Jau rīt (13. maijā) cieši skausim visas Latvijas māmiņas, jo ir vieni no gada vissirsnīgākajiem svētkiem - Mātes diena! Kā tad ir būt mammai? Ko šī loma prasa upurēt un cik neaprakstāmu laimi tā mums sniedz? Vai maz iespējams būt labai mammai un kaislīgai sievietei attiecībās vienlaikus? Par to un vēl ko citu uz sarunu aicinājām šarmanto raidījuma «Māmiņu klubs» vadītāju, divu bērnu māmiņu Kristīni Virsnīti.

Kristīne, tu esi mamma diviem bērniem, mīloša, skaista sieviete un vēl radoša personība televīzijā. Klau, kā to visu var apvienot? Mūsdienās tas skan teju neticami - nu nevar tak tas viss būt un būt harmonijā…

Tas patiesi skan neticami, un tā arī ir, to visu apvienot ir milzīgs izaicinājums, un tas būtu tikai godīgi, ja teiktu, ka man neizdodas! Vienmēr ir kāds, kuram šajā intensīvajā skrējienā tiek mazāk uzmanības, lielākoties es mēdzu apdalīt sevi.

Ko visbiežāk sanāk sev laupīt?

Man pietrūkst laika sportošanai, es mēdzu pārcelt pierakstu pie friziera, es atveru grāmatu vakarā un drīz vien to aizveru, reizēm dodos pie miera neilgu brīdi pirms mošanās, arī reizēm bērni ir tie, kuriem ir jāgaida, kad atdošu uz ēteru raidījumu un tad varēšu viņiem pievērsties. Protams, varētu jautāt - kam tas viss vajadzīgs? Visticamāk, esmu tik aktīva tāpēc, ka citādi nejustos mierā ar savu dzīvi, es nevaru dzīvot bez iespējas realizēties, man nepietiek ar iespēju būt mammai un sievai, man ir jādara sava lieta, kas rada piepildījumu, turklāt mēs dzīvojam pasaulē, kurā ir daudz jādara, lai nopelnītu.

Es domāju, ka tā dzīvo ļoti daudz ģimeņu - steidzīgi, aktīvi, lavierējot, tādi ir spēles noteikumi,

vismaz manā laukuma pusē, esmu tos pieņēmusi.

Vai visu savu dzīvi ir sanācis rūpīgi plānot un organizēt, vai tas viss tā likumsakarīgi notika?

Nē, man nekad nav bijis skaidra plāna par to, ka vēlos precēties noteiktā vecumā, man būs divi bērni, māja, apkārt tai balta sēta un divi labradori, kas laiski spēlēsies saulītē. Tas, protams, nenozīmē, ka dzīvoju bez mērķiem, man vienkārši ģimene nekad nav bijis kaut kas, pie kā obligāti jātiek.

Mēs apprecējāmies absolūtā iemīlēšanās laikā, kad viss bija rozā, smaržoja pēc zefīra

un šķita, ka līdz mūža galam tā būs, un labi, ka tā, jo tā sajūta, kuru atceros, tā, iespējams, notur brīžos, kad ir ļoti grūti. Un bērni, tie vienkārši nāca, lai gan Amēliju mēs patiesi vēlējāmies, viņa gan nepieteicās uzreiz, par ko es tagad ļoti priecājos.

Taču pārējais viss - tas, kā jau dzīvē notiek, mēs nevaram izplānot katru savu soli, un es nedomāju, ka tas ir nepieciešams.

publicitātes

Ko pati esi secinājusi no šā dzīves posma? Vai kaut ko būtu darījusi citādi?

Jā, es nesteigtos ar tikšanu pie pirmā bērna. Es tagad pēc attiecībās pavadītiem 11 gadiem saprotu, ka

vispirms ir jānostiprina pamati, lai uz tiem būvētu ģimeni, ir jāpiedzīvo otrs cilvēks, jāsaprot, kāds pats esi, kļūšanai par vecākiem ir jāgatavojas.

Mēs nevaram gaidīt, ka bērni atnesīs laimi, līdz tam ir jāizaug, jāpiepilda sevi, un tad mums būs ko dot bērniem. Ir jāizbauda bezrūpība,

jo pēc bērnu piedzimšanas mēs vairs nekad īsti nespējam būt bezrūpīgi, tā pa īstam bezatbildīgi.

