Lai nu kāda tur bija tā laimes formula par ekspektācijām un realitāti, viens nu ir skaidrs - no Lapzemes piedzīvojuma es negaidīju neko, bet saņēmu milzīgi skaistu emociju buķeti. Veselu iespaidu kupenu, gandrīz tikpat lielu kā tā, kas sniedzās līdz pat mūsu namiņa logam.

Lapzemes distanču slēpošanas Piedzīvojums nogāza no kātiem. Pa taisno sniega eņģelītī iekšā. Tur bija netverami skaisti un negaidīti daudz piedzīvojumu. Nosala kamera, apmaldījāmies mežā, satikām ziemeļbriežu baru, noslēpojām n-tos kilometrus, un pirms izbraukšanas mums visiem par prieku debesīs dejoja ziemeļblāzma. Un tā ir tikai daļa no visas tās maģijas, kas tur notika. Centīšos izstāstīt, bet man ir tādas aizdomas, ka līdzīgi kā ar bildēm, arī vārdos diez vai man izdosies ielikt to, cik tur bija iespaidīgi.

Pirms Piedzīvojuma

Manas attiecības ar distanču slēpošanu bija tieši nekādas. Vienreiz skolas laikā biju sporta stundā uzkāpusi uz kocenēm ar gumijas stiprinājumiem. Prātā iesakņojies stereotips, ka ar to nodarbojas tikai pensionāri un nebūt ne stilīgie. Šis stereotips ātri vien salūza, kad pāris dienas pirms ceļojuma uzkāpu uz drauga slēpēm, lai izslēpotu testa aplīti 1 km garumā. Nokritu vairākas reizes un jutos pilnīgi tizla. It kā varēju novelt vainu uz zābakiem, kas nederēja, vai slēpēm un nūjām, kas par garu, bet man bija skaidrs, ka es vienkārši esmu tizla un nemāku slidsoli. Un, lai es tagad brauktu uz vēl lielāku aukstumu (tad Latvijā bija lielais aukstums un niknā ziema) un veselu nedēļu no vietas ar šo nodarbotos? Nu nez vai. Bet, tā kā devos kopā ar dēliņu, tāpat rēķinājos, ka man nekāda lielā slēpošana nesanāks, bet vairāk iztiksim ar tādiem ziemas priekiem kā braukāšana ar ragavām un pārgājieni ar sniega kurpēm.

Misēklis ceļā

Marta sākumā satikāmies ar grupu un izbraucām Tallinas virzienā, no kuras kursēja prāmis uz Helsinkiem. Piestājām veikalā, lai sapirktu produktus, jo Latvijā, piemēram, gaļa ir lētāka nekā Somijā. Man bija uzticēts uzdevums parūpēties par ēdienreižu plānu nedēļai. Tas bija milzu stress, jo ikdienā gatavoju ļoti maz un, kad to daru, nejūtos liela eksperte virtuvē. Sarežģītākais uzdevums bija saprast daudzumus uz tik lielu cilvēku skaitu, lai visiem pietiek un pārlieku daudz nepaliek pāri. Skraidīju pa veikalu ar savu sarakstiņu un krāvu ratos kaudzi. Šķiet, izpirku visas Salacgrīvā pieejamās vistas filejas. Visa šī ņemšanās aizņēma daudz ilgāku laiku, nekā bijām plānojuši, un pusstundas vietā veikalā uzkavējāmies pāri stundai. Nācās iespiest gāzi grīdā, lai paspētu uz prāmi.

Tallinā ieradāmies laicīgi, tomēr uz prāmjiem līdzīgi kā lidmašīnām jāiečekojas jau labu laiku iepriekš. Izmaldījāmies pa ostas termināļiem, līdz atradām īsto vien 15 minūtes pirms prāmja atiešanas. Uz prāmja mūs vairs neuzlaida. Tā kā paši vien vainīgi, uzsaucām grupai hosteli un pārcēlām izbraukšanu uz rītu. Hostelī dzīvojām smieklīgākajā kambarītī, kādā jebkad sanācis palikt. Grupai bija normālas istabas, bet sev izvēlējāmies sliktāko - bez logiem. Sienu rotāja fototapete ar pludmales attēlu, tāpēc dēls paziņoja, ka guļam laukā. Un labi vien ir, ka nakšņojām gultiņās, nevis braucām pa nakti, jo tas ir daudz nogurdinošāk nekā pa dienu.

