Sigulda Latvijā izslavēta ne tikai ar savām skaistajām dabas ainavām, ne tikai ar bobsleja trasi, bet, kā mums atgādina mūzikas žurnālists un melomāns Kaspars Zaviļeiskis, deviņdesmitajos gados arī ar pirmo privāto komercradio Latvijā «Radio Sigulda». Tieši par šo gadu desmitu, par saviem pusaudža gadiem Siguldā, par pirmajām kasetēm, pirmo ēteru, kolēģiem, «Prodigy» un daudz ko citu Kaspars dalās atmiņās savā nule izdotajā garstāstā «ParaPops jeb rozā brilles Siguldā» («Latvijas Mediji»). Lūk, ko Kaspars pastāstīja par savu jauno grāmatu.

TVNET: Grāmatas nosaukumā esi akcentējis rozā briļļu simbolu, tagad atskatoties uz notikumiem 90. gados, kad objektīvi apzināmies, cik ekonomiski šis gadu desmits Latvijai bija smags, nav mazliet dīvaini? Brilles bija tāda kā narkotika, kas neļāva saskatīt negatīvo. Vai patiesībā īstās brilles bija mūzika?

Īstās brilles bija jaunība. Un tad attiecīgi mūzika. Jaunībā mēs daudz mazāk interesējamies par politiku, ekonomiku, tieslietām. Ir jābauda dzīve, nav laika tik nopietnām muļķībām. Ir, protams, izņēmumi, bet es biju totāls melomāns un arī literatūras fans, kurš mīlēja triekties pa Siguldu ar savu sporta riteni (starp citu, pats brīnos, ka ne reizi neesmu to minējis grāmatā) un ķert vēju tiešā un pārnestā nozīmē.

TVNET: Grāmatā mini cilvēkus tikai vārdos, nekonkretizē arī gadskaitļus - kāpēc tā?

Tāpēc, ka vēlējos uzrakstīt literāru garstāstu, noturot autobiogrāfisko dokumentālismu aiz vienas kājas un neļaujot tam pārņemt vadību grāmatā. Nepretendēju uz dokumentālu stāstu par pilsētu deviņdesmitajos un Radio Sigulda. Iespējams, ka dažas nianses pat nav gluži precīzas, lai arī konsultējos garstāsta rakstīšanas procesā ar bijušajiem kolēģiem. Bet tam arī nav tik liela nozīme. Grāmata ir par konkrētu laiku un vietu, kas tagad, skatoties no mūsdienu skatpunkta, izskatās jau pēc citas planētas. Un, kā jau minēju, par jaunību, kad dažādām detaļām bieži vien nepievēršam uzmanību. Cilvēki gan tiek saukti īstajos vārdos, taču uzvārdus apzināti esmu atstājis ārpus stāsta, lai paliku drīzāk tāds «savējie sapratīs» efekts. Pārējiem jau tie jebkurā gadījumā ir tikai vārdi, kuru vietā varētu būt citi.

TVNET: Daudziem, īpaši jau siguldiešiem, kas lasījuši šo darbu, jau laikam uzreiz kļuva skaidrs, ka grāmatā minētais Kaspars ir Kaspars Tobis, Egons - Egons Reiters...

Jā, savus divus labākos draugus no radio laikiem diezgan apzināti iesaistīju arī grāmatas atvēršanas pasākumos Siguldā un Rīgā, tādējādi konkrēti pasakot - jā, tie ir viņi. Kaspars un Egons ir labs piemērs, kā no mazpilsētas radiostacijas var nonākt citos plašumos, vienkārši turpinot darīt to, kas pašam vislabāk patīk. Egonam tas joprojām ir radio, Kaspars ir atradis sevi mūzikā. Man par viņiem ir liels prieks, un negribēju laist garām izdevību atkal satikties, kas nemaz tik bieži vairs nesanāk, lai arī sirdī esam draugi laikam jau uz visiem laikiem. Protams, ko tur slēpt, atpazīstamas personības nekādi netraucē arī mārketinga kampaņai, taču tas noteikti nebija vadmotīvs.

TVNET: Interesanti, ka pats tomēr beigās nekļuvi par radio dīdžeju. Kāpēc tā?