Kā ir būt divu bērnu māmiņai? Citām sievietēm pietiek ar vienu atvasi, citām seši liekas pašsaprotami. Kā notika tas, kad tu ar vīru izlēmi - vajag vēl negulētas naktis un rīta bēbīša smaidu, par ko pusi pasaules var atdot...

Es ļoti reāli skatos uz to, ko nozīmē būt mammai, man nebija padomā kupls bērnu bariņš,

mums šķita, ka ar vienu bērnu ir pietiekami, mēs esam uzzinājuši, ko nozīmē būt vecākiem.

Taču kaut kā dzīve mums bija sagatavojusi pavērsienu, kurā mēs kļuvām par divu bērnu vecākiem. Zinu, ka ir cilvēki, kuru aicinājums ir būt mammai un tētim, viņi izbauda to līdz sirds dziļumiem un ir gatavi audzināt trīs, četrus un vairāk bērnu.

Man ir sava kapacitāte, sajūta par to, cik spēju iedot tā, lai es nebūtu tukšs trauks, jo bērni nav vienīgais, kas mani interesē.

Un tomēr priecājos par to, ka dzīvei bija šāds plāns, būt divu bērnu mammai ir ļoti laba sajūta, es vairs tik ļoti nebaiļojos, priecājos būt mamma, labāk sajūtu to, kas vajadzīgs maniem bērniem,

tagad zinu, ka mūsos ir ļoti daudz mīlestības un tās pietiek katram bērnam.

Kā ar vīru izdzīvojāt laiku, kad auga bērni? Kur radāt laiku sev, kas bija tas, kas noturēja jūsu attiecības stipras?

Mēs kaut kā šo laiku esam izvilkuši, esam auguši kopā un mācījušies, ļoti daudz kļūdījušies, piedzīvojuši krīzes un atkalsatikšanos. Es priecātos, ja varētu kā teicamniece noskaitīt - mums viss vienmēr ir bijis labi, taču tā nav.

Bērni mūs ir sašūpojuši - meitas piedzimšana ļoti mainīja to, kā jutāmies attiecībās, savukārt dēls mūs atkal ir aizvedis kopīgā ceļā.

Nezinu nevienu ģimeni, kurā nebūtu plosījušās vētras, jo ir jāiemācās sadzīvot un piekāpties, pastāvēt par sevi un ļauties, ai, baigās mācības visu laiku, taču tā vienkārši ir, un tad ir jautājums - vai esi gatavs uzņemties atbildību? Jo attiecības ir atbildība, īpaši tad, kad piedzimuši bērni.

publicitātes

Vai esi domājusi vēlreiz būt par mammu?

Nē, neesmu, domāju, ka divu bērnu mammai būt ir brīnišķīgi un pie tā arī paliksim, es vēlos, lai manis pietiek bērniem un arī sev, lai varu dot, lai man nebūtu jāknapinās ar savu laiku.

Ir jāsaprot, ka bērniem vajadzīgi vecāki, kas nav ārprātīgā pārgurumā un dzīves apnikumā ieslīguši, pārstrādājušies, lai izdzīvotu.

Tāpat tas notiek.

da tu esi mamma? Pamēģini sevi raksturot (zinu, ka nav viegli un gribas teikt, lai jautā bērniem :))

Es esmu pieņemoša mamma, tāda, kura netramda bērnu līdz pagurumam, lai tikai viņš kļūtu tāds, kādu vēlos viņu redzēt. Man nav ambīciju saistībā ar bērniem, es nepārdzīvošu, ja viņi uzreiz pēc vidusskolas neskries mācīties augstskolā un neatnesīs mājās sarkano diplomu. Man svarīgāk, lai viņi darītu lietas, kas patiesi patīk un iedvesmo.

Esmu mamma, kurai patīk smieties kopā ar bērniem, nebaidos izskatīties muļķīgi vai nezinoša,

jo meita reizēm uzdod jautājumus, uz kuriem man ir jāmeklē atbildes, es godīgi atzīstu, ka nezinu, man jānoskaidro. Neesmu mamma, kas ļoti pakļaujas noteikumiem, mēs mēdzam aiziet gulēt vēlu un nokavēt skolas sākumu,

bērnībā nav jādzīvo rāmītī, no kura nedrīkst iziet ārā, nevienā vecumā tā nevajadzētu dzīvot.