Ierašanās pasakā

Nākamo dienu aizvadījām ceļā cauri Somijai, lai nokļūtu aiz Polārā loka. Lai gan esmu pieredzējusi tālo gabalu braucēja, šis ceļš šķita īpaši ilgs. Varbūt tāpēc, ka iepriekš nebija braukts pa šo ceļu, varbūt tāpēc, ka uzskatāmi varēja redzēt, ka 75% no šīs valsts klāj meži. Koku ainavu aiz loga ik pa laikam nomainīja kāds ezers vai mīlīgās Skandināvijai tipiskās mājiņas ar sarkanu dēļu apdari un baltiem logu rāmīšiem. Bet pārējā laikā stabs, stabs, stabs, koks, koks, koks hipnotizēja diendusām. Nemaz negribu iztēloties, kā būtu tur braukt kā šoferim pa nakti. Ar audiogrāmatu austiņās pieveicu nomoda stundas un, vakarpusei tuvojoties, jau sāku kāri tvert gleznainos skatus aiz loga. Plikie koki iemidzināja, bet Lapzemes apsnigušās egles izskatījās kā no pasakas. Kupenas ceļmalā kļuva arvien lielākas, un pieauga arī sajūsma cauri nogurumam. Pēc 12 stundu brauciena bijām sasnieguši Yllas kūrortu un savu mīlīgo namiņu. Izkrāmējuši slēpes un somas, visi pasēdējām pie kamīna un iepazināmies. Tomēr nogurums darīja savu un ātri vien visi pazuda istabiņās, lai uzkrātu spēkus jaudīgai pirmajai dienai uz slēpēm.

Pirmie kilometri pa špūrēm

Zināt to cauro miegu kā bērnībā pirms dzimšanas dienām? Tāds mani piemeklē ceļojumos. It kā guli, lai ātrāk pienāktu rīts, bet tai pašā laikā trinies, jo nevari sagaidīt. Priecīgi satraukta par gaidāmo dienu līdz ar gaismu cēlos un devos uz virtuvi sakārtot visu brokastīm. Un tad es pa īstam rīta gaismā ieraudzīju pasaku aiz loga, kas šķita kā milzīgs plakāts ar perfektu ziemas ainavu. Saule, smalks sniedziņš, kas atspīd un izskatās pēc gliteru lietus, milzīgas, apaļas, pufīgas kupenas, egles kā nopūstas ar putukrējumu, smagiem, noliektiem zariem. Zila debess, balta zeme, koku ēnas un laiks šķietami lēnāks. Gribējās ātrāk skriet laukā iebrist tajā skaistumā.

Termometrs ēnā rādīja -20 grādus. Paēduši un sapakojušies simts kārtās, devāmies izpētīt trases. Mani patīkami pārsteidza perfektās kvalitātes trašu un taku labirinti. Biju iztēlojusies pāris izšķūrētus celiņus ar iebraukātām špūrēm, bet tur bija vesels tīkls n-to kilometru garumā ar perfektu segumu. Taka, kas veda no mājas uz trasi, bija cieta, bet, tiklīdz nolikām kāju mazliet nostāk, puse kājas iegrima kupenā. Likām slēpes pie kājām un mazo ragavās. Nekad nebiju redzējusi tādas ragavas jeb drīzāk kamanas, ko tur ieraudzījām nomā. Ar vējstiklu un siltinājumu, krēsliņu un cieto sakabi, kas piestiprinās ar speciālu jostu ap torsu. Protams, tā vilkt papildus 20 kg nav nekāds vieglais darbiņš, bet man tāds plāns derēja, jo, kamēr pati tizlojos un tikai apguvu slēpošanu, ragavas nobremzēja manu draugu un varējām slēpot vienā ātrumā. Tā kā Latvijā knapi pieveicu 1 kilometru, neloloju lielas cerības 1. dienā jau noslēpot diži daudz. Bet stundu pa stundai, dzenoties pakaļ vēl un vēl skaistiem skatiem, kopā savācās visi 9 kilometri. Jutos liela varone. Līdz vakaram jau biju apguvusi kaut cik normālu tempu, un visi trasē mani vairs neapdzina. Piesēdām kafejnīcā sasildīties un apēst lašmaizi. Kas tā bija par gardu maizīti! Nevar saprast, vai tāpēc, ka visa diena noslēpota, vai lieliska laša dēļ, bet garšoja izcili un ātri vien pazuda vēderā.

