Kā būtu, ja, piemēram, «Sex Pistols» kāptu uz skatuves un izkliegtu dzeju? Vai mūziķis, paņemot rokās ģitāru un kāpjot uz skatuves, to nedara tāpēc, ka pats no sevis vēlas pasaulei ko pavēstīt, lai varbūt cik muļķīgi vai primitīvi tas izklausās?
Un kā tad ar grupu «Pērkons»? Vai tad viņi nekāpa uz skatuves, lai ne vien izdziedātu, bet arī izkliegtu, pat izkauktu Māra Melgalva, Klāva Elsberga vai Ulža Bērziņa dzejoļus?
Laba dzeja neizslēdz dumpi, un, jā, tā var būt emocionāla vai tik par labi intelektuāla.
Viss ir atkarīgs no pašiem mūziķiem un tā, cik lielu lomu tie piešķir tekstam. Citiem pietiks ar saukļiem, citiem būs nepieciešama ironija, simboli un citi vairāk dzejai piederīgi elementi.
Jā, «Pērkons» labs piemērs, kur laikmeta aktualitāte ar dzejas starpniecību iestrādāta rokmūzikā. Tiesa, «Pērkons» bija tam laikam raksturīgs vokāli instrumentālais ansamblis ar tā dēvēto māksliniecisko vadītāju, kurš akadēmiski koncertos pieteica programmu... Nosacīti dumpinieki, turklāt pēc Atmodas laika grupa tā arī nav spējusi radīt ko rezonējošu, un viens no iemesliem, manuprāt, ir komponista mākslinieciskā atkarība no dzejas. Vai nav tā - ja mākslinieks pats rada tekstus, viņa karjerai ir potenciāls būt ilgmūžīgākai?
Dziesmu teksti var būt dažādi, tieši tāpat kā dzeja. Bobs Dilans pat saņēma Nobela prēmiju literatūrā, jo viņa paaudze vēlējās mūziķim pateikties par viņa nozīmīgo devumu arī literārā ziņā. Par to bija daudz diskusiju, un tās nav beigušās joprojām.
Labi, cits piemērs. Vai dziedātājas Adeles galvu reibinošie panākumi būtu iespējami, ja viņa dziesmās neieliktu savu personisko pieredzi - daudziem saprotamu, viņas pašas vienkāršiem vārdiem izstāstītu stāstu par to, ka viņu pameta mīļotais čalis treniņbiksēs, stāstu, kas klausītājiem veido līdzpārdzīvojumu, ļauj sekot līdzi personiskam stāstam?
Es klausos mūziku un cienu autorus, kas tekstiem pievērš ārkārtīgi lielu uzmanību. Šeit varētu piesaukt gan «Radiohead», gan Keitu Bušu, Bjorku vien kā dažus no piemēriem, kas nav dzejnieki, bet patiesi neizsmeļami talantīgi mūziķi, kuri savā daiļradē spējuši izpausties ļoti spēcīgos tekstos, bet viņi nekad to nav stādījuši priekšā kā dzeju. Un tas nav izšķiroši. Neuzskatu, ka dzejai ir jābūt obligātam nosacījumam labas dziesmas radīšanai, galvenais ir autora vērība pret tekstu. Tā ir mana kā klausītāja un mūziķa izvēle, vērst uzmanību uz teksta kvalitāti. Diemžēl mans darbs, kas saistīts ar tekstu lasīšanu lielos apjomos un to izvērtēšanu, nenoliedzami ietekmē mani kā klausītāju un mūziķi. No tā es nevaru izvairīties.
Profesionālai dzejai un populārajai mūzikai Latvijā ir sena kopīga vēsture. Būdams literatūrzinātnieks, noteikti esi pