Černobiļas atomelektrostacijas (AES) avārijas seku novēršanā no Latvijas 1986. - 1988. gadā piedalījās nedaudz vairāk kā seši tūkstoši cilvēku - dažādi speciālisti un mobilizētie karavīri. Vairāk nekā puse no viņiem ir kļuvuši par invalīdiem, bet daudzi jau ir devušies mūžības ceļos. Černobiļas ēnā dzīvo arī viņu bērni, kuriem joprojām tiek atklātas vecāku saņemtā apstarojuma izraisītas sekas.

Černobiļas AES avārija ir ietekmējusi daudzu Latvijas iedzīvotāju ģimenes. Likvidācijas darbos no mūsu valsts piedalījās seši tūkstoši cilvēku, no kuriem 3,5 tūkstoši mūsdienās ir kļuvuši par pirmās, otrās vai trešās grupas invalīdiem. Tiem vēl jāpieskaita 150 Latvijas iedzīvotāju, kuri kādreiz dzīvoja 30 kilometru evakuācijas zonā ap kodolkatastrofas piemeklēto AES, kā arī likvidatoru bērni. Šo cilvēku intereses pārstāv Latvijas savienība «Černobiļa», kurā apvienojušās personas, kas cietušas kodolobjektu avārijās.

Zonā saņemtās apstarojuma devas mērītas aptuveni

Biedrības prezidents Arnolds Ārvaldis Vērzemnieks atminas, ka sākumā par notikušo Černobiļas AES neviens neko nav ziņojis. Pirmo reizi īsa informācija par avāriju parādījusies 28. aprīlī, bet plašāks izklāsts – tikai pēc maija svētkiem. «Kad notika avārija, mēs meklējām kartē, kur tā Černobiļa atrodas. Neviens nemaz nezināja, kur tā ir. « Vērzemnieks astoņdesmitajos gados bija Rīgas Civilās aizsardzības štāba Pretradiācijas un pretķīmiskā dienesta priekšnieks un Černobiļā nokļuva ar operatīvo grupu – 1986. gada novembrī un decembrī.

Operatīvā grupa vadīja civilās aizsardzības darbus un nomainīja Gruzijas pārstāvjus, kas savukārt bija ieradušies pēc lietuviešiem. «Tajā laikā nebija tāda jēdziena «atteikties». Mūs izsauca komandējumā uz Maskavu. Tur saņēmām instruktāžu un ar vilcienu uz Kijevu. Ukrainā sagaidīja mikroautobusi, kas nogādāja uz zonu.» Darbus zonā vadīja valdības komisija, kuras priekšsēdētājs bija Padomju Savienības Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieks. Operatīvā grupa vadīja Civilās aizsardzības daļu, plānojot apmēram 12 tūkstošu karavīru uzdevumus avārijas seku likvidācijas laikā.

«Plānojām darbu, uzdevumus. Pirms tam apskatījām objektus, kur ko darīt. Civilās aizsardzības daļas veica dezaktivizāciju – radioaktīvo vielu notīrīšanu, nomazgāšanu. Speciālos apstrādes punktos cilvēki strādāja cauru diennakti, attīrot automašīnas, kuras brauca no zonas. Ja apstarojums bija lielāks par 0,1 milirentgenu – nelaida ārā no zonas. Tika celti dambji, lai radioaktīvais ūdens nenonāktu Pripetes upē un ezeros.» Kopumā zonā Vērzemniekam sanāca sabūt nedaudz vairāk par mēnesi. Bija noteikts, ka katram, kurš strādāja zonā, atļautais saņemtā starojuma apmērs ir 25 rentgeni. Sasniedzot šo limitu, cilvēku sūtīja mājās. Taču likvidatoru izmantotie mērinstrumenti bijuši kļūdaini un dozu uzrādījuši nepareizi.