Vakarā pārrunājot ar grupu dienas iespaidus un labākās takas, sapratu, ka mani 9 km tāds nieks vien ir uz pieredzējušo slēpotāju fona. Citi tur dienā blieza pa 30 km. Bet mērķis nebija uzstādīt nekādus baigos rekordus, bet gan labi pavadīt laiku svaigā gaisā, un tas pavisam noteikti bija izdevies. Jebkurā gadījumā pārspēju jebkādas savas cerības. Un atklāju sev jauna sporta veida pasauli, par ko esmu sajūsmā. Uzreiz pēc ceļojuma jau sāku apsvērt sava distanču komplektiņa iegādi, jo ceļojumā izmantoju aizlienētu. Man vienmēr paticis apgūt ko jaunu, tas ir tik aizraujoši, ka atveras jauna pasaule vaļā ar tik daudz telpu, kur augt.

Pirts un kopīgās vakariņas

Pēc aktīvas kustēšanās svaigā gaisā visu dienu nevaru iedomāties labāku scenāriju, kā izstaipīties un tad ieiet izsildīt muskuļus pirtiņā. Tā tad arī kļuva par mūsu ikdienu. Jo nu kas gan ir Somijas apmeklējums bez kārtīgas pasēdēšanas saunā? Pirtī, somu pirtī gājām mēs! Sadalījām laikus - pēcpusdienās meitenes, vakaros puiši, un gājām plikām miesām. Meitenēm gan iekrita saulrieta laiks, kad daži vēl atgriežas no trases, un tad tikšana izvārtīties kupenās uz mājas stūra bija vesela misija. Bet tā sajūta, kad iegulies vēl kūpošu, karstu ādu baltā, saltā sniega mākonī... tas bija riska vērts. Nezinu, kur pazuda mana mistiskā 2 nedēļu slimošana, kas sākās pirms ceļojuma, bet jau 3. dienā no iesnām un trakā klepus vairs nebija ne miņas, kaut pa dienu dzīvojos mīnus grādos no rīta līdz vakaram un vakaros plika vārtījos sniegā. Bet ceļojumi man ne pirmo reizi pierādījuši sevi kā lieliskas zāles, jo es vienkārši tik ļoti sapriecājos, ka visas slimības pazūd.

Pēc pirts manā dienas režīmā sekoja vakariņu gatavošana. Kā šefpavāre liku brīvprātīgos palīgus pie darba un šiverējos ap pannām, katliem un krāsni. Visi kopā griezām, cepām, minējām proporcijas, garšojām, vai labs, katrs pa šķipsnai sāls un katrs pa druskai piedalījās procesā. Nekad mūžā nebiju maisījusi 2 kg makaronu milzu katlos, bet tagad zinu, ka tam vajag vairāk roku spēka, nekā man ir. Cēlām galdā un sasēdām visi 16 kā tāda liela slēpotāju ģimene. Izskrēju caur gaiteni, sasaucu vakariņās un nospriedu, ka vajadzētu kādu zvaniņu citreiz. Kāds pieteicās būt par krāmētāju, kāds padeva tālāk, līdz visiem pilni šķīvji. Negribu lielīties, bet visus vakarus aizgāja arī papildporcijas un uzslavas. Var jau būt, ka mazliet pieklājības pēc, bet nu uz aplausiem jau gan es nevienu nepiespiedu un tie arī katru vakaru bija. Lai nu kā, es pati biju sajūsmā un ļoti lepojos ar sevi, izņemot to vakaru, kad nesanāca irdeni rīsi vai mazliet pieķēra makaronus katla apakšai.

Bet tā kopīgā ēst gatavošana, tā sasēšanās visiem pie garā galda, tajā kopienas sajūtā kaut kas ir. Katrā Piedzīvojumā tie svešie cilvēki paliek tik mīļi, kaut ne vienmēr mūs vieno daudz kopīga, tur mēs kļūstam par draugiem un ģimeni mazliet. Tajā nedēļā pazūd robežas starp tavs vai mans, visi ir vienoti. Un šajā nedēļā bija sajūta, ka ar šo ģimenīti tik harmoniski dzīvojam, tik brīvi, nepiespiesti un viegli viss notika. Kaut kur visiem pa vidu skraidīja mans dēls, bieži vien nemaz nezināju, kurā istabiņā viņš atkal izdomājis paciemoties. Kāda dāma prata masāžu, un tad vienu vakaru atpūtas telpa pārvērtās masāžas salonā. Puiši sildījās pirtiņā un ar dzērieniem, skanēja mūzika un bija tik omulīgi, ka man šķita - es varētu te palikt, šajā vietā un sajūtā.