Ko esi mācījusies no saviem bērniem?

Vieglumu, to sajūtu, ka drīkst priecāties bez iemesla. Es pārnāku pēc garas filmēšanas dienas mājās, un tā sajūsma, ar kādu man pretī skrien dēls, tā ir tik īpaša.

Esmu iemācījusies priecāties par satikšanos, tie ir īsti svētki!

Kas tev kā mammai šķiet vissvarīgākais savu bērnu dzīvē?

Lai viņi ir mierā ar to, kā dzīvo, un, ja nav mierā, lai ir gana drosmīgi kaut ko mainīt. Lai nebaidās uzdrošināties un eksperimentēt, lai dzīvo brīvi, lai pēc iespējas mazāk nosoda citus.

Tu esi draudzene saviem bērniem vai tomēr mamma paliek mamma?

Es esmu gan mamma, gan draudzene, taču lielākoties tomēr mamma, jo vēlos, lai bērni zina, ka esmu viņu atbalsts, drošība un vienmēr būšu blakus, lai ko viņi darītu. To sajūtu spēj radīt mamma, savukārt draugs esmu tad, kad jūtu šo nepieciešamību, kad meita grib parunāties ar mani kā ar draudzeni, nevis mammu.

publicitātes

Par ko tava mammas sirds sāp vissmeldzīgāk?

Ja nespēju palīdzēt saviem bērniem vai izglābt viņus no pārdzīvojumiem. Es saprotu, ka pārdzīvojumi arī ir nepieciešami, lai viņi mācītos un augtu, taču, ja varētu, es gribētu vienmēr viņus noķert, kad krīt.

Vai mūsdienu aktīva sieviete - mamma drīkst būt dažreiz egoiste un niķīga meitene, kam kronītis nokritis uz zemes? Kā ir ar tevi - tev arī tā gadās?

Tas vārds drīkst tāds īsti neatbilstošs, mēs esam brīvas un mums ir visas tiesības būt tādām, kādas vēlamies būt, justies, izskatīties. Taču es neredzu vajadzību būt egoistēm un niķīgām meitenēm, man šķiet, šo vecumu mēs jau esam izdzīvojušas, daudz vērtīgāk mums pašām būt attiecībās ar cieņu, cienīt otru cilvēku un sevi. Es neniķojos, nē, neredzu nepieciešamību, tas nerada prieku nevienam. Iespējams, esmu pat pārāk saprotoša, jo kaut kā ļoti vēlos, lai arī mani saprot, lai man ļauj izpausties un būt brīvai. Niķošanās ierobežo, tur grožos, kam tas ir izdevīgi?

Par Mātes dienu - ko tev tā nozīmē tagad un tad, kad pati vēl nebiji mamma?

Tagad Mātes dienai manā dzīvē ir daudz lielāka nozīme, protams, jo esmu mamma. Esmu savu mammu ieraudzījusi daudz īpašākā gaismā. Tās ir bijušas brīnišķīgas pārvērtības - beidzot saprast savu mammu, to, kāpēc reizēm viņa pārdzīvoja vairāk nekā man šķita, ka tas ir nepieciešams.

Vismīļākā dāvana vai vārdi, ko esi saņēmusi Mātes dienā?

Es Mātes dienā negaidu dāvanas, negaidu meitas dzejoļus un ziedu klēpjus, šī diena ir vairāk par manām attiecībām ar sevi mammas lomā, par to, kā jūtos šajā brīdī kā mamma. Vai es sev patīku kā mamma? Un šī diena ir mana iespēja piezvanīt savai mammai vai viņu satikt, tagad tas ir ļoti svarīgi,

jo vecāki mēs kļūstam, jo svarīgāk ir pateikt savām mammām, ka viņas mums ir svarīgas.

Ko tu vēlētos novēlēt mammām Latvijā….

Justies īstām un nebaidīties no šīm sajūtām. Neslēpt, ja mammas loma nogurdina vai iztukšo, atzīt sev, ka mammas loma var nebūt vienīgais sevis piepildīšanas veids, būt atklātām pret sevi, nedarīt pāri saviem spēkiem un brīdī, kad ir sajūta -

būt mammai ir labi, saglabāt šo sajūtu reizēm, kad šķitīs pavisam citādāk.

Publicitātes foto

Lasīt un pievienot komentāru
JAUNĀKIE FOTO
Saturs drīz būs pieejams