Tikai daži gadu desmiti mūs šķir no laika, kad psihisko slimību ārstēšanā tika lietota bīstamā insulīna koma un malārijas odi, bet pacientu nomierināšanai izmantoja morfiju. 20. gadsimta beigās miljoniem cilvēku «sēdēja» uz antidepresantiem un niekojās ar trankvilizatoriem. Lai gan psihiatrijas zinātnē tiek ieguldīta milzu nauda gan ģenētisko faktoru izpētē, gan, piemēram, saslimšanas noteikšanā pēc asins parauga, par smadzenēm mēs joprojām zinām mazāk nekā par Kosmosu.

Turpinājums 10.aprīļa rakstam «Dievam tīkami ļaudis» par psihiatrijas un Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centra (RPNC) vēsturi.

Slimnīcas vecākajā ēkā atrodas neliels, mājīgs muzejs, kas durvis apmeklētājiem pirmo reizi vēra pirms četriem gadiem. Viss, kas te redzams, sākumā tapa «no nekā» un pamazām apauga ar priekšmetiem, atrastiem slimnīcas bēniņos un pagrabos. Daļa pieder Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejam un ir, tā sakot, aizlienēti. Piemēram, 19. gadsimta beigu pareizticīgo baznīcas sudraba altārpriekšmeti.

Foto: Wikimedia Commons

20. gadsimta sākuma fotogrāfijas atklāj sadzīvi slimnīcā «Ģintermuiža» un Daugavpils psihoneiroloģiskajā slimnīcā: pacientes iegremdējušās vannā - deguni tikai ārā, kāds slimnieks ar lielu cirvi skalda malku, cits fotoaparātam atklāj bērnišķīgi sirsnīgu, bezzobainu smaidu. «Mūsdienās šādu fotogrāfiju nav, jo ir datu aizsardzības likums,» saka Silva. Tā ir: psihiatrija ir medicīnas joma, ko strikti ierobežo likums. Ziņas par pacientu bez viņa piekrišanas nav izpaužamas ne radiem, ne darba devējam. Tās var iegūt tikai ar tiesas lēmumu un policija vai prokuratūra, ja sākts kriminālprocess. Tomēr slimnīcas kakti ir pilni ar materiāliem par pacientiem, kas te ārstējušies pirms vairākiem gadu desmitiem, – arhīvs jāuzglabā 70 gadus.

Mazliet kokaīna?

Malārijas odi, insulīna koma, drudža terapija, elektrošoks – nē, tā nav baisa pagātne, daļa metožu lietota vēl nesen. Turklāt ne viens vien dakteris - pacientu «mocītājs» savulaik saņēma Nobela prēmiju. Insulīna komu ārsts Manfreds Sakels atklāja 1927. gadā, un tā tika lietota līdz pat 2001. gadam, kad tika atzīta par nedrošu.

Drudža terapijas autors ir ungārs Vladislavs fon Meduna, bet Valters Frīmans izgudroja lobotomiju, kas uzplaukumu piedzīvoja 20. gadsimta 40. un 50. gados.

1937. gads pienāca ar elektrošoka terapiju, kas ambulatori tiek lietota arī mūsdienās. Jā, tā pati metode, kas attēlota filmā «Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu», tikai humānākā versijā. Tā ir zinātniski pamatota, sertificēta metode, kas, atsevišķos psihisko slimību stāvokļos lietota, ir efektīvāka nekā zāļu terapija.

Foto: Wikimedia Commons

Pievēršam uzmanību miniatūrām zāļu pudelītēm, kurās 50., 60. gados jaukti uz vietas gatavoti nomierinoši pulverīši un tinktūras. Uz nodzeltējušām burtnīcas lapām ar zilu tinti ieslīpām rokraksta cilpām uzrakstīts maisījumu «špikeris». Turpat ērti lietojama rīve kakao sviesta smalcināšanai, no kā gatavoja ārstnieciskās svecītes.