Apmaldīšanās un ziemeļbriežu sastapšana

Jauna diena atnesa jaunu plānu - doties pastaigā ar sniega kurpēm. Draugs aizbrauca solo slēpojienā, lai beidzot izbaudītu, kā ir kustēties bez ragavu vilkšanas aiz muguras, un es uzsēdināju mazo uz ragavām ar stūri. Uzmetu aci kartei, bet baigi maršrutu neplānoju, biju domājusi vienkārši iziet mazu aplīti netālu no mājām, kādus 3 km maksimums. Nu tā, lai uz dēla diendusas laiku varam būt atpakaļ namiņā. Parasti jaunā vidē noorientējos diezgan ātri un pareizo virzienu saprotu, tāpēc īpaši neiespringu un čāpoju pa taku tik uz priekšu. Nonācu līdz ezeram un izvēlējos sarkano taku, jo gribējās kādu slīpumiņu, lai varam abi ar mazo nošļūkt ar ragavām. Sarkanās takas slīpums bija ne pa jokam, ragavas augšā uzvilku aizelsusies. Taču elpu aizrāva ne tikai sportiņš, bet arī skati visapkārt. Pilnīga baltā pasaka. Uz slēpošanas trasēm cilvēkus varēja satikt bieži, bet pastaigu takās pretimnācēji sastopami pavisam reti. Jutos palikusi divatā ar dēlu šajā pasakā, jutos tuvu dabai un tuvu laimei.

Manu eiforiju pārtrauca dēla šņuksti, ka salstot kājiņas. Iepriekšējā dienā biju pārcentusies ar pārāk daudzām zeķu kārtām, tāpēc šodien iztikām ar vienām zeķbiksēm un kombinezonu pa virsu. «Vai būs bijis par plānu?» es domāju. Vilku nost zābakus, berzēju mazās peciņas, liku padusēs un pūtu siltumu. Iedzērām siltu tēju no termosa un tikām cauri sveikā ar pāris asariņām. Nonācām taku krustojumā, kur zīme rādīja, ka līdz mūsu mājvietai ir aptuveni 2 km. Nevarēju saprast, vai, ejot atpakaļ, būtu tuvāk un ātrāk, tāpēc sekoju zīmei. Šajā brīdī jau kādu stundu divas noteikti bijām čāpojuši. Ar sniega kurpēm temps bija kāds bija. Dēlam sāka nākt miega niķis un bija auksti, tāpēc kāju sildīšanas pasākums tika atkārtots ik pēc 20 minūtēm. Pēc stundas brišanas šādā ritmā, nesatiekot nevienu cilvēku, sāku uztraukties, vai ejam pareizi. Bija jau pēcpusdiena, saule laidās zemāk, palika aukstāk... prātā sāka ieperināties visādi bēdīgi scenāriji. Ja nu esmu apmaldījusies un līdz tumsai netiksim laukā?

Bet tad ieraudzīju zīmi ar uzrakstu «ziemeļbriežu sēta» un visas raizes uz mirkli izgaisa. Mazais aizmiga uz ragavu stūres, un es uzņēmu tempu ziemeļbriežu virzienā. Kaut apmaldījusies, nevarēju laist garām iespēju redzēt šos skaistos dzīvniekus. Biju iztēlojusies, ka mani sagaida sēta, kāds nožogojums, kur iekšā tie zvēriņi ganīsies, bet gāju, gāju, līdz pāri takai pārskrēja viens, tad otrs un tad vesels bars. Turpat, kur es gāju! Biju šokā un iemieta zemē vienkārši stāvēju un brīnījos. Nodomāju, vai tik neesmu netīšām kaut kādā veidā iegājusi sētas iekšpusē? Vai es drīkstu te būt? Tik tuvu šiem skaistuļiem? Viņu bija tik daudz un tik skaisti, ka, atguvusi sajēgu, sāku filmēt un bildēt bez apstājas. Centos uzskatāmi draudzīgi tuvoties, un brieži arī ļāvās, tikai ziņkārīgi paceļot galvas un pavēršot skatienus manā virzienā, ikreiz, kad liku soli. Pēc tam mierīgi turpināja ošņāties un ložņāt pa mežu. Būtu man bijis kāds gardums, domāju, būtu sadraudzējušies arī pavisam tuvu.

