Pirms kāda laika TVNET viesojās atkarīgo centrā, kurš atrodas Olaines cietumā. Šajā vietā pēc brīvprātības principa nonāk notiesātie, kuri reibumā (alkohola, narkotisko vielu) ir pastrādājuši kādu noziegumu. Piedāvājam intervijas ar diviem puišiem, kuri atkarīgo centrā pavadījuši kādu laiku.

Kā nonāci cietumā, bet vēlāk atkarīgo centrā?

Nonācu ieslodzījuma vietā, jo izdarīju noziegumu – zādzību. Tad jau ieslodzījuma vietā uzzināju, ka ir iespēja doties uz centru, lai strādātu ar savu atkarību. Iepriekš jau biju mēģinājis, izejot ārā, nelietot alkoholu, bet nekas nebija sanācis. Tad nodomāju – kāpēc neizmantot iespēju un neatbraukt uz šejieni. Pēc tam parunāju ar koordinatoru, sakārtoju nepieciešamos papīrus un atbraucu.

Par izdarīto noziegumu man piesprieda divus gadus un trīs mēnešus ilgu cietumsodu. Tad es cietumā (Liepājas cietumā) biju pavadījis nedaudz vairāk nekā gadu un atbraucu uz šejieni.

No piespriestā soda palicis maz - pusgads.

Liepājas cietumu un atkarīgo centru Olainē pat nevar salīdzināt. Tā ir diena pret nakti, jo tā pati darbinieku attieksme ir nesalīdzināma. Centrā darbinieki ir daudz, daudz labāki, saprotošāki, pretimnākošāki.

Cietumā vispār nevienam nekas neinteresēja – iemeta tevi šeit (cietumā), sēdi savu sroku (termiņu) un viss, tiec galā kā gribi.

Vai cietumsods sasniedz mērķi – labot cilvēku, lai viņš atkal neizdara noziegumu?

Nē, cietums tikai padara cilvēku sliktāku. Nekāda runa nevar būt, ka cilvēks, sēžot cietumā, paliek labāks, viņš paliek tikai sliktāks, agresīvāks un tā tālāk. Tas ir tāpat kā ar dzīvnieku, kuru iespundē krātiņā, nu, kāds viņš paliek? Vai suns pie ķēdes – viņš paliek aizvien niknāks. Tāpat ir ar cietumu.

Šeit (atkarīgo centrā) savukārt mums parāda, ka var savādāk. Mēģina salauzt stereotipus gan par darbiniekiem, gan par pārējo. Tas ir kaut kas jauns un interesants.

Tad sanāk, ka atkarīgo centrs ir tā vieta, kur laboties?

Galvenais ir gribēt laboties. Es uzskatu, ka laboties jau var arī citur, ne tikai atkarīgo centrā. Galvenais ir pašam to gribēt. Protams, atkarīgo centrs ir kā tāds iesākums visam procesam. Cietumā neko nedari, vienkārši sēdi. Bet šeit strādā ar savu atkarību, izzini viņu, atrodi veidu, ar ko to aizstāt un atklāj daudz ko jaunu.

Kādas lietas esi centrā iemācījies?

Esmu iemācījies kontrolēt emocijas, ar ko man kādreiz bija lielas problēmas. Man bija tā, ka es sīkas lietas uztvēru visai saasināti, ļoti agresīvi. Tagad esmu iemācījies pieņemt un reaģēt adekvāti uz situācijām, kuras man nepatīk.

Vai ir plāni pēc iziešanas?

Jā, plāni ir un to ir daudz. Būs jāturpina arī brīvībā uzturēt skaidrību, jo mums, narkomāniem, alkoholiķiem, visu laiku jāstrādā ar atkarību, piemēram, dodoties uz anonīmajiem alkoholiķiem, jātiekas reizi vienā, divās nedēļās un par to jārunā, un varbūt kopīgiem spēkiem varam panākt rezultātu. Ja cilvēks ir atkarīgs, tad viņam visu dzīvi jāsadzīvo ar atkarību. Tā (atkarība) nav kā zobu sāpes, kas pāriet.

Otrs puisis, kurš nonācis cietumā, – Arvils.

Kā nonāci ieslodzījuma vietā un pēc tam atkarīgo centrā?

Cietumā atrados pirmo reizi, tajā nonācu, jo dzērumā sakāvos ar policistiem, smagi piekāvu.

Man sroks (piespriestais cietumsods) ir trīsarpus gadi, pēc diviem gadiem, kurus pavadīju Daugavpils cietumā, sapratu, ka zemāk nav kur, un nejauši uzzināju par centru.

Cietums nepatika subkultūras dēļ. Pēc tam, arī skatoties bildes no atkarīgo centra, ilgi nedomājot, pieteicos.

Vai centrs ir ko devis?

Es domāju, ka viennozīmīgi. Ja cilvēks šeit atbrauc ar patiesiem mērķiem – strādāt ar sevi, klausīties psihologos, pieņemt ko jaunu – tad viennozīmīgi. Vienlaikus, ja cilvēks pat negrib mainīties, tad nekas nesanāks. Citi to var mēģināt, cik grib.

Ja pats negribēs mainīties, tad jau pie pirmās izdevības, esot uz brīvām kājām, turpinās darīt visu, kā pierasts iepriekš. Ja skata pēc tikai te būsi, no tā jēgas nebūs.

Kā vērtē iespējas, kādas centrā ir, vai ir kas nepieciešams?

Ņemot vērā, no kurienes es atbraucu – Daugavgrīvas cietuma –, liekas, ka labāk nevar būt. Es pārsvarā biju kamerā, kurā ir līdz pieciem cilvēkiem, bet paspēju pabūt tādā, kur var atrasties līdz pat 16 cilvēkiem.

Vai nebija grūti ar tik daudz cilvēkiem atrasties vienā kamerā?

Tas bija šausmīgi. Pašlaik dzīvoju viens pats, visu laiku sportoju. Iespējas sportot ir, bet priekš manis – par maz. Citiem gan šķiet, ka ir pietiekami.

Ar ko nodarbojies, pirms nonāci cietumā?

Pirms sataisīju nepatikšanas, nodarbojos ar airēšanu. Biju pabijis arī izlasē. Pēc tam individuāli turpināju. Spēlēju arī basketbolu, ko arī turpmāk domāju darīt.

Atkarīgo centra atklāšana Olaines cietumā notika 2016.gada 5.oktobrī.

Kopējais projekta finansējums ir 8 534 418,00 EUR. 85% no kopējā programmas finansējuma līdzfinansē Norvēģijas finanšu instruments, bet 15% — valsts budžets. Lielākā projekta finansējuma daļa izmantota tieši Atkarīgo centra būvniecībai — 5 382 801,06 EUR ar PVN.

Lasīt un pievienot komentāru
JAUNĀKIE FOTO
Saturs drīz būs pieejams