Vārdu salikums «lielas atlaides» te nozīmē grēku atlaišanu, nevis zemākas cenas. Te vienreiz ezeru, sauktu Tartaks, gandrīz uz jūru aiznesa – tukša vieta vien palika, bet Rudņas upe tek pretēji visām citām upēm, mežmalā dzīvo Delfīns, un ticējums vēsta: kurš te reiz iegriezies, noteikti atgriezīsies – tā vien šķiet, tas ir patiess. Visa šī dzīves pārpilnība atrodama netālu no Baltkrievijas robežas Ūdrīšu pagastā, kur atrodas trīs izzūdoši ciemi – Lielie Muļķi, Mazie Muļķi un Meža Muļķi. Tāpat kā ap trim tūkstošiem citu, arī šie drīz pazudīs no Latvijas kartes. TVNET dodas meklēt piedzīvojumus ciemos, kas nav iekļauti tradicionālajos tūrisma maršrutos.

Kad ceļā esam pavadījuši trīs stundas, mērojot kādus 230 kilometrus, un iebraucam Krāslavas novadā, govis ceļa malās kļūst psihedēliski melnbaltas, it kā kāds tās būtu nošķiedis ar krāsu. Ūdrīšu pagasts ar visiem Muļķiem atrodas dabas parka «Daugavas loki» teritorijā, tāpēc daba te ir nereāli skaista – uzkalni mijas ar ieplakām, vareni egļu meži, zilie ezeri saplūst ar debesīm. Novadā ir 273 dažāda lieluma un dziļuma ezeri, bet Krāslava ir viena no senākajām apdzīvotajām vietām Latvijā - izveidojusies 9. gadsimtā Daugavas-Dņepras ūdensceļa malā.

Reiz te burājuši vikingi, savās sāgās vietu saucot par Dynasaiforgarðr jeb Daugavas pilskalnu.

Sajaucot kultūras un valodas etniski košā musturā, te sadzīvo latvieši, baltkrievi, krievi, čigāni un poļi.

Sēžu Odiģānu pieturā, kurai kāds, šķiet, pēdējiem spēkiem uzšņāpis maģisko salikumu «X**», un šūpoju kājas. Ceļa malā kā večiņa sagumusi māja – apkārt augstais Latgales viensētām raksturīgais žogs. Te neviens nedzīvo – vecā saimniece pārcēlusies pie meitas, bet mājiņa ir pieskatīta. Pamestas viensētas vēl labā stāvoklī mēs turpmāk redzēsim daudz. Tās nepieder nevienam vai arī tiek pārdotas par sīknaudu.

Krāslavas novadā vēsturisku viensētu bēdīgā stāvoklī, bet ar zemi, ģimene faktiski var nopirkt algas dienā – cena viens, divi vai trīs tūkstoši eiro. Glītu, labiekārtotu dzīvokli pilsētā var nopirkt par sešiem tūkstošiem eiro.

Daudz, daudz Muļķu

Pierullē melna automašīna ar blondīni pie stūres. Pagasta pārvaldes sekretāre Irēna Neverovska pašvaldībā strādā gandrīz četrdesmit gadu un zina visu par visiem. 1200 cilvēku! Tik šobrīd dzīvo visā Ūdrīšu pagastā 107,2 kvadrātkilometros. Ek, bet kādreiz… Kad 1949.gadā izveidoja šo teritoriju, tajā bija 49 sādžas. 1978.gadā Ūdrīšos bija 2200 cilvēku un galvenais – daudz jaunu ģimeņu.

Foto: Jānis Škapars/TVNET

Mēs piestājam labiekārtotā atpūtas stūrītī ar galdu, krēsliem, šūpolēm.

Te ir pats Lielo Muļķu ciema centrs. No kādreiz kupli apdzīvotās sādžas, kurā bija 40 viensētas, pāri palikušas vien dažas.

Arī Mazie Muļķi sarukuši pavisam sīki, bet no Meža Muļķiem pāri palicis vien nosaukums. Visos Muļkos kopā dzīvo daži desmiti ļaužu. Fakts, ka Ūdrīšos nav ne skolas, ne bērnudārza, ne veikala, netiek uzskatīts par trūkumu, jo līdz Krāslavai tikai daži kilometri. Apmēram 50 vietējos bērnus izvadā skolēnu autobuss. «Bērnudārzā vietas ir – lai tikai bērni būtu,» saka Irēna.

Kopā ar putekļu mākoni parādās mocītis. Vīrs košā džemperī noņem ķiveri: Viktors Abramovs. Muļķos viņš ieprecējās 1977. gadā. Dzimis Bauskā, dienējis Komsomoļskā pie Amūras, viņš noskaita. 1967. gadā ar vecākiem pārcēlās uz Krāslavu, kur sievu nolūkoja - pie siena grābšanas. Kādreiz Viktors strādājis sovhozā par traktoristu, pēc tam zvērsaimniecībā un lauku tehnikas uzņēmumā par atslēdznieku. «Kad sojuz pačibēja, vēlreiz gāju uz zvērsaimniecību,» stāsta sirmais vīrs, grozot rokā ķiveri. Tāpat kā citi vietējie, viņš runā, brīvi kopā jaucot latviešu, krievu un latgaļu vārdus. Valoda «garšīga» - savāda un forša.

Viktoram esot «zelta rokas» - nevienam neatsakot palīdzību. Vīrs pieskata pagasta lepnumu - Borovku ciema baznīcu. Ziemā sniegu notīra, iekurina, vasarā nopļauj apkārtni, pielabo, kas saplīsis. «Viņi ar sievu sēnes, ogas mežā lasa,» pāri ceļam sauc Irēna. Tagad viņš ar sievu dzīvo Borovkā – deviņdesmitajos gados lēti nopirkuši dzīvokli daudzdzīvokļu mājā, kas celta padomju armijas virsnieku ģimenēm, bet mājā Muļķu ciemā saimnieko jaunākais dēls. Vecākais traģiski aizgāja bojā – vienatnē aizgāja gāzt mežu, kā to nedrīkst darīt, un tur viņam uzkrita koks.

Foto: Jānis Škapars/TVNET

«Re, tur bija diskotēka,» Viktors sapņaini rāda uz kalnu tālumā. «Toreiz te bija daudz jauniešu – katru vakaru rādīja kino, pēc tam dejas. Klubs bija tikko uzcelts, elektrības nebija, darbināja ar ģeneratoru. A tagad klusums.»

Nolūgti kapi

Viktors aizšaujas pa ceļu tā, ka švīkas vien zemē paliek, bet mēs dodamies uz kapsētu, kur šobrīd ir vislielākā Muļķu koncentrācija. 20. gadsimta sākumā te dzīvoja kādi simts cilvēki uzvārdā Muļķis. Muļķu skaits pamazām saruka, pēdējie aizsaulē aizgāja 20. gadsimta nogalē. Ja kapsēta vispār var būt omulīga un mīlīga, tad šī tieši šāda ir. Neviena kopiņa nav pamesta – arī 20. gadsimta sākumā mirušo kapi sakopti.

Laukos tā ir – atnāk pie savējā un pie viena sakopj arī blakus kapu. Kaimiņu būšana ir liela lieta!

Pieminekļus rotā uzraksti: Marija Muļķis, Vladislavs Muļķis, Eduards Muļķis un tā tālāk. Daudz, daudz Muļķu. «Mans radinieks 1934. gadā aizgāja armijā. Tur viņam teica: «Tu nebūsi kaprālis Muļķis, būsi kaprālis Strautiņš. Tā nu viņš no armijas atgriezās kā Strautiņš, apprecēja manu tanti un visa dzimta kļuva par Strautiņiem,» stāsta Irēna. Aplūkoju kapu plāksnes. Skat, Marija 90 gadus nodzīvoja un lielu dzīves daļu ar uzvārdu Muļķe.

«Nekāda vaina nebija, tagad tikai domā, ka Kļaviņi vai Liepiņi labāki nekā Muļķi,» pikti saka Irēna.

«Te ir pati labākā vieta, kur gulēt, - zeme mīksta, saule iet riņķī, upe vienā pusē,» lietišķi nosaka pagasta saimniece. Lai gan izklīduši pa Latviju un pasauli, Muļķu sādžā dzimušie te atgriežas – kapu svētkos visi ir klāt kā likts. «21. jūlijā pie mums būs kapu svētki. Tad uz galdiņiem stāv svētbildes un sveces, mēs lūdzamies par dzīvajiem, mirušajiem un mieru visā pasaulē, dziedam un ejam procesijā,» stāsta Irēna, piemetinot, ka Broņislava no tuvējās mājas uz kapiem nāk katru dienu – pie dēla, lūdzas un pātarus skaita. «Nolūgti kapi.»

Visi zina Ūdrīšus!

Par to, kāpēc sādžas ieguvušas Muļķu titulu, klīst dažādas leģendas, bet visas saistītas ar ciematnieku strādīgumu. Ludvikovas muižas kungs reiz esot iesaucies, ka tikai muļķi varot viņa labā strādāt bez atelpas. Pēc cita nostāsta, vietējie, gluži kā tādi duraki, akmeņainā zemē iesējuši āboliņu, bet tas, muižkungam par brīnumu, audzis griezdamies. Vēl ir versija, ka nosaukums bijis sarežģītāks un skanīgāks, bet ar laiku vienkāršots un tāds arī palicis.

Foto: Jānis Škapars/TVNET

Īskājains jauktenis, pielikts pie ķēdes, lēkā gar būdu, luncina asti un briesmīgi rej. Viņam gribas mūs apostīt.

Ha, kur nu! 81 gadu vecā Broņislava mājās nesēž – aizbraukusi uz pilsētu, pašiverēt pa veikaliem.

