Sigma, Dionīss, Sirēnu sala... klausoties «Sigmas» mūziku, ir sajūta, ka klausītājs nemaz nevar neieklausīties dziesmu vārdos. Simboli, mitoloģiski tēli caurvij jūsu mūziku. Arī jaunais albums nav izņēmums - tā nosaukums «Mitoloģijas». Vai var to visu dēvēt par vienu 45 minūšu garu muzikālu lekciju?

Nedomāju, ka to vajadzētu apzīmēt kā lekciju lasīšanu vai piešķirt izvēlētajiem sižetiem didaktisku nokrāsu. Tā drīzāk ir stāstu stāstīšana, iejušanās citās lomās, kas ir daudz aizraujošāk, nekā vienkārši dziedāt par konkrētā brīža emocijām.

No malas radies iespaids, ka «Sigma» ar izdotajiem albumiem Latvijas poproka mūzikas ainavā ieņēmusi diezgan principiālu nostāju - jūs gandrīz tikai balstāties uz dzejnieku radītiem tekstiem. Tas ir principiāli? Vai vienkārši tā sanācis?

Debijas albumā [«Sazaroto taku dārzs» - aut.], izņemot dziesmu «Dionīss», kuras pamatā ir Kārļa Vērdiņa dzejolis, pārējos tekstus esmu radījis pats. Un neesmu no tekstu rakstīšanas atkāpies joprojām. Jaunais albums ir apzināts koncepts - rakstīt mūziku ar laikmetīgo dzeju. Tas ir izaicinājums, kuram ļāvāmies, jo daudzi uzskata, ka mūsdienu dzeja nav komponējama. Manuprāt, «Sigmas» otrais albums apliecina pretējo. Albuma nosaukums atklāj procesu, ko dzeja dara ar valodu, - tā to mitoloģizē. Tieši to pašu mūzika veic ar dzeju.

Pie visa minētā šis caur un cauri ir konceptuāls albums arī mākslu sintēzes aspektā. Kārlis Vērdiņš mums jau pierakstījis klāt, ka «Sigma» vēlas virzīties uz totālo mākslu. Ļoti iespējams, ka tā ir noticis, jo dažādu jomu mākslinieces kļuvušas par mūsu alter ego, kas atklājas videoklipos un vēl jo vairāk gaidāmo koncertu scenogrāfijā.

Saki, ka dziedāt par konkrētā brīža emocijām nav tik aizraujoši? Tev nešķiet, ka klausītājs tomēr vēlas zināt, ko domā un jūt Jānis Ozoliņš? Ja klausītājs gribētu uzzināt, ko domā jeb kādā emocionālā stāvoklī atrodas, piemēram, Kārlis Vērdiņš, viņš to uzzinātu viņa dzejoļu krājumā... Bet ko domā Jānis Ozoliņš? Nav jau, visticamāk, tik viegli novelkama līnija starp mākslu mākslā, kā tu saki, un mūziķa, dziedātāja iekšējās pasaules procesiem?

Emocijas nekur nepazūd. Mēs iejūtamies šajos tekstos, tos subjektīvi interpretējam. Dažubrīd pat visai radikāli, līdz ar to atšķiras dzejnieku un mūsu izpratne par tekstiem, tā nekad nav tāda pati. Klausītājs dzirdēs katru no mums - gan dzejniekus, gan «Sigmu». Vokālā ziņā šis man izrādījās ļoti sarežģīts albums, gan tehniski, gan emocionāli. Faktiski šeit ir pilns emociju spektrs, pretēji «Sazaroto taku dārzam», kurš ir izteikti melanholisks.

Un tomēr, šķetinot šo tēmu, jautāšu tā: subjektīvi interpretēt dzeju, lai cik abstrakti tas izklausītos, un atklāties pašam - tas tomēr nav viens un tas pats? Ne velti mūzikas vēsturē albumi, kas spējuši rezonēt, galvenokārt balstās pašu mūziķu pārdzīvotajā, es nerunāju tikai par emocijām, un dzejas izdziedāšana tomēr ir un paliek interpretācija.

Es tiešām iebildīšu tam, ka dzejolis, kas nav mūziķa radīts, nespētu rezonēt kā paša rakstīts teksts. Gluži pretēji, «Sigmai» tā burtiski bija eksplozija emocionālas un mākslinieciskas brīvības ziņā, jo apzinājāmies, ka mūsu rīcībā ir izcili un jēgpilni teksti, kas ir vērtība par sevi, un mēs varējām 100% ieguldīt sevi mūzikā. Daudzi izcili mūziķi ir sadarbojušies ar dzejniekiem, liekot uzsvaru uz teksta kvalitāti. Kā viens no piemēriem jāmin Bjorka, kas sadarbībā ar dzejniekiem arīdzan radījusi daudzus no klausītājiem tuviem skaņdarbiem. Taču dzejas komponēšana nav viegls uzdevums, jo

Noteikti ir gan veiksmīgi, gan ne tik veiksmīgi piemēri...

Interpretējot dzeju, mūziķim ir jāiekožas teksta kaulā, jāizprot ne vien dzejas jēga, bet arī dzejas formas īpatnības, jo mūsdienās tās nav ne atskaņas, ne ritms, kas veido dzejoļa muzikalitāti. Tās ir citas likumsakarības un citi mākslinieciskie paņēmieni. Taču tie ir tik spēcīgi un iedarbīgi, ka dziesmas teksts nekad nespēs dzīvot bez mūzikas. Ar to dzejolis arī atšķiras no mūzikas - tas spēj būt mākslas darbs bez tās, savukārt dziesmu teksti ar retiem izņēmumiem ir pilnībā atkarīgi no mūzikas materiāla un bieži vien pat izklausās muļķīgi bez tā.