«Aparāti – DP5, DP3, ar kuriem mērija radiācijas līmeni, bija kara vajadzībām un varēja rādīt aptuvenu ciparu. Kad amerikāņi černobiliešiem veica asinsanalīzes, viņi secināja, ka dozas cilvēki saņēmuši lielākas, nekā tas ir ierakstīts apliecībās vai kartiņās. Sprādziens AES radioaktīvos izmešus izmeta arī uz trešā reaktora jumta. Tur sākumā tika sūtīti roboti, kas netika galā ar darbiem. Nācās iet cilvēkiem. Viņiem parādīja pa televizoru, kas ir jānomet lejā. Kareivis uzskrēja augšā, ar lāpstu nometa lejā un skrēja lejā. Pa to vienu divām minūtēm viņi saņēma lielu apstarojuma dozu, jo radiācijas līmenis pārsniedza 10 tūkstošus rentgenu stundā. Viņiem deva svina priekšmetus, bija instruktāžas par ietekmi uz veselību, taču radiācija jau nav redzama. Neviens nedomāja, ka tam būs sekas. Nebija arī pieredzes.»

Zonā bija speciālas radioaktīvo vielu noglabāšanas kapsētas - «mogiļņiki», kur nonāca radiācijas saindētās mantas. Pripjatā pirms avārijas dzīvoja 50 tūkstoši cilvēku un tika apstarots viss, kas bija pilsētā, – ikdienā izmantotās preces, sākot ar televizoriem, beidzot ar smago tehniku. Lai arī tās visas tika vestas ārā no pilsētas un apglabātas, Vērzemnieks pieļauj, ka nākamajos gados daudzas apstarotās mantas tika izvazātas pa Padomju Savienību. «Pripjatas pilsētā pēc avārijas viss palika – ēkām bija kārtībā logi un durvis. Tagad paskatieties, viss bez logiem, nami stāv bez durvīm. Kur viņi visi palikuši? Skatījos dokumentālo filmu par Fukusimas katastrofu. Tur joprojām nekas nav aiztikts – atver ledusskapi, viss tā saturs ir iekšā. Apskatieties Pripjatas pilsētu – visas ēkas tukšas. Varbūt kāds uz tām mantām iedzīvojās, taču tas nav pareizi. Tas viss tomēr ir radioaktīvs,» saka Vērzemnieks.

Jāgaida gan rehabilitācija, gan vieta stacionārā

Pirmais ešelons no Latvijas ar avārijas likvidētājiem uz Černobiļu devās jau 8. maijā, kad tika izsludināta mobilizācija. Visvairāk Latvijas iedzīvotāju Černobiļā strādāja 1986. gada maijā, kad situācija atomelektrostacijā bija vissmagākā. Pēdējie likvidatori no Latvijas objektā uzturējās 1988. gadā. Cilvēki tika iesaukti no katra pagasta - no kāda četri, no cita septiņi. AES avāriju likvidēt devās vidēji simts cilvēku no katra Latvijas rajona, bet no Rīgas Černobiļas pieredzei cauri izgāja daži tūkstoši jaunu vīriešu. Daudzi faktiski tika paņemti no lauka un savējiem varēja aizrakstīt tikai pēc vairākām dienām. Ne visi uz zonu aizsūtītie izturēja arī psiholoģiski, un bija gadījumi, kad Černobiļā nonākušie padarīja sev galu.

Biedrības apkopotā informācija liecina, ka 32 gadu laikā miruši jau 1,5 tūkstoši černobiliešu, bet 3,5 tūkstoši ir kļuvuši par invalīdiem. Tas nenozīmē, ka pārējiem ar veselību viss ir kārtībā, jo daudziem darbspēju zudums ir zem 25% un viņi nevar saņemt invaliditātes grupu un pienākošos sociālos atvieglojumus. Likvidatori slimo galvenokārt ar onkoloģiskajām kaitēm, kā arī asinsvadu un sirds slimībām. Arī viņu bērniem - tie ir aptuveni 1,6 tūkstoši cilvēku - veselības stāvoklis ne vienmēr ir labs. Daudzi «černobiliešu» pēcnācēji slimo ar vairogdziedzera kaitēm, bet Bērnu slimnīcā vairs nav speciāla ārsta, kas vestu uzskaiti, stāsta Vērzemnieks.

«Vīrieši parasti ar osteoporozi neslimo, bet černobiliešiem ir osteoporoze. Ir gremošanas trakta slimības. Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcā ir Aroda un radiācijas medicīnas centrs. Tur strādā labi speciālisti – dakteres Jolanta Cīrule, Tija Zvagule un citi. Viņi visi ir mācījušies Japānā, ar kuru ir laba sadarbība.» Tomēr labāku situāciju varētu vēlēties saistībā ar stacionāru, kur ir tikai 12 vietas, kādēļ nākas vidēji trīs mēnešus gaidīt rindā. Tāpat biedrībai sāpīgs joprojām ir jautājums par rehabilitācijas pakalpojumu izmantošanu. Grūti ir likvidatoriem, kuri dzīvo attālākos Latvijas novados, ar sliktiem transporta sakariem ar galvaspilsētu. Dažos austrumu pagastos nav ārstu un cilvēkiem nākas vairākas dienas veltīt tam, lai dotos uz galvaspilsētā esošo Stradiņa slimnīcu.

«Sociālajā aģentūrā Jaundubultos saņem pakalpojumus četras kategorijas – represētie, Černobiļas avārijas likvidācijas dalībnieki, invalīdi ar funkcionāliem traucējumiem un strādājoši invalīdi. Arī Zolitūdes traģēdijā cietušajiem un Latvijas armijas karavīriem, kas piedalījušies starptautiskajās operācijās, ir izdalītas vietas [rehabilitācijas pakalpojumiem]. Tāpat nepilngadīgi likvidatoru bērni var iziet rehabilitāciju. Praktiski tas nozīmē, ka «černobilietim» uz rehabilitāciju jāgaida divus ar pusi gadus.»

Likvidatoriem traumatiskā pieredze ietekmējusi visu dzīvi. Biedrības vadītājs stāsta, ka deviņdesmitajos gados daudzi «černobilieši» izdarīja pašnāvības, citiem notikumi zonā vēl tagad rādoties sapņos. Arī pašā sabiedrībā sākumā bijusi neviennozīmīga attieksme pret Černobiļas AES likvidatoriem. Bijuši tādi, kas baidījušies, ka, kontaktējoties ar likvidatoriem, tiks apstaroti. «[Vecajā] Aroda un radiācijas slimību medicīnas centrā arodslimnieki nekad nesēdēja kopā ar černobiliešiem. Viņi stāvēja kājās, jo baidījās, ka černobilieši viņus apstaros. Daži pat teica - «tu mani apstarosi». Daudzi atbraucot saskārās ar problēmām,» tā Vērzemnieks.

Valstī šobrīd spēkā ir speciāls likums par sociālajām garantijām Černobiļas avārijas seku likvidācijas dalībniekiem un cietušajām personām, kas tika evakuētas no 30 kilometru zonas ap atomelektrostaciju. Invalīdi saņem pensijas, kuras tiek aprēķinātas pēc speciālas formulas. Černobilieši saņem pamatpensiju un vidējam atalgojumam piesaistītas kaitējuma atlīdzības, kas variē saskaņā ar to, cik liels ir darbspēju zaudējums, kā arī sociālo pabalstu. Biedrībai 2016. gadā izdevās arī panākt likuma grozījumus, kas novērsa izveidojušos atšķirīgu sociālā nodrošinājuma piemērošanas kārtību. Līdz tam «černobilieši» saņēma atšķirīgu kaitējuma atlīdzību, kas bija atkarīga no invaliditātes noteikšanas laika. No 2017. gada aprēķins notiek neatkarīgi no invaliditātes noteikšanas laika.