Pēc kāda laika pamodās mazais un no pēcmiedziņa čīkstēšanas līdz «o, re kur brieži!» bija pāris sekundes. Un tad: «O, re kur kakas!» jo visa zeme bija klāta mazām spiriņām. Izbradājuši kakas un apbrīnojuši briežus, turpinājām ceļu mājup, jo aukstums lika par sevi manīt. Arī saule slīdēja zemāk. Gāju, cik spēka, bet jutos jau piekususi. Ik pa brīdim kāju sildīšana. Tēja. Ejam tālāk. Mans telefons šajā aukstumā parasti atsakās darboties, bet, tā kā izlēmu taupīt bateriju un sildīt to pie ādas jeb ieliku krūšturī, tad tas joprojām turējās pie dzīvības. Nošēroju savu live location, lai, ja nu kas, mūs var atrast. Uz kāda apsniguša koka stumbra pamanīju ievilktu uzrakstu un izlēmu, ka jāatstāj arī šāda zīme. Ik pa brīdim sniegā uz kokiem ievilku vārdu Aiga, lai var izsekot manai takai. Ieraudzīju ceļa zīmi un gandrīz apraudājos no prieka. Ātri soļoju tās virzienā, un tad asaras gan parādījās, tikai nevis prieka, bet gan izmisuma. Zīme rādīja, ka līdz mūsu mājvietai ir 5,6 km. Tātad visu šo laiku biju gājusi vai nu pretējā, vai nepareizā virzienā. Mazais atkal raudāja par aukstumu, un es jau kārtējo stundu solīju, ka tūlīt, tūlīt jau būsim mājās, lai paciešas. Tad pietupos pie viņa, centos visu paskaidrot un jutos riktīgi izmisusi. Manas ziņas draugs nebija izlasījis, tātad arī viņa telefons no aukstuma bija izslēdzies. Nolēmu iet tuvākās norādītās vietas virzienā un tad domāt, kā rīkoties tālāk. Galvenais bija tikt laukā no meža un satikt cilvēkus.

Gāju, gāju, līdz taka beidzot iznāca uz distanču slēpošanas trases. Uz tās ir aizliegts pārvietoties kājām vai ragavām, bet liku mīksto un gāju tāpat. Vismaz lielāka iespēja kādu satikt pa ceļam. Klajumā ieraudzīju kalnu, ko var redzēt arī no mūsu mājām, un jutos tik laimīga, ka man beidzot ir orientieris, kam sekot. Nevis neskaitāmu, vienādu, apsnigušu egļu jūra visapkārt. Saņēmu pāris aizrādījumus no slēpotājiem, kuriem jautāju mūsu ciemata virzienu, par trases sabradāšanu. Tomēr nelikos ne zinis. Man vajadzēja ātrāk tikt siltumā. Trases noslēgums bija diezgan garš, slīps nobrauciens uz leju, tāpēc uzkāpu uz ragavām aiz maziņā, cieši viņu saspiedu un abi traucāmies lejā. Kalna lejā trase šķērsoja auto ceļu, un es atpazinu šo vietu. Pavisam tuvu mūsu mājai, kāds pusotrs kilometrs. It kā varētu noskriet šo finiša taisni, bet izlēmu tomēr nostopēt mašīnu, lai ātrāk tiekam sasildīties. Divi somu onkuļi, ko nostopēju, nerunāja ne vārda angliski, bet, domāju, Rafaela izmisums sejā un mans rokas žests ar virzienu izteica visu. Tikām mājās sveiki un veseli, sildījāmies pie kamīna, un dēls tika pie visa pa ceļam sasolītā - konfektēm, multenēm un, galvenais, siltuma. Traka, neprātīga diena, bet kas to lai zina, varbūt citādi es nebūtu satikusi milzīgu ziemeļbriežu baru. Viss labs, kas labi beidzas, vai ne?

