosaukumiem: Lielie Muļķi, Mazie Muļķi, Meža Muļķi un Kazanova sādža. Tik žilbinoši nosaukumi Latvijā ir vēl vismaz 50 apdzīvotām vietām – pārsvarā izzūdošām. Tomēr Muļķu ciems neizzudīs kaut vai tāpēc, ka atrodas gleznainajos Daugavas lokos trīs kilometru attālumā no Krāslavas.

ABONENTIEM ABONENTIEM

Šobrīd visos Muļķu ciemos kopā pastāvīgi dzīvo daži desmiti cilvēku, bet par savējo šo vietu sauc daudzi simti, varbūt pat tūkstoši, kas te pavadījuši bērnību. Vieta unikāla, neaizmirstama! Latgalē ir tā, ka ciemi mijas un saplūst – nekur nav robežstaba: te beidzas Muļķu sādža un sākas Borovka. Ūdrīšu pagasta pārvaldes sekretāre Irēna Neverovska solās apkopot ziņas par izzudušajām sādžām, un vietās, kur tās atradušās, novietot informatīvos stendus. Varbūt pat grāmatu uzrakstīs, kad aizies pensijā. Ek, sādžu kādreiz bija tik daudz un visas pilnas ar cilvēkiem. Pēc kara bija 49 sādžas, bet septiņdesmitajos gados Ūdrīšos dzīvoja vairāk nekā divi tūkstoši cilvēku.