Foto: Jānis Škapars/TVNET

Domājot par profesijas izvēli TVNET rubrikai «Profesijas aizkulisēs», zināju, ka vēlos ciemoties pie kāda, kura profesiju vēl nesenā pagātnē varējām skatīt zīdaiņa autiņos, bet tagad tā jau dēvējama par nākotnē pieprasītu amatu. Papētot sapratu, ka mūsu tehnoloģiju gadsimtā šādas profesijas rodas kā sēnes pēc lietus. Un tomēr izvēlējos vienu, kurā cieši savijas radošais ar mentālo. Drosme un ironija. Eksperimentēšanas gars un nepadošanās. Uzdrīkstēšanās un patiesībā – milzīga atbildība. Un kā gan citādi, ja radi nākotni? Iepazīsties, Einārs Edžiņš – 3D dizainers.

Einārs Edžiņš šobrīd jau nedaudz vairāk par gadu strādā uzņēmumā «Baltic3D», kas salīdzinoši neilgā posmā – 5 gados ir kļuvis par lielāko printēšanas centru Baltijā un konkurējošu Ziemeļeiropā. Dodoties turp, pat nevarēju iedomāties, kāda šī vide būs un kādi cilvēki veido šo vidi. Darbdienas rītā mūs jau ar uzvārītu smaržīgu kafiju sagaida pats rubrikas varonis. Smaidīgs, laipns un komunikācijai atvērts – tāds ir pirmais iespaids par viņu. Rokasspiediens ciešs – tātad ar raksturu. Patīkami, ka arī Einārs ir nedaudz «uzcirties», pat uzlicis paša printētu tauriņu ap kaklu. Vēlāk uzzinu, ka šis smukums radīts trīs stundās. Mīlīgi. Nu ko, pirms dodamies aplūkot to pasauli, ko jau mūsdienās var izprintēt tepat Rīgas industriālajā rajonā, piesēžam pie kafijas tases.

Foto: Jānis Škapars/TVNET

TVNET: Klau, nākot te, ilgi domāju, kā sauc cilvēku, kas pārvalda 3D printēšanas procesu… Kas tev rakstīts vizītkartē?

Einārs: Patiesībā vienkārši, esmu 3D dizainers. Pārsvarā šeit mēs strādājam ar industriālajiem printeriem, kur ražojam gatavas detaļas vai prototipus. Un, protams, arī visādus brīnumus un radām eksperimentus. Bet paralēli šim es skolās pasniedzu ievadkursus 3D modelēšanā un 3 D printēšanā. Nākotnē paredzēts arī specializētus interešu pulciņus vadīt izglītības iestādēs. Tagad veltu visu savu laiku darbībai ar izglītības sektoru.

TVNET: Skaidrs. Tātad profesija, kurā jau jāsāk investēt jaunajā paaudzē. Vai arī pats jau skolā, stāvot pie bibliotēkas lēni dzīvību velkošā printera, zināji, ka ir kas jāmaina?

Einārs: Nē, noteikti ne. Beidzot vidusskolu, vispār nezināju, ko darīt…

Einārs stāsta, ka skolā esot bijis biznesa ekonomikas projekts, kas deva iespēju doties uz Notingemu, lai uzrakstītu diplomdarbu un to aizstāvētu. Viņš riskējis, bet diemžēl pēdējā brīdī pirms izlidošanas izrādījās, ka Dievam citi plāni.

Einārs: Neilgi pirms lidmašīnas izrādījās, ka tomēr vidējā atzīme nav gana laba. Man vajadzēja steigšus izdomāt, ko iesākt. Tad atradu vienu koledžu, kur var apgūt kino, spēles un mūziku.

Padomāju - kāpēc nemācīties to, ko spēlē pats un kas patīk?
Foto: Jānis Škapars/TVNET

Tā Einārs riskējis un tomēr devies svešatnē, kur veiksmīgi apguvis profesiju gan koledžā, gan pēcāk universitātē. Latvijā atgriezies kā kreatīvā medija inženieris.

TVNET: Kreatīvā medija inženieris! Skan teju ar zelta maliņu, lai veidotu karjeru ārvalstīs. Kāpēc atgriezies Latvijā?

Einārs: Gribējās. Man ir liela ģimene – četri brāļi un esmu onkulis sešiem bērniem. Mājas sauca.

Foto: Jānis Škapars/TVNET

TVNET: Tātad atbrauci te ar diplomu un nekādu vīziju, ko darīt ar to?

Einārs: Jā. Atbraucu un sāku meklēt darbu, naudu vajadzēja dzīvošanai.

Einārs to pastāsta vēsā angļu mierā, it kā zinātu, ka kaut kas šeit viņu tomēr gaida. Par nonākšanu šeit viņš aizrautīgi turpina stāstīt:

«Atceros, todien braucu, kaut ko

gruzījos pie sevis par to, ko varētu darīt. Tad pēkšņi galvā dzima doma – 3D printēšana!

Esmu taču mācījies 3D modelēšanu un 3D attēla radīšanu, uz to arī tad fokusēšos. Iegūglēju, kur to Latvijā var darīt, sazvanīju, nosūtīju CV, notika intervija un jau sāku strādāt.»

TVNET: Kā tu raksturotu savu profesiju – kas tajā ir tik unikāls un neaizstājams?

Einārs: Tā ir spoža un pieprasīta nākotnes profesija. Principā šeit tevi nekas neierobežo radīt 3D attēlu datorā, bet printēšanā tomēr ierobežo fizikas likumi. Kamēr iztēle un fizikas likumi to atļauj, dari, ko un kā gribi.

Šajā brīdī saprotu, cik cieši savijas radošais piedzīvojumu meklētāja gars ar meistaru, kurš apzinās fizikas likumus un ciena tos. Jā, kļūst interesanti...

Foto: Jānis Škapars / TVNET

TVNET: Stāsti tālāk, ko te tik nevar radīt un izprintēt!

Einārs: Patiesībā mūsdienās jebkur, kur aizej, vari saskarties ar 3D printēšanu. Kāp lidmašīnā un skaties uz izprintētām interjeras detaļām vai sēdi zobārsta krēslā un tev piemēra izprintētu kronīti.

Skaties paraolimpiskās spēles, kur startē mūsu ratiņpaukotāja Poļina Rožkova ar izprintētu mūsu korseti. Vai baudi ralliju, kur automašīnai ir izprintēts pedālis.

Kas zina, varbūt pēc gadiem tu brauksi pie BMW stūres, kura modelim ir izprintēts bampers, vai tavam kaimiņam veiksmīgi veiks operāciju, pateicoties pirms tam izprintētam uzskates materiālam,» mūsu ikdienišķās sadzīves un 3D kopainu rada Einārs.

Patiesībā vairāki ražotāji jau tagad baidās no šīs tehnikas, jo to paredz kā jauno revolūciju ražošanā un industrializācijā.

Kad jautāju Eināram, kas bijusi pirmā lieta, ko viņš ir pats izprintējis, izrādās – metamais kauliņš. Simboliski, jo tas arī bijis pirmais, ko viņš iemācījies modelēt datorā. Kad turpinām pļāpāt par printlietām hobiju līmenī, Einārs stāsta, ka nesen izprintējis savai gāzes plītij regulētājkloķīti, jo nezinājis, kur tādu vispār var nopirkt. Es pārjautāju – vai tiešām?

Einārs: Jā, man tiešām vieglāk bija uzmodelēt un izprintēt, nekā stundām meklēt vietu, kur tieši šādu iegādāties.

Foto: Jānis Škapars/TVNET

Kafija beigusies, un nu dodamies uz printēšanas telpu, kurā atrodas aparatūra tūkstošu vērtībā. Daža kalpo hobiju līmenī, bet citas ir īstas naudas pelnāmās mašīnas. Mīlīgi, ka katram printerim te ir piešķirts vārds: Kilimandžāro, Fidži… Jā, visi kā vareni vulkāni. Kāds no vulkāniem darbojas, par ko vēsta elektroniskā procesa ritmiska skaņa – tādi printera sirdspuksti. Pieejam pie viena no hobijklases printeriem, un Einārs rāda, kā process notiek.

Einārs: Printēšanas procesā modelis tiek pa slāņiem būvēts, printera sprauslai ejot pa apli modelim. Skaties, te ir plastmasas spole, to ievadām iekšā. Spole parasti sver no 700 g līdz kilogramam. Printeri mēdz nākt ar savādākām sprauslām, vai varam arī tās nomainīt. Ievadam materiālu motorā, kas dzen iekšā spoli caur sprauslu un tā sāk darbu kā līmes pistole. Uzkarsējas un spiežas ārā. 215 grādi ir PLA materiāla kušanas temperatūra, tas ir viens no materiāla veidiem, ko izmantojam. Slāņveidā tas viss tiek printēts uz augšu. Pat ja ir vairākas detaļas vienā printējumā, tad katrai detaļai tiks izprintēts slānis, pirms printeris dosies tālāk.

Foto: Jānis Škapars / TVNET

Telpā uz galda saliktas visas lietas, kas šeit pat ir printētas. Bet lūdzu izstāstīt stāstu par sirdi. Jā, tieši tā – izprintētu sirdi.