Par radio dīdžeju turpināju piestrādāt Radio Klasika, veidojot raidījumu Džeza sintēze, un mazliet iemēģināju balsi arī Radio SWH Rock. Taču tieši tur sapratu, ka radio ikdienas pasaulē man nebūtu interesanti strādāt. Es vēlējos turpināt veidot autorraidījumus, ko būtībā visu laiku darīju Radio Sigulda, jo

neviens mūzikas redaktors jau nenoteica, kas man būtu ēterā jāspēlē, cik daudz jārunā un kas jārunā,

ja neskaita sludinājumu lasīšanu un apsveikumu nodošanu. Man patika rakstīt, un es arvien vairāk sapratu, ka vēlos būt tieši rakstošs mūzikas žurnālists. Kā arī klubu dīdžejs. Šis tandēms radīja vēlamo harmoniju.

TVNET: 90. gados radio cilvēku dzīvē bija milzīga nozīme, tas tiešām bija jaunās mūzikas, aktuālās informācijas iegūšanas avots. Šodien katram sava pleiliste mūzikas straumēšanas tīklos, savs radio. Kas ir mainījies un uz kurieni mēs šajā radio biznesā ejam?

Deviņdesmitie tiešām bija īpašs laiks radio, jo tieši no turienes nāca jaunā mūzika, Rietumu elpa. Tas uzlika lielu atbildību arī tajā ziņā, ka pašam nācās braukt uz Rīgu un pirkt kaut vai pirātdiskus, jo oriģinālajiem gluži vienkārši naudas nebija. Taču vēlme bija spēt piedāvāt klausītājiem kaut ko jaunu, nespēlēt visu laiku vienu un to pašu. Vēl viens moments, kas perfekti iezīmē deviņdesmito gadu amizanto absurdu, - tu saņem dažus latus par darbu radio, tad iztērē tos pirātdiskos, lai cilvēki izdzirdētu jaunu mūziku un varbūt arī sagribētu to iegādāties. Visticamāk, pirātdiskos, jo oriģinālie maksāja pat četras reizes vairāk.

Tagad radio ir kļuvis vienkārši par vēl vienu jau senu, bet stabilu masu mediju formātu, kas nekur nepazudīs.

Taču arvien izteiktāki būs nerunājoši viena konkrēta formāta radio, kas netraucē un skan fonā, vai arī daudz runājoši ziņu radio. Pa vidu izdzīvot būs arvien grūtāk, taču domāju, ka gana cilvēkiem joprojām patiks arī tā sauktie dzīvie personību radio. Tas ir formāts, kas rada sajūtu, ka neesi vientuļš, izklaidē un neprasa arī tik daudz uzmanības kā televīzija.

Kaspars Zaviļeiskis un Kaspars Tobis / Foto: Mārtiņš Otto

TVNET: Tā ir, mūzika plašākā sabiedrībā (nerunāju par melomāniem) vispār šodien zaudējusi savu asumu, savu slodzi... tā vairāk kalpo kā fons...

Mūzikas nu jau tiešām ir tik daudz, ka esam iebraukuši otrā grāvī. Kā melomānam ir galvu reibinoši salīdzināt deviņdesmitos un tagadni, kad jauna mūzika pieejama būtībā bezgalīgā straumē. Nākas pašam novilkt savu interešu robežas. Taču ne melomāniem mūzika bija un ir fona troksnis, kas uzlabo vai pabojā garastāvokli. Tajā ziņā jau nekas nav mainījies. Ir kritusies mūzikas vērtība, taču te drīzāk ir runa par ierakstiem. Domāju, ka koncerti joprojām tiek uztverti tikpat nopietni un uz tiem cilvēki turpinās iet. Tas, ka mūzika ir pieejama straumēšanas servisos, manuprāt, pat ir labi, jo ļauj it īpaši jaunākai paaudzei uzreiz iepazīt plašākus apvāršņus. Protams, ka pretī tiek likts popmūzikas agresīvais mārketings, lai saturētu biznesu grožos, bet, ja kaut neliela interese par citādāko rodas, nav grūti to sadzirdēt, tas ir vien pāris klikšķu attālumā.

TVNET: Rakstot grāmatu, noteikti turēji prātā arī potenciālo lasītāju?

Patiesībā ne pārāk. Kaut kā jau sen gribējās izstāstīt to Radio Sigulda stāstu, kādu nu es to atceros, jo tas tomēr bija ļoti neparasts laiks un arī vieta, kur būt. Brīžiem pat varbūt aizmirsos par daudz un paudu nianses, kuras kādam varētu arī nepatikt, taču sapratu, ka jāļauj vaļa rokām un prātam, un tīri tehniski garstāsts tapa apmēram mēneša laikā paralēli citiem maniem regulārajiem rakstu darbiem. Par kaut kādu speciālu stilu un auditoriju pat nebija laika domāt. Pēc uzrakstītā kļuva skaidrs, ka bez siguldiešiem tas noteikti varētu interesēt daudziem deviņdesmito gadu jauniešiem un varbūt arī tagadējiem jauniešiem. Stāsta toni gan mēģināju noturēt maksimāli vienkāršu, lai galvenajā lomā paliktu autobiogrāfiskie notikumi, nevis citas nianses.