«Mums frontes līnija gāja cauri, mežos daudz ierakumu. Māju sabombardēja, bet kaut kur dzīvot vajadzēja, tāpēc Broņislavas tēvs māju atjaunoja no tā, kas bija,» Irēna rāda uz pašdarinātajiem ķieģeļiem. Ēka celta 1929. gadā – laikā, kad Latvijas valdība zemniekiem piešķīra zemi, katrai saimei pa desmit hektāriem. Broņislavas māja pasakainā vietā – kalnā ar vecu koku aleju, puķu dobēm un sakņu dārzu lejā. «Cilvēki uztur savas vecās mājas – akurāti, skaisti,» stāsta Irēna.

«Tā jau nav, ka visi tikai aizbrauc, – lūk, ģimene no Jelgavas pārcēlās pie mums. Ilgi meklēja piemērotu vietu un izvēlējās Ūdrīšu pagastu unikālās, neskartās dabas dēļ,» stāsta Irēna. Viņai liels prieks, ka no Anglijas, kur dzīvoja desmit gadus, atgriezās četru cilvēku ģimene. Tomēr ne gluži uz izzūdošo Muļķu ciemu - uz Krāslavu. «Neizturēja, vilka atpakaļ,» saka Irēna.

«Lieli puiši, astoņpadsmit gadu - koledžā burtus no jauna mācās.»

Pagājušajā gadā Muļķos pulcējās ap 2000 cilvēku. Tāpēc, ka te bija viens no orientēšanās sacensību Eiropas posmiem. «Zina, zina cilvēki Ūdrīšus. Ja kādu interesē dabas tūrisms, brauc uz šejieni,» par pagasta popularitāti nešaubās Irēna.

Foto: Jānis Škapars/TVNET

Brīvs un apskaidrots

Kalna galā māja kā konfekšu kaste – koši dzeltena, ziliem logu rāmjiem. Un kāds nosaukums! «Zelta takas». Pirms kara pašu rokām celtajā, autentiskajā latgaļu sētā reiz dzīvoja Muļķu ģimene – Aloizs, Helēna un viņu vienīgais dēls Vladislavs, kuram nu jau pāri septiņdesmit. Aizgājis pensijā, viņš pameta labiekārtoto dzīvokli Daugavpilī un atgriezās dzimtajās mājās, lai «būtu brīvs cilvēks». Vladislavam ir rāms, patīkams smaids, viņš kustas bez steigas. Apskaidrots kā mūks Tibetas kalnos. Ap māju savā vaļā zied sarkanas tulpes. Viensēta izskatās kā no etnogrāfiskā brīvdabas muzeja. Pilnīga harmonija!

Vārdi «stress», «veģetatīvā distonija», «depresija» te izraisa līdzcietīgu smaidu.

Kādreiz Vladislavs strādāja Daugavpils elektroinstrumentu rūpnīcā, bet tā izputēja. Viens Vladislava dēls dzīvo Anglijā, otrs tepat, stādā «Tukuma pienā» un apciemo tēvu. Vladislavs dzimtajā pusē atgriezās, jo bija jāpieskata vecāki, kuriem bija ap 90 gadu. «Oi, viņš vienīgais dēls, bet ar kādu sirsnību vecākus pieskatīja,» nogroza galvu Irēna. Viņa slavē vīru, kurš katru svētdienu ejot baznīcā un palīdzot priesterim.

Vladislavs pamīņājas un aicina istabā. «Jūs mūs gaidījāt,» iesaucos, ieraugot perfekto kārtību, kāda valda telpās. «Vienreizēji akurāts – dienu vai nakti, viss sapucēts,» čukst Irēna.

Redzi, kā latgaļu puikas dzīvo? Pilna Dieva laime!

Mūs apņem vecām lauku mājām raksturīgā smarža un vēsums. «I to Žeņuks,» jautā Irēna, rādot uz mazbērnu fotogrāfijām, kas izkārtotas uz galda goda vietā. Lūgšanu stūrītis apklāts ar baltām rakstītām sedziņām, blakus svētbildes. Pārsteidz simts gadus vecās vilnas segas, ko audusi Vladislava māte un vecmāmiņa. Krāsas košas, smalks roku darbs. Vladislavs saka, ka ziemā pārcelšoties uz Daugavpili – nevarot piekurināt istabas, bet Irēna smejas: «Tā tikai runā, nekur prom nebrauks – ko viņš tur tajos mūros, te viņš brīvs cilvēks!»

Atvadoties vīrs saka, ka neesot bijis prāta darbs pāriet sievas uzvārdā – Spalvis. Muļķis – tas skan lepni!

Vēlam Vladislavam laimi, kas viņam jau tāpat ir, un dodamies uz pamesto zvērsaimniecību, kur audzēja tūkstošiem ūdeļu un varētu atsākt saimniekot kaut vai rīt; spriežam, kā dzīvojas vīram vārdā Delfīns un kāpēc aizlidoja ezers Tartaks, atstājot stārķus ar garu degunu. Un vēl – mūs tā pārsteidz pamestā Borovkas armijas daļa, ka, meklējot asas izjūtas, klaiņojam tur vairākas stundas un gandrīz iekrītam dziļā akā. Neparastus stāstus no Latvijas laukiem TVNET lasiet ceturtdien, 17.jūnijā.

Lasīt un pievienot komentāru
JAUNĀKIE FOTO
Saturs drīz būs pieejams