Starp citu, medikamenti, kādi tiek lietoti mūsdienās, radās tikai 1952. gadā, līdz ar aminazīna izgudrošanu. Bet jau kopš seniem laikiem paralēli citām metodēm tika meklētas iespējas ārstēt ar medicīniski iedarbīgām vielām.

Oi, savā ziņā laimīgi laiki bija! 1845. gadā ārsts Žaks Moro piedāvāja psihozes ārstēt ar hašišu, bet 1875. gadā Freids nāca klajā ar ideju par kokaīnu.

Aptiekās mazās pudelītēs tirgoja cannabis pilienus. 1949. gadā maniakāli depresīvu stāvokļu ārstēšanai sāka izmantot litiju, kas plaši tika lietots arī bērniem domātos ekstraktos.

Apaļīgs divgadnieks laimē pievērtām acīm pieplacis gāzētā dzēriena pudelei. Šādas reklāmas Amerikā tika drukātas ap 20. gadsimta vidu. Dzērienam pievienots litijs – garastāvokļa stabilizētājs.

Heroīna un kokaīna pilieni zobu sāpju mazināšanai vispār bija ikdiena.

Viena tablete - un emocijas «notīrītas»!

1952. gads iezīmē hlorpromazola (aminazīns, thorazīns) parādīšanos, ap 1957. gadu sākās antidepresantu ēra, 1960. gadā uzvaras gājienu sāk trankvilizatori. 1977. gadā apritē ienāk fenazepāms, bet 1989. gadā prozaks, kas drīz vien kļūst par Amerikā populārāko antidepresantu. Miljoniem amerikāņu un eiropiešu «sēdēja uz prozaka».

Lielos, nopietnos medijos to reklamēja gluži kā veļas pulveri ar vārdiem «svaigs un tīrs», «nomazgājiet savu noskaņojumu». Prozaks maksāja no 250 līdz 400 dolāriem. Pēc 15 gadiem tika atklāts, ka tas izraisa atkarību, līdzīgi kā narkotikas.

Un tomēr… Mūsdienās medikamenti ir psihisko slimību ārstēšanas pamatmetode. Zāles ir dažādas – dārgas, lētas, ampulās, pulverveida, tabletēs, krāsainas un baltas, tādas, ko liek zem mēles un ko var injicēt. Ārsta uzdevums pacientam atrast individuāli labāko zāļu kombināciju.

Vai van Gogu varētu izārstēt?

Tālāk muzeja ekspozīcijā redzamas 70., 80. gados Rīgas apģērbu fabrikā ražotas baltas cepurītes. Nē, «trakokrekla» nav, vien samērā komfortabla pacientu fiksēšanas josta – medicīnas aprīkojums. Aiz stikla galvaskauss - īsts, bet pavisam sīks, it kā būtu sarāvies no biežās čamdīšanas. Tas izmantots studentu mācību procesā. Seko padomju laikiem veltītā ekspozīcijas daļa ar kosmiska mēroga apsveikumiem slimnīcas jubilejā - par stāvēšanu «cilvēces veselības sardzē». Un kā nu ne - 70. gados slimnīca bija pārpildīta, 1200 gultu - pacienti gulēja divos stāvos, arī koridoros. Toties bija konkurss par labāko bufetnieci, kurai, pretendējot uz godpilno nosaukumu, no galvas bija jāiemācās PSKP materiāli. Sociālistiskās sacensības, vimpeļi, diplomi. Tā sakot, miera nebija nekur – arī te dzīve sita augstu vilni!

Fotogrāfijās redzami dārzā regulārās rindās sastājušies cilvēki «pļūtenēs» – platās slimnīcas biksēs. Tā ir Sočņevas laika ārstnieciskā vingrošana.

Iestādes sieviešu korī «Gundega» redzamas smukas sievietes parūkās - tāds tolaik bija «modes kliedziens». Pie slimnīcas parādes durvīm nofotografējušies pašdarbības uzveduma dalībnieki.

