Pēdējos 29 savas dzīves gadus Mauro Morandi katru rītu mostas ar saullēktu pār Vidusjūru. Šis skats neapnīk, turklāt Morandi ne ar vienu tajā nav jādalās. Noslēpumainais 79 gadus vecais vīrs viens pats dzīvo uz skaistās Budelli salas Itālijai piederošajā Magdalēnas arhipelāgā. Tas ir viņa paradīzes stūrītis jau kopš 1989. gada, kad viņš pameta Itālijas kontinentālo daļu un moderno sabiedrību, lai sāktu visu no jauna, vēsta portāls «CNN Travel».

Pēc daudziem vientulībā nodzīvotiem gadiem Morandi tomēr izlēmis parādīt pasaulei savu salu, iemūžinot Budelli ainavas un dabu fotogrāfijās, ko publicē sociālajos tīklos Instagram, Facebook un Twitter.

Tagad ceļotājus Budelli salā saista ne vien sārto smilšu pludmale La Spiaggia Rosa, bet arī pats Morandi, taču viņa dzīve ir palikusi tikpat mierīga un klusa kā tad, kad viņš pirmoreiz piestāja salas krastā.

Foto: Mauro Morandi

Mežonīgā daba

«Es jau bērnībā biju īsts dumpinieks, pirmo reizi aizbēgu no mājām, kad man bija deviņi gadi,» viņš stāsta.

Skolā viņš esot bijis nepacietīgs, bet mājās vecāki krituši uz nerviem. Savukārt, būdams pieaudzis, viņš jutās sabiedrības ierobežots.

«1968. gadā es aktīvi iesaistījos protestos, bet tad pārstāju jaukties politikā, jo sapratu, ka bruņoti konflikti nav priekš manis, es ienīstu ieročus,» saka Morandi.

«Es sāku domāt par to, ka vajadzētu pamest šo sabiedrību, kas neņem vērā indivīdu un domā tikai par varu un naudu.» Tā Morandi nolēma kopā ar pāris draugiem pamest Itāliju.

Foto: Mauro Morandi

«Mēs paņēmām katamarānu, lai dotos uz Polinēziju un atrastu kādu neapdzīvotu salu, kur sākt jaunu dzīvi,» viņš stāsta.

Tomēr līdz Polinēzijai viņi netika – kompānija piestāja sārti krāsotajos Budelli krastos starp Korsiku un Sardīniju.

Skaistajai salai ir raiba vēsture – to izmantoja romieši, tā ir redzama slavenā itāļu režisora Mikelandželo Antonioni filmā «Sarkanais tuksnesis» (Il deserto rosso, 1964), bet 20. gadsimta otrajā pusē tā nonāca dažādu privātīpašnieku rokās.

Kad 80. gadu beigās salā ieradās Morandi, viņš saprata, ka ir atradis savu ideālo neapdzīvoto salu. Turklāt viņam paveicās, ka Budelli tā brīža uzraugs gatavojās iet pensijā.

«Tā es atradu savu Polinēziju šeit,» Morandi nosmej.

Pienākumi pret salu

Morandi kļuva par salas oficiālo uzraugu, pieskatot, lai Budelli būtu kārtība, un vismaz sākumā apzināti izvairoties no vasaras atpūtniekiem.

Viņš mantoja iepriekšējā uzrauga pussabrukušo būdu, ko nu sauc par mājām. «Pirmos pāris gadus es biju ļoti noslēgts – negribēju komunicēt ar tiem, kas brauca aplūkot rozā pludmali. Es izbaudīju šo skaistumu vienatnē,» atceras Morandi.

Bet, gadiem ejot, vecais vīrs atmaiga: «Es jutos nedaudz savtīgs - vajadzētu taču dalīties ar citiem tajā, ko pats uzskatu par lielāko dabas skaistumu.

Es piekrītu Dostojevskim, ka tikai skaistums var izglābt šo pasauli no cilvēka radītās iznīcības.»

Tā Morandi sāka komunicēt ar ceļotājiem, kas piestāja Budelli, un tagad viņš vasaras mēnešos vada nelielas ekskursijas un runājas ar salas viesiem. Īpaši viņš cenšoties aprunāties ar bērniem.

Salas saimniekam rūp daba un viņš stingri sargā La Spiaggia Rosa, tāpēc, lai neradītu eroziju, tūristiem neesot atļauts staigāt pa slavenajām rozā smiltīm.

Foto: Mauro Morandi

Nākotne un internets

Morandi pavada laiku, fotografējot dzīvi uz salas, izbaudot pats savu kompāniju un ļaujoties pārdomām.

Taču nu viņa idillei varētu būt pienākušas beigas – salas īpašnieki pēdējo gadu laikā vairākkārt mainījušies, un kopš 2016. gada Budelli kļuvusi par valdībai piederošu nacionālo parku, padarot Morandi lomu salas dzīvē nevajadzīgu.

«Sala tagad pieder valstij, un es šeit būšu, kamēr nacionālā parka jaunais vadītājs izlems, ko ar mani iesākt,»

viņš saka.

Varas pārstāvji Budelli ir iekļāvuši Magdalēnas Nacionālā parka teritorijā un uzstādījuši uz salas bezvadu internetu tās apmeklētājiem. Morandi varbūt ir neapmierināts ar valdības iejaukšanos viņa idillē, taču viņš priecājas par to, ka tagad var dalīties ar savām fotogrāfijām sociālajos tīklos.

«No rīta es pieceļos, dodos pie jūras, lai fotografētu saullēktu. Tad paēdu brokastis un pabaroju divus kaķus un vistu,» par savu ikdienu stāsta Morandi. «Pēc tam es ņemu planšeti un apstrādāju bildes, atbildu uz cilvēku komentāriem un jautājumiem sociālajos tīklos - man tomēr ir 5000 Facebook draugu!»

Morandi fotografē saullēktu un saulrietu, paisumu un bēgumu, apmākušās debesis un sārtos koraļļu gabaliņus, kas piešķir pludmalei īpašo rozā nokrāsu.

«Šķiet, ka Google Maps manas bildes ir apskatījuši gandrīz 600 tūkstoši cilvēku,» saka Morandi, kurš savu fotogrāfiju popularitātes dēļ pats ir kļuvis par neapdzīvotās salas «apskates objektu».

«Vasarā es pavadu dienas, runājoties ar tūristiem, kas šeit ierodas satikt «trako vīru», kas viens pats dzīvo uz salas.» Taču ziemā apmeklētāju esot krietni mazāk un Morandi sanākot pavadīt arī ilgāku laiku pilnīgā vienatnē. «Es nejūtos vientuļš, man ir labi pašam ar sevi,» viņš saka.

Lai gan ar Itālijas kontinentālo daļu viņu saista ģimenes saites, Morandi cer palikt Budelli līdz mūža galam. Taču tas nebūs viņa paša lēmums - kopš valdība pārņēma salu, nav skaidrības par vecā vīra nākotni. Arī citi cenšas palīdzēt viņam īstenot savu plānu - ir savākti 18 tūkstoši parakstu par to, lai viņam ļautu palikt Budelli.

Par spīti tam, ka Morandi ieradās salā, lai izbēgtu no sabiedrības, pret internetu viņam neesot iebildumu, jo tas ir krietni paplašinājis viņa redzesloku: «Esmu visai apmierināts ar savu atpazīstamību, jo tā varu likt cilvēkiem novērtēt dabas skaistumu, vienlaikus cienot un saglabājot to.»

Instagram

Facebook

Twitter

Lasīt un pievienot komentāru
JAUNĀKIE FOTO
Saturs drīz būs pieejams