Einārs: Ar ātro palīdzību tika nogādāts pacients, kurš bija pārcietis infarktu. Viņam tika konstatēts rets sirds defekts – izveidojies caurums starpsienā, kuru bija nepieciešams slēgt. Šādas operācija notiek reti un tās ir tehniski sarežģītas ar augstu mirstības risku. Neoperējot šādus pacientus, mirstība ir 100%. Tāpēc ārstiem radās idejas izveidot sirdij 3D modeli, kas iekšpusē būtu autentisks pacienta sirdij. Dati sirds modeļa izveidei tika iegūti ar datortomogrāfijas palīdzību. 3D printēšanu un datu apstrādi uzņēmās kolēģi. Konsultējoties un cieši sadarbojoties ar operējošo sirds ķirurgu tika pieņemts lēmums par konkrētas 3D printēšanas tehnoloģijas un materiāla izmantošanu sirds atsauces izveidei. Ārstam bija jānosaka, kādas struktūras, piemēram, hordas, muskuļus saglabāt digitālajā sirds modelī, kā arī to, kādā plaknē veikt šķērsgriezumu, caur kuru būtu iespējams ielūkoties sirds modeļa iekšpusē. 3D printētais sirds modelis bija ļoti svarīgs, lai jau pirms operācijas varētu izplānot, no kuras vietas piekļūt, kuru sirds kameru atvērt, lai pēc iespējas saudzīgāk veiktu jau tā ļoti sarežģīto un riskanto operāciju.

Mediķiem šis modelis ļāva pieņemt pareizos lēmumus vēl pirms pašas operācijas. Operācija noritēja veiksmīgi un ķirurgi spēja glābt vīrieša dzīvību.
Foto: Jānis Škapars/TVNET
Foto: Jānis Škapars/TVNET

TVNET: Esmu mēma no pārsteiguma, turot šo sirds maketu rokās un iedomājoties, ka tas varēja iespaidot pat dzīvību…

Einārs: Jā, orgāni ir nākotne. Bioplastmasas materiāls, kas pielāgots, lai ķermenis to pieņem.

Cilvēku šūnas jau printē ārā. Tas vēl ir eksperimentālā spēlēšanās stadijā, bet tur noteikti ir potenciāls un iespējas.

Ja ķermenis pieņem materiālu, tad tik funkcionalitāte jāattīsta un jārealizē. Būs un tā vairs nav utopija, ka katram mājās varētu būt pa šādam printerim.

Bioprintēšanā bija viens projekts, kur cilvēka aknu šūnas izprintēja.

Laikam vēl tās nav 100% funkcionējošas, bet milzīgs solis ir sperts attīstībā.

Bet ir vēl kāds stāsts, kas Eināram pašam ir mīļš, un jūtu, ka ļoti man vēlas izstāstīt. Viņš iedod man rokās kaut ko līdzīgu mežģīņu karkasam. Kas tas ir? Izrādās, te slēpjas kāds romantisks stāsts.

Einārs: Pie mums bija ieradusies meitene, kurai bija virsceļa amputācija. Tuvojās viņas kāzas.

Skaidrs, ka metāla trubas un zeķbikses nav tas glaunākais skats līgavai.

Atnāca, un izdomājām, ka radīsim dekoratīvu čauliņu, tādu kā mežģīni. Noskenējām veselo kāju ar 3D skeneri, tad uztaisījām labās kājas spoguļattēlu un ieguvām kreiso kāju. Viņa izvēlējās rakstu, uztaisījām mehāniskās detaļas. Pēc vairākiem mēģinājumiem sanāca veiksmīga čaula. Beigās tik ļoti patika, ka zeķbikses nemaz nevilka. Ziemā viņa vēl staigā ar šo un samet iekšā Ziemassvētku gaismiņas.

Foto: Jānis Škapars/TVNET

TVNET: Krievijā printē mājas, kaut kur no printētām detaļām jau stellē kopā robotus. Tu man stāsti par izprintētām aknām un pieminēji konfiscētu izprintētu ieroci. To klausoties, nedaudz baisi paliek…

Einārs: Tā ir nākotne, un no tās būs grūti izvairīties.

Drīz jau varēsim spēlēt Dievu un nemaz tik tālā nākotnē, kad varēsim atjaunot orgānus, šūt to, ko, iespējams, Dievs pat nevarētu sašūt.

TVNET: Pēc cik ilga laika? Piecdesmit gadiem, trīsdesmit?

Einārs (viltīgi pasmaida): Domāju, ar desmit pietiks, kad spēsim radīt zili zaļus brīnumus!

Foto: Jānis Škapars/TVNET

Paviesojoties šeit, man atvērās kādas durvis uz nākotni, kas mūs visus gaida, bet no kuras nereti cenšamies novērsties un pat izvairīties. Protams, biedē doma par robotiem un izprintētu pasauli, tostarp jaunu sirdi, bet, no otras puses, tā spēlēšanās dievos varbūt nav nemaz tik divkosīga – jo ar šo metodi var arī padarīt pasauli labāku. Kaut vien ar to, ka 3D printēšana atšķirībā no klasiskas ražošanas tikpat kā nerada izmešus, ko Einārs uzsver kā būtisku lietu. Printēsim un – arī dabu sargāsim!

Lasīt un pievienot komentāru
JAUNĀKIE FOTO
Saturs drīz būs pieejams