Pirms 35 gadiem – plkst. 1.23 naktī uz 1986.gada 26.aprīli pēc neveiksmīga eksperimenta eksplodēja Černobiļas atomelektrostacijas (AES) ceturtais reaktors, radot milzīgu radioaktīvā piesārņojuma mākoni un izraisot nopietnāko kodolkatastrofu cilvēces vēsturē. Neskatoties uz kodolkatastrofai sekojošajiem gadiem ilgajiem zinātniskajiem pētījumiem un valsts mēroga izmeklēšanām, joprojām ir daudzi neatbildēti jautājumi saistībā ar Černobiļas katastrofu – galvenokārt par ilgtermiņa ietekmi uz milzīgajai radiācijas noplūdei pakļautajiem cilvēkiem un vidi. Portāls TVNET atskatās uz dramatiskajiem notikumiem.
Raksts pirmoreiz portālā TVNET tika publicēts 2018.gadā.
FOTO: AP/Scnapix
Černobiļas atomelektrostacija
Kā teikts enciklopēdijā «Encyclopaedia Britannica», Černobiļas atomelektrostacija būvēta pagājušā gadsimta septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados netālu no Ukrainas pilsētas Pripjatas. Pripjata atrodas apmēram 15 kilometru attālumā uz ziemeļrietumiem no Černobiļas un vairāk nekā 100 kilometru attālumā uz ziemeļiem no Ukrainas galvaspilsētas Kijevas, kā arī aptuveni 20 kilometrus uz dienvidiem no Ukrainas robežas ar Baltkrieviju.
Černobiļas AES tika uzbūvēti kopumā četri reaktori, kas sāka darboties periodā no 1977. līdz 1983. gadam. Blakus AES tika izveidota mākslīga ūdenskrātuve vairāk nekā 20 kvadrātkilometru platībā, lai nodrošinātu ūdeni atomelektrostacijas dzesēšanai.
Saskaņā ar Pasaules Kodolenerģijas asociācijas (WNA) datiem Pripjatā 1986.gadā bija aptuveni 50 000 iedzīvotāju, bet Černobiļā – 12 000 cilvēku.
Černobiļas AES tika uzbūvēti četri Padomju Savienībā izstrādāti kodolreaktori «RBMK-1000» - to dizains mūsdienās tiek uzskatīts par nepilnīgu un potenciāli bīstamu.
RBMK ir lielas jaudas kanālu tipa reaktors, kas izmanto bagātinātu urānu u-235, lai uzkarsētu ūdeni, tādējādi radot tvaiku, kas darbina reaktora turbīnas un ražo elektroenerģiju, vēsta zinātnes tīmekļa vietne «Live Science».
Katastrofa - kas notika?
Liktenīgajā dienā atomelektrostacijā bija paredzēts veikt eksperimentu. Tā mērķis bija noskaidrot, kā nodrošināt ātrāku elektrības piegādi reaktora dzesēšanas sistēmai reaktora ārkārtas izslēgšanas gadījumā. Eksperimenta laiks tika pārcelts, kā rezultātā eksperimentu veica AES nakts maiņas darbinieki, kas nebija pienācīgi sagatavojušies eksperimenta veikšanai un kuri pieļāva arī būtiskus drošības noteikumu pārkāpumus.
FOTO: AP/ScanPix
Eksperimenta gaitā bija paredzēts samazināt ceturtā reaktora jaudu, bet kļūdas rezultātā tā tika samazināta krietni vairāk par plānoto, kas reaktoru padarīja nestabilu. Pēc tam reaktora jauda uz dažām sekundēm vairākas reizes pārsniedza normu, kā rezultātā reaktors pārkarsa un izraisīja tvaika eksploziju, kurai mirkli vēlāk sekoja vēl viens sprādziens un ugunsgrēks.
Pirmajā sprādzienā atvienojās aptuveni 1000 tonnu smagais pārsegs, kura mērķis bija aizsargāt reaktora kodolu. Sprādziena rezultātā notika radiācijas noplūde un tika pārtraukta dzesēšanas šķidruma ieplūšana reaktorā.
Otrais sprādziens bija krietni jaudīgāks – tas daļēji saspridzināja reaktora ēku un izkaisīja grafīta un reaktora kodola detaļas reaktora ēkā un tās tuvumā, izraisot vairākus ugunsgrēkus.
Radioaktīvie nokrišņi
Radiācijas līmenis, kas atmosfērā nonāca pēc reaktora eksplozijas, 400 reizes pārsniedza radioaktīvo vielu daudzumu Hirosimā pēc atombumbas sprādziena Japānā Otrā pasaules kara laikā.
Mēģinot novērst avārijas sekas un piesegt notikušo, padomju amatpersonas uz avārijas vietu nosūtīja tūkstošiem nepietiekami aizsargātu glābšanas dienestu un tiesībsargājošo institūciju darbinieku un karavīru. Pēc spēcīgā apstarojuma glābēji izdzīvoja tikai dažas nedēļas, mirstot mokošā nāvē.
Sprādziens reaktorā radīja milzīgu radioaktīvā piesārņojuma mākoni, kas skāra aptuveni trīs ceturtdaļas Eiropas.
Lielāko daļu radioaktīvā piesārņojuma, kas nonāca atmosfērā, radīja jods-131, cēzijs-134, un cēzijs-137.
FOTO: Reuters/Scanpix
Ietekme uz cilvēku veselību
Černobiļas reaktors pēc sprādziena dega vairākas dienas, bet Padomju Savienība notikušo katastrofu centās noklusēt.
Pirmie trauksmes signāli starptautiskā līmenī izskanēja 28.aprīlī, kad par Zviedrija konstatēja neizskaidrojamu radiācijas līmeņa palielināšanos.
Pripjatas iedzīvotāji tika evakuēti vien 36 stundas pēc notikušās katastrofas – šajā laikā daudz pilsētas iedzīvotāji jau bija pakļauti būtiskām radiācijas devām.
Reaktora sprādzienā gāja bojā divi strādnieki, bet nākamo četru mēnešu laikā no radiācijas mira vēl 28 glābēji un stacijas darbinieki.
Avārijas seku likvidēšanā kopskaitā piedalījās ap 800 000 cilvēku no Krievijas, Ukrainas, Baltkrievijas, Lietuvas, Igaunijas, Latvijas un citām valstīm, vēsta LETA.
No Latvijas šajos darbos tika iesaistīti vairāk nekā 6000 iedzīvotāju.
Kā liecina Latvijas biedrības «Černobiļa» dati, kopš kodolkatastrofas miruši vairāk nekā 1,5 tūkstoši černobiliešu no Latvijas, bet vēl vismaz 3,5 tūkstoši ir kļuvuši par invalīdiem.
Lai gan kopš katastrofas apritējis nu jau vairāk nekā trešdaļa gadsimta, joprojām ekspertu starpā nav vienprātības par to, cik cilvēku dzīvību avārija laupījusi.
Ukrainas dati liecina, ka dzīvību zaudējuši vairāk nekā 25 000 avārijas seku likvidētāju.
2005.gadā vairākas ANO institūcijas, tostarp Pasaules Veselības organizācija (PVO) publiskoja ziņojumu, atklājot, ka pakļautība augstajam radiācijas līmenim kopumā varētu būt nāves cēlonis ap 4000 cilvēku.
Tikmēr starptautiskā vides aizstāvju organizācija «Greenpeace» 2006.gadā apsūdzēja ANO institūcijas nepietiekamā avārijas seku novērtējumā. Pēc «Greenpeace» aplēsēm, Černobiļas katastrofa izraisījusi nāvējošu vēzi 100 000 līdz 200 000 cilvēku.
FOTO: Reuters/Scanpix
Ietekme uz vidi
Neilgi pēc radiācijas noplūdes no Černobiļas AES tās tuvākajā apkārtnē esošie meži gāja bojā no pārmērīgi augstā radiācijas līmeņa. Šis reģions vēlāk tika iesaukts par «sarkano mežu», jo mirušie koki palika spilgti sarkanīgi oranžā krāsā. «Sarkanais mežs» tika izcirsts, bet koki – aprakti.
Pēc katastrofas virs reaktora lielā steigā tika uzbūvēts milzu vairogs, lai nepieļautu turpmāku piesārņojuma noplūšanu, tomēr, gadiem ejot un ņemot vērā šīs struktūras novecošanos, tika pieņemts lēmums virs reaktora būvēt jaunu sarkofāgu, kas novērstu iespējamo radioaktīvu materiālu noplūdi vismaz gadsimta garumā.
2016. gadā jaunais Černobiļas AES ceturtā reaktora vairogs tika oficiāli atklāts – tas uzskatāms par pasaulē lielāko metāla struktūru.
Par sarkofāgu dēvētās būves augstums ir 108 metri, un tā ir augstāka par Ņujorkas Brīvības statuju. Milzīgā velve sver 36 000 tonnu, un tas ir trīs reizes vairāk nekā Parīzes Eifeļa torņa svars.
Šī būve izmaksāja 2,1 miljardu eiro, ko sponsorēja Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka.
FOTO: TASS/Scanpix
Černobiļa šodien
Neskatoties uz radīto piesārņojumu un bažām par drošību, Černobiļas atomelektrostacija turpināja darbu arī pēc pasaules vēsturē postošākās kodolkatastrofas.
Černobiļas AES otrais reaktors tika slēgts 1991.gadā pēc ugunsgrēka, savukārt pirmais reaktors darbojās līdz 1996.gadam.
Černobiļas AES pārstāja darboties 2000.gada decembrī, līdz ar trešā reaktora slēgšanu.
Pripjata un Černobiļa kopš 1986.gada katastrofas ir kļuvušas par vienām no zināmākajām spoku pilsētām pasaulē.
Iepriekš iekļūt slēgtajā teritorijā varēja tikai ar īpašām atļaujām.
2011.gadā Ukraina atļāva tūristiem apmeklēt Černobiļas AES katastrofas slēgto zonu, un kopš tā laika tā kļuvusi par populāru tūrisma galamērķi.
Kā vēsta Ukrainas medijs «Ukrinform», Černobiļas slēgto zonu pagājušajā gadā apmeklējuši apmeklējuši 60 000 tūristu – Černobiļas slēgtā zona pagājušajā gadā bija populārākais tūristu apskates objekts Ukrainā.
Tūristu uzturēšanās slēgtajā zonā tiek stigri plānota un uzraudzīta, lai līdz minumam izslēgtu jebkādus riskus šo cilvēku veselībai.
Černobiļas slēgtajā zonā izveidojies viens no pasaulē unikālākajiem dabas «rezervātiem», kur, cilvēku netraucēti, lielā skaitā dzīvo brieži, lūši, vilki un citi dzīvnieki.
Tas gan nenozīmē, ka situācija Černobiļā būtu būtiski uzlabojusies – teritorija ap pasaules vēsturē postošākās kodolkatastrofas norises vietu nebūs «tīra» un pavisam droši apdzīvojama vēl tūkstošiem gadu.