Foto: Wikimedia Commons

Tālāk redzamie, viegli sakot, ekscentriskie zīmējumi pieder Jānim Porukam (1871-1911), kurš lielu daļu dzīves pavadīja, cīnoties ar saviem «dēmoniem», un dzīvi beidza nevis «dvēseles krēslā», bet jau dziļā «dvēseles tumsā» Tērbatas universitātes klīniskajā slimnīcā. Spriežam, ka van Gogs ir klasisks šīs sistēmas klients. Jā, iespējams, ka viņu varētu ārstēt… Bet tad varbūt viņa darbi vairs nebūtu ģeniāli? «Akūtajos stāvokļos neko radīt nevar.

Pacientu darbos redzam, ka šādos brīžos ir vien krāsains skribelējums, nav ne tēlu, ne līniju, ne sižeta.

Turklāt tiek zīmētas zemākās dziņas - abstrakti tēli, kaut kas riebīgs, baiss, murgi, ķēmi,» stāsta Silva.

Vēl te ir kādas vecās, nojauktās ēkas ķieģelis ar glītu monogrammu, nobružāts spieķis, kas vēsta, ka slimnīcā ir gerontoloģijas nodaļa, kurā ārstējas vecie ļaudis ar smagām demencēm, cara laika monētiņa, atrasta ēkas sienā. Silva saka, ka jaunieši parasti ķiķina pie stenda, kurā ir paštaisītās hašiša un marihuānas pīpējamās iekārtas. «Izmisušie vecāki uz narkoloģiskās palīdzības ambulatoro nodaļu stiepj bērnus ar visiem apdullināšanās rīkiem. Tā nu tie pie mums sakrājušies,» saka Silva.

Puse mūža psihiatrijas slimnīcā

Seko ekspozīcija, kas veltīta pagājušā gadsimta sākuma latviešu gleznotājam Pēterim Krastiņam (1882-1942), kas vienlaikus bija šīs iestādes klients. Daudzsološs, talantīgs, ar traģisku likteni, kuru gara slimība ātri veda nebūtībā: pusi dzīves - vairāk nekā 30 gadus Krastiņš pavadīja Aleksandra augstumu slimnīcā. Lai gan plašākai sabiedrībai mākslinieka vārds nav pazīstams, viņa glezna «Luksemburgas dārzā» (1908-1910) vienmēr ir bijusi Latvijas Nacionālā mākslas muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā.

Viņš bija zemnieka dēls, kura dzimtas mājas atradās mežā pie purva, tāpēc agrīnajās gleznās ir purva – Latvijas krāsainākās ekosistēmas – ainavas, stāsta Silva. Jauno, daudzsološo mākslinieku atbalstīja tā laika mākslas dižgari – Vilhelms Purvītis un Janis Rozentāls, divas reizes sūtot mācīties ārzemēs. Tomēr šizofrēnija strauji progresēja, un jau 20 gadu vecumā puisis pirmo reizi ārzemēs meklēja psihiatrisko palīdzību. 30 gadu vecumā Krastiņš pastāvīgi sāka dzīvot Aleksandra augstumos.

Kad 1911. gadā tika sarīkota viņa spožā personālizstāde, mākslas aprindās jau sačukstējās par to, kāds liktenis gaida mākslinieku, jo nesen ar šo pašu kaiti bija miris Jānis Poruks.

Lai nelaimīgā mākslinieka dzīve slimnīcā būtu pēc iespējas komfortablāka, draugi, paziņas, bagāti ļaudis pirka viņa gleznas, kas šobrīd atrodas privātās kolekcijās. Krastiņa, tāpat kā citu slimnīcas pacientu, mūžs aprāvās 1942. gadā, kad viņam bija 60 gadu. Kas tieši ar slimniekiem notika, nav zināms, nacisti viņus visus vienlaikus «izrakstīja», visticamāk, nošāva.

Nelieli guaša un pasteļa gleznojumi, kas atspoguļo tā laika strāvojumus. Slimībai progresējot, pamazām darbos iezogas aizvien baisākas, emocionāli saraustītākas līnijas, kas uzskatāmi atklājas viņa zīmētajos pašportretos.