Ar ragavām pa slēpošanas trasi

Lai izbaudītu vietas daudzpusīgās iespējas, trešo dienu pavadījām uz kalna. Izsnovojušies jau jutāmies no 2 nedēļām Itālijas Alpos (par kurām jau rakstīju šajā rakstā), tāpēc vizināšanās pa Somiijas kalna trasēm bija vairāk intereses pēc. Ja salīdzina ar Alpiem, tad skaidrs, ka Lapzemes kalni ir zemāki un nobraucieni īsāki, bet uz Latvijas trašu fona Yllas kūrorta 53 kilometri nobraucienu ir iespaidīgi. Kamēr draugs vizinājās pa kalnu, mēs ar mazo uzbraucām kalna augšā ar pacēlāju un ragavām. Skati no augšas bija iespaidīgi, milzīgs plašums, egļu virsotņu jūra visapkāŗt un pilnīgs sasalums. Telefona zonas stabs ledus klāts stiepās debesīs, kafejnīca izskatījās drīzāk pēc sasalušas kupenas, nevis ēkas, un bija stindzinoši auksti. Aukstums vēl vairāk iekoda degungalā, kas bija vienīgā atsegtā ķermeņa daļa, kad traucāmies lejup pa trases malu ar ragavām. Tas, visticamāk, ir aizliegts, un man ātri vien tapa skaidrs, kāpēc tā varētu būt. Lai gan visu ceļu centos atspērusies bremzēt, šļūcu lejā nenormālā ātrumā. Knapi turēju vaļā acis, jo viss sniegs, ko bremzējot šķūrēju, lidoja man tieši sejā. Papildus tam ātrumā bija labi jūtams aukstais vējš. Likās, ka es sasalšu un, kaut kur ietriekusies, sabiršu ledus gabaliņos. Bet kalna lejā uz lēzenas virsmas beidzot nobremzēju un ieraudzīju sevis atstāto bremžu vagu. Neatkārtojiet šādu pasākumu, lūdzu. Gājām sasildīties kafejnīcā un atlikušo dienu pastaigājāmies pa kalna pakāji.

Auksts un miegains pārgājiens

Nākamajā dienā baudījām vēlu un ilgu rīta cēlienu. Sēdēju atpūtas telpā pie datora un centos tikt galā ar iekavētajiem darbiem. Vēroju pasaciņu aiz milzīgajiem logiem un domāju - es tiešām varētu te, šādā idillē palikt dzīvot. Izlēmām netērēt laiku iekštelpās un devāmies trijatā Piedzīvojumu ģimenīte pārgājienā. Varēju atkal neiespringt par norādēm, jo devāmies visi kopā. Uzkāpām nelielā uzkalnā pie namiņa pa pasakainu taku. Pa ceļam mazais atkal pamanījās uz ragavām iemigt un uz katru līkumu vēlās no tām nost atslābinātu miesu pa taisno kupenā. Tad nu pēc trim neveiksmīgiem līkumiem tētis pacēla viņu plecos un es vilku ragavas. Tik saldas diendusas kā Somijā dēls laikam nebija gulējis nekur. Dažas dienas pat vairākas reizes dienā. Lūk, ko labi daudz svaiga gaisa bērnam nodara.

Kamēr tikām kalnā augšā pa gleznaino taku, mazais pamodās un visi gājām sasildīties namiņā. Ik pa gabalam trašu tuvumā izvietotas tādas kā mazas būdiņas ar ugunskura vietu, kur pieejama malka un viss iekuršanai, lai varētu sasildīties. Draugs viltīgi bija noklusējis, ka šī vieta ir pastaigas galamērķis, un pārsteidza ar sagatavotu piknika mielastiņu. Mazais cepa desas uz uguns, es dzēru termosa tēju un tupēju pie uguns, lai sasildītos. Pēc piknika ielikām cimdos roku sildītājus un devāmies mājup. Kādu gabalu draugs mūs abus ar mazo vilka uz ragavām, un tad es skaidri sapratu, cik ļoti nosalis noteikti viņš jutās tajā maldīšanās dienā. Jo jau pēc 10 minūtēm uz ragavām man bija skaidrs, ka daudz labāk ir iet, jo tad ķermenis vairāk uzsilst no kustības un asins riņķošanas pa visu ķermeni. Sēžot aukstums ātri vien sāka kost pirkstos par spīti visiem roku sildītājiem. Steidzām uz māju sildīties.