Kā būtu, ja, piemēram, «Sex Pistols» kāptu uz skatuves un izkliegtu dzeju? Vai mūziķis, paņemot rokās ģitāru un kāpjot uz skatuves, to nedara tāpēc, ka pats no sevis vēlas pasaulei ko pavēstīt, lai varbūt cik muļķīgi vai primitīvi tas izklausās?

Un kā tad ar grupu «Pērkons»? Vai tad viņi nekāpa uz skatuves, lai ne vien izdziedātu, bet arī izkliegtu, pat izkauktu Māra Melgalva, Klāva Elsberga vai Ulža Bērziņa dzejoļus?

Viss ir atkarīgs no pašiem mūziķiem un tā, cik lielu lomu tie piešķir tekstam. Citiem pietiks ar saukļiem, citiem būs nepieciešama ironija, simboli un citi vairāk dzejai piederīgi elementi.

Jā, «Pērkons» labs piemērs, kur laikmeta aktualitāte ar dzejas starpniecību iestrādāta rokmūzikā. Tiesa, «Pērkons» bija tam laikam raksturīgs vokāli instrumentālais ansamblis ar tā dēvēto māksliniecisko vadītāju, kurš akadēmiski koncertos pieteica programmu... Nosacīti dumpinieki, turklāt pēc Atmodas laika grupa tā arī nav spējusi radīt ko rezonējošu, un viens no iemesliem, manuprāt, ir komponista mākslinieciskā atkarība no dzejas. Vai nav tā - ja mākslinieks pats rada tekstus, viņa karjerai ir potenciāls būt ilgmūžīgākai?

Dziesmu teksti var būt dažādi, tieši tāpat kā dzeja. Bobs Dilans pat saņēma Nobela prēmiju literatūrā, jo viņa paaudze vēlējās mūziķim pateikties par viņa nozīmīgo devumu arī literārā ziņā. Par to bija daudz diskusiju, un tās nav beigušās joprojām.

Labi, cits piemērs. Vai dziedātājas Adeles galvu reibinošie panākumi būtu iespējami, ja viņa dziesmās neieliktu savu personisko pieredzi - daudziem saprotamu, viņas pašas vienkāršiem vārdiem izstāstītu stāstu par to, ka viņu pameta mīļotais čalis treniņbiksēs, stāstu, kas klausītājiem veido līdzpārdzīvojumu, ļauj sekot līdzi personiskam stāstam?

Es klausos mūziku un cienu autorus, kas tekstiem pievērš ārkārtīgi lielu uzmanību. Šeit varētu piesaukt gan «Radiohead», gan Keitu Bušu, Bjorku vien kā dažus no piemēriem, kas nav dzejnieki, bet patiesi neizsmeļami talantīgi mūziķi, kuri savā daiļradē spējuši izpausties ļoti spēcīgos tekstos, bet viņi nekad to nav stādījuši priekšā kā dzeju. Un tas nav izšķiroši. Neuzskatu, ka dzejai ir jābūt obligātam nosacījumam labas dziesmas radīšanai, galvenais ir autora vērība pret tekstu. Tā ir mana kā klausītāja un mūziķa izvēle, vērst uzmanību uz teksta kvalitāti. Diemžēl mans darbs, kas saistīts ar tekstu lasīšanu lielos apjomos un to izvērtēšanu, nenoliedzami ietekmē mani kā klausītāju un mūziķi. No tā es nevaru izvairīties.

Profesionālai dzejai un populārajai mūzikai Latvijā ir sena kopīga vēsture. Būdams literatūrzinātnieks, noteikti esi pētījis, kad un kāpēc padomju laiku «komponista/vārdu autora» koncepciju 80. gadu sākumā pakāpeniski nomainīja pašu mūziķu (Mielavs, Dižkačs) sacerēti vārdi.

Lai tiktu cauri cenzūras sietam, vieglāk bija komponēt dzejoļus, kuri jau bija publicēti grāmatās, un tādējādi bija droši, ka neviens tajos vairs neko nemainīs, ja jau bija pieļauta to publicēšana grāmatā.

Vai spēj izskaidrot dziedātāja Dona fenomenu? Cik liela nozīme viņa panākumu kaldināšanā ir dzejoļiem? Guntara Rača dzejoļu grāmatu lielo popularitāti?

Dona un Guntara Rača teksti klausītājiem ir tuvi, jo tur atrodamas valodas klišejas un sentimentalitāte, kas nenoliedzami publiku uzrunā. Taču tā nav dzeja. Nejauksim šīs divas lietas - dziesmu tekstus un dzeju kopā. No sirds iesaku izlasīt šā gada Normunda Naumaņa balvas kritikā laureātes Andas Baklānes rakstu, kas raksturo to, ko man šobrīd vaicā. Anda to ir pateikusi tik trāpīgi, ka parakstos zem katra viņas vārda [skat. resursus - aut.].

Anda Baklāne: Visvairāk pirktā grāmata latviešu valodā

Saki, ka tas «nenoliedzami publiku uzrunā»... Ko tas liecina par mūsu publiku?

Vien to, ka klausītāju gaumes ir dažādas un katrs no mums meklē dziesmās ko citu.