TVNET: Vai esi iecerējis vēl ko literārajā lauciņā? Varbūt kādu biogrāfisku grāmatu par kādu grupu, mūziķi? Pašmāju mūzikas žurnālistikā vēl diezgan daudz baltu plankumu.

Pašam vienmēr šķitis dīvaini, ka mūziķi intervijās mēdz teikt - šis jau mums ir mazliet novecojis materiāls, patiesībā rakstām jau nākamo. Tagad ļoti labi to saprotu, jo «ParaPops» arī ir tapis jau salīdzinoši pasen un

tagad dzīvoju romāna rakstīšanas elpā.

Cik nu tam atliek laika, protams. Bet trešdaļa ir tapusi, un romāns vēstīs par notikumiem Rīgā šā gadsimta sākumā. Atkal jau ne par politiku vai ekonomiku, bet izklaidi un studentu dzīvi. Attēlotie notikumi būs krietni mazāk autobiogrāfiski, tā tiešām būs jau izteiktāka daiļliteratūra. Daudz rakstot ikdienā rakstus, intervijas, recenzijas, preses relīzes, rodas vēlēšanās izpausties literārāk, brīvāk, bez nosacījumiem. Noķeru no tā kaut kādu kaifu. Daži stāsti jau tikuši publicēti gan «Satori», gan «Veto Magazine», taču tagad esmu atvēzējies uz romānu. Turklāt izdevēji «Latvijas Mediji» jau pateikuši, ka gatavi izdot manu nākamo grāmatu.

Esmu domājis arī par kādu muzikālāku grāmatu, taču man šķiet, ka tam jānotiek kaut kā organiski. Pagaidām nav radusies sajūta, ka vajadzētu veltīt daudz laika kādam konkrētam māksliniekam, iedziļinoties viņa biogrāfijas smalkumos. Pietiek ar to devu, ko uzņemu, gatavojoties regulārām intervijām žurnālam «9vīri» vai citiem masu medijiem. It kā plānā ir izdot grāmatu vai drīzāk jau radīt interneta vietni par Latvijas mākslinieku šajā gadsimtā izdotajiem albumiem vinila formātā. Biju ciemos pie Ata Gunivalža Bērtiņa, kurš sarakstīja divas grāmatas par latviešu skaņuplašu vēsturi pagājušajā gadsimtā, un viņš man nodeva stafetes kociņu tālāk, sakot, ka par šo gadsimtu pats jau vairs noteikti nerakstīs.

Egons Reiters / Foto: Mārtiņš Otto

TVNET: Kaspara Tobja un «Dzelzs vilka» stāsts varētu būt kā loģisks turpinājums šai grāmatiņai...

Teorētiski jā, lai gan tas jau vairāk ir stāsts par Juri Kaukuli, kurš par siguldieti kļuvis tikai pēdējos desmit gados, bet pirms tam bija mālpilietis, savukārt Tobis šai grupai pievienojās tikai tās atjaunotajā veidolā šā gadsimta sākumā, kas man, starp citu, tolaik bija milzu pārsteigums, jo Kaspars bija pilnīgs ambientais «kosmonauts» un zvaigžņu pētnieks. Bija grūti pierast, ka viņš sācis spēlēt arī smagā roka grupā.

TVNET: Tavi jaunības dienu varoņi «The Prodigy» šogad viesosies Salacgrīvas festivālā. Laikam jau jāiet lūkot?

Būšu «Positivus» visas trīs dienas. Nevarētu gan teikt, ka ļoti raujos redzēt «The Prodigy», jo sajūta ir mazliet līdzīga kā iet uz, piemēram, «Guns N' Roses» koncertu. Vairāk cienu māksliniekus, kuri noveco līdzi laikam un rada savam vecumam atbilstošu mūziku, taču aiziet, protams, aiziešu un, visticamāk, ar smaidu no malas noskatīšos.

Lasīt un pievienot komentāru
JAUNĀKIE FOTO
Saturs drīz būs pieejams