Sniega moči Sieviešu dienā

Mana Sieviešu diena tika pavadīta sniega moča mugurā, braucot apkārt Yllas kalnam. Visus trīs - mani, dēlu un Raimondu - nomā sapakoja no galvas līdz kājām īpaši siltos apģērbos un apavos, lai nenosalstam izbrauciena laikā. Divarpus stundas vizinājāmies pa skaistu ceļu uz milzīgā motocikla. Raimonds man stāstīja, ka ar tiem ir diezgan bīstami braukt un var ļoti traumēties, bet nespēju iztēloties, kas gan baigi citādāks, kā braucot ar motorolleri vai ūdensmoci, piemēram. Bet uzreiz pēc pirmā līkuma jau redzējām cilvēku grupiņu, kur kāds bija cietis, un uztvērām to kā zīmi - jābrauc tiešām uzmanīgi. Īpaši tāpēc, ka braucām kopā ar mazo. Nosēdinājām Rafaelu priekšpusē, lai viņš redz ceļu un var justies, it kā stūrētu. Mazais pārlaimīgs. Es jau arī. Mototransportam ir kaut kāds īpašs šarms, ko nav iespējams noķert, pārvietojoties slēgtā transportā. Ceļojumos vienmēr cenšamies izbraukt ar kādu mocīti, ja ir tāda iespēja.

Kad braucām pāri ezeram, tiku pie stūrēšanas arī pati. Mazais sēdēja pa vidu starp mums un ar motora rūkoņas white noise fonā aizmiga diendusā.

Ziemeļblāzmas deja

Pēdējo dienu iesāku ar slēpojienu viena pati. Izbraucu mīļākā maršruta aplīti un pārliecinājos vēlreiz, cik forša ir distanču slēpošana. Redzēju slēpojam ģimenes ar maziem bērniem, pensionārus, vīriešus, sievietes un prieku, ko tas viņiem rada. Savā plezīra ritmā pieveicu 5 km un devos mājup nomainīties ar draugu bērna pieskatīšanā. Vakara cēliens pagāja, kārtojot somas, gatavojot vakariņas un sēžot ar piedzīvojumu ģimenīti ēdot našķu krājumus un dzerot «socializēšanās dziru» pārpalikumus.

Skaidrs, ka, aizbraucot uz tik tāliem ziemeļiem, viena no cerībām ir redzēt ziemeļblāzmu. Visu nedēļu aktīvi aplikācijā uzpasējām, kad tad ir piemērotākais brīdis iet to lūkoties. Bet procentu cipari neizskatījās neko diži cerīgi, un tad, kad lielāka iespēja redzēt, tieši iekrīt mākoņaina nakts. Izskatījās, ka nav lemts, un jau pieņēmu šo domu. Cerēju atgriezties šeit vēl, tāpēc īpaši neiespringu, gan jau vēl paspēšu redzēt šo dabas parādību. Bet mistiski precīzi laikā, kad visa grupa nesa uz mašīnām savas somas, debesīs mums visiem par prieku uzdejoja koši zaļa gaisma. Bija jau redzētas bildes un pat video, tāpēc zināju, ko gaidīt, bet redzēt to skaistumu klātienē, turpat sev virs galvas bija kaut kas pavisam cits. Visu nedēļu sapņoju, kā centīšos to notvert bildē, bet mirklī, kad tas notika, pavērtu muti vēros debesīs un par kameru aizmirsu. Biju klātesoša mirklī un baudīju gaismu šovu. Aptuveni minūti zaļā gaismas strēle dejoja, līdz palika blāvāka un izgaisa. Varējām doties mājup, pilna programma izpildīta.

Kripata sirds Lapzemei

Īsti taisnība jau nav - pilnai programmai vēl būtu jāpamēģina suņu pajūgi, fatbike un jāaizbrauc uz Snow Village. Bet ir forši arī atstāt kaut ko citām reizēm, jo ir skaidrs, ka turp es gribēšu atgriezties. Nekad nebūtu domājusi, ka jutīšos tik ļoti mājās tik tālu ziemeļos. Bet tur bija neaprakstāmi un neparādāmi skaisti, daudz aktīvas atpūtas iespēju, gaumīgas mājas un omulīgs miers. Šajā nedēļā tik maz bakstīju telefonu kā nekad. Biju mirklī un baudīju to. Un, kamēr baudīju, Lapzeme nozaga daļu manas sirds. Uz atgriešanos!

Vairāk par Aigas Piedzīvojumiem varat lasīt:

Theaiga.blog

Instagram konts

Lasīt un pievienot komentāru
JAUNĀKIE FOTO
Saturs drīz būs pieejams