R: Mīlestības zaudējuma sēras pa posmiem. Kādi tie ir?
D: Pirmais ir noliegums, otrais - dusmas, trešais - kaulēšanās, ceturtais - depresija, piektais - samierināšanās jeb pieņemšana.
R: Vai tu vari dažos teikumos par katru no etapiem kaut ko pateikt?
D: Vispirms noteikti gribētu minēt, ka šie etapi nenotiek lineāri un sinhroni un ka tie nav obligāti šādā secībā. Ir labi, ka esam zinoši par sērošanas procesu, tā iespējamiem etapiem utt., tomēr tai pašā laikā ir labi paturēt prātā, ka cilvēki sēro diezgan individualizētā un unikālā veidā. Papildus tam katram no šiem «etapiem» ir kāda nozīme, piemēram, t.s. nolieguma nozīme ir saistīta ar to, ka cilvēka psihe pasargā sevi no zaudējuma sākotnējām pārāk asajām sāpēm, līdzīgi kā šoks. Kādiem cilvēkiem ir vajadzīgs īsāks laiks, kādiem garāks, bet kaut kādā veidā mūsu psihe tiek sagatavota. Nākamais ir dusmošanās etaps, un gadās, ka tas kaut kādu iemeslu dēļ nenotiek.
R: ...vai nedrīkst tam ļaut notikt, tāpēc, ka tu vari saņemt sodu, ja dusmojies.
D: Dusmu galvenais uzdevums ir pasargāt – cilvēks dusmojas tad, kad tiek aizskartas viņa būtiskākās lietas – dzīvība, tas, kas viņam ir svēts. Dusmu mērķis ir dot enerģiju, lai sevi aizsargātu...
D: Lai izdzīvotu, tātad, lai aizsargātu dzīvību vai citas sev tikpat svarīgas, svētas lietas. Savukārt kaulēšanās etapam ir tāda kā pārejas posma funkcija – es darīšu to un to, es kļūšu mīlošāks, vairāk ziedošu... Nākamais posms ir tā saucamais depresīvais etaps, kurā notiek pakāpeniska realitātes apzināšanās. Cilvēks sāk pieņemt, ka zaudējums ir bijis reāls. Tikai pēc tam, kad mēs pilnībā apzināmies, ka zaudējums ir reāls, mēs ieejam skumju laikā, bet tas ir jau sākums ceļam uz dziedinājumu. Tikai pēc tam var nākt samierināšanās un pieņemšana. Tur ir potenciāls svētības brīdis.
R: Es nedomāju, ka zaudējums ir dāvana. Tu zaudē mīlestību, būtiskas attiecības, tu dzīvo ar šo zaudējumu, paiet laiks, un ar tevi notiek kaut kas, un tad tu saki paldies tam zaudējumam, jo bez šī zaudējuma tu nepiedzīvotu to, kas ar tevi notiek... Tas ir kaut kas, kas dod iespēju nenoeksistēt dzīvi. Ļoti daudzi cilvēki vienkārši eksistē, tātad no rīta būs tas, tad būs tas, tad mēs brauksim tur, tad bērni izmācīsies to, tad tur notiks tas, tad es tur to un to, un to, un to. Ka tu to savu dzīvi kā tāds dieviņš jau izplāno un ka tavas dvēseles pamošanās vai atmošanās, tas dvēseles rīts, nenotiek bez nakts. Diena bez nakts nenotiek. Un, kad tā nakts pienāk, tu izvēlies, vai tu dzīvo naktī, vai tu ļauj kādā brīdī uzaust rītam...
R: Un tā nav dāvana. Tā ir iespēja...
D: Jā, tā ir nakts, kurai ir jāiziet cauri, lai tu spētu piedzīvot rītu. Ja tu gribi nakti apiet, tu paliksi naktī.
R: Un katram mums ir savi «anestēzijas» veidi – vienam tās ir miega zāles, savukārt citam – dziedāšana.
D: Anestēzijai ir sava funkcija. Kad taisa operāciju, tā ir vajadzīga, lai tev nesāpētu...
R: ...bet lugas personāži sevi anestezē deviņus gadus.
D: Jā, tas vien jau liecina par kaut kādu disfunkciju... Mēs nonākam līdz tam, ka ir jāiziet cauri naktij, lai nonāktu gaismā...
D: Dienā, jā! Nevis gaismā!