Černobiļas AES tika celta īstā padomju garā

Vērzemnieks skaidro, ka Padomju Savienībā viss, kas saistījies ar atomstacijām, bija slepens. Daudziem iedzīvotājiem par AES bija maz informācijas. Astoņdesmitajos gados padomju tauta gatavojās atomkaram, cēla bumbu patvertnes un pielāgoja pagrabus, bet par AES avārijām neuztraucās. Tikai pēc Černobiļas avārijas sāka pievērsties avāriju iespējamībai atomreaktoros. Vērzemnieks izpētījis, ka Padomju Savienībā vien līdz Černobiļai bijuši kādi 18 kodolnegadījumi dažādos objektos, ieskaitot piecdesmitajos gados notikušo katastrofu Urālos, objektā «Majak». Arī ASV un Lielbritānija ir piedzīvojušas negadījumus ar atomenerģijas izmantošanu.

«Padomju laikā vienmēr atrada kādu vainīgo direktoru un galveno inženieri, kuru notiesāja. Es esmu runājis ar [Černobiļas AES] galveno inženieri. Mēs Ļvovā cēlām Varšavas pakta aizsardzības ministriem stacionāro dezaktivācijas punktu, kur tika rīkotas mācības. Punktam visas grīdas vajadzēja noklāt ar nerūsējošu metālu, kas mazāk pieņem radiāciju, bet tāda nebija. Pārklājām ar plastmasu. Tālāk vajadzēja sūkņus uzstādīt. Sūkņi bija atsūtīti, bet celtnieki tos nevarēja atrast starp daudziem simtiem vagonu. Tuvojās ekspluatācijā nodošanas datums, un operatīvajā sanāksmē plānojām, ko darīt. Vadītājs saka – aizbrauciet uz Černobiļu, tur tak rūpnīca pamesta, atradīsiet sūkņus. Aizbrauca, noliktavās sūkņus atrada. Es izmērīju – viņiem starojums 15 milirentgeni bija, un saku, ka nedrīkst tādus… Man tad pateica: ja jūs vēl kaut ko iebildīsiet, tad mēs jūs uzreiz aizsūtīsim projām. Sūkņus tā arī uzlika. Tad arī Černobiļas galvenais inženieris izstāstīja, ka tāpat cēluši staciju. Lai gan AES nebija gatava, to noreportēja kā pabeigtu un vēl gadus divus pēc tam taisīja. Nebija nepieciešamo piegāžu, ielika citus materiālus, savādākus, nekā rakstīts projektā.»

Vaicāts par to, vai atbalsta tūristu ceļojumus uz Černobiļu, vai arī AES katastrofas vietai vajadzētu piešķirt memoriāla statusu, Vērzemnieks atbild, ka zonas apmeklēšana joprojām ir riskanta. Radiācija tur ir palikusi un vēl ilgi būs. Jaunākiem un veselīgiem cilvēkiem, ar labu imunitāti, Černobiļas apmeklējums problēmas varbūt arī neradīs, taču kādam ar vājāku veselību tas ir risks. «Ekskursijas rīkot tur nevajadzētu. Tas bizness nav prātīgs no veselības aspekta. Ko tur redzēt? Ir nofilmētas dokumentālās filmas, ņem un skaties. Uz Fukusimu ekskursijās neviens nebrauc, tur viss ir aizliegts. Tas ir prātīgi,» uzskata Vērzemnieks.

Par spīti savai pieredzei, biedrības vadītājs tomēr nav negatīvi noskaņots pret kodolenerģijas izmantošanu. Vērzemnieks saka, ka tā ir ļoti droša, kamēr kaut kas neatgadās. Pārsvarā šādas tehnogēnās katastrofas ir saistītas ar cilvēcisko faktoru, kā tas bija Černobiļā. «Atomenerģija iznāk lētāka. Pagaidām nav nekā tāda, ar ko to varētu aizvietot,» tā biedrības prezidents.

Lasīt un pievienot komentāru
JAUNĀKIE FOTO
Saturs drīz būs pieejams