Daļa mākslinieka darbu veltīti viņa mūzai – aktrisei Tijai Bangai. Ekspozīciju it kā pārdala autentiski metāla vārti, piešķirot telpai zīmīgu sašķeltību. Seko aizvien izteiktāka abstrakcija – ķēmi, dēmoni, murgi, bet pašportretos, ko Krastiņš, skatoties spogulī, regulāri gleznoja kopš skolas laikiem, iezogas aizvien pieaugošāks izmisums, līdz vairs nav iespējams pateikt, ka zīmējumos redzams viens un tas pats cilvēks.

Sašķeltais prāts

«Psihiatrijas karaliene», «ģēniju slimība» - tā dēvē ar noslēpumainības auru apvīto, smago sašķeltā prāta slimību šizofrēniju. Terminam, ko izgudroja vācu psihiatrs Eižens Bleulers, nesen apritēja 107 gadi. Tiek uzskatīts, ka ar šizofrēniju slimo 1% sabiedrības, neatkarīgi no izglītības līmeņa, sociālās piederības, rases un labklājības. Statistika liecina, ka Latvijā šī kaite reģistrēta ap 15 tūkstošiem cilvēku, bet tiek uzskatīts, ka patiesībā ar šizofrēniju slimo ap 20 tūkstošiem. Tātad daļa nezina par slimību vai slēpj to.

Foto: Wikimedia Commons

Vairāki Krastiņa darbi ir ārkārtīgi līdzīgi kompozīcijām, ko radījuši pasaules mākslinieki, kas arī cieta no kādas gara kaites. Tāpat kā Krastiņa «Fauns», arī Edvarda Munka «Izmisums» (slavenais «Kliedziens», kas eksistē 50 variantos) pauž eksistenciālu trauslumu un bailes no dzīves. Pīta Mondriana baisie, savādi izgaismotie koki ir ļoti līdzīgi Krastiņa trauslajām priedēm. Krastiņa darbi tiek salīdzināti ar gleznām, ko radījuši Emīls Nolde, Augusts Strindbergs, Pēteris Kalve, Mikalojs Konstantīns Čurļonis, Jans Staņislavskis, Vencels Habliks.

Muzejs turpina attīstīties, jo personību, par kurām stāstīt, gan ārstu, gan pacientu vidū bijis ne mazums. Plānots, ka atsevišķa ekspozīcija būs veltīta slimnīcas pirmajam direktoram, medicīnas doktoram, iecienītam Rīgas ārstam, vēsturniekam, topogrāfam un izgudrotājam, izcilai personībai, Oto Vilhelmam fon Hūnam – pirmajam, kurš sāka baku vakcināciju Latvijā un Krievijas impērijā ar Džennera metodi, ko izmanto vēl šodien.

Viņš ieteica būvēt ventilējamas, apsildāmas, ar glābējzvanu aprīkotas kapličas, jo tolaik vēl nespēja precīzi noteikt, vai cilvēks ir miris vai ieslīdzis dziļā komā.

Hūns izstrādāja tehnoloģiju skābētu kāpostu žāvēšanai, kas laikā, kad C vitamīna trūkuma dēļ ļaudis slimoja ar cingu, bija visai aktuāla.

RPNC vēstures un kultūras telpa un muzejs ir vērtīgu stāstu un liecību krātuve, medicīnas iestādes pievienotā vērtība, nozīmīgs fons, kas liecina par 194 gadus senu ārstniecības pieredzi. Tā ir intriģējoša sociālā dialoga platforma, kas palīdz mazināt sabiedrībā arhaiskus stereotipus, aizspriedumus un psihiatrisko stigmatizāciju, kas traucē laicīgi meklēt palīdzību, kad tā patiešām nepieciešama.

Lasīt un pievienot komentāru
JAUNĀKIE FOTO
Saturs drīz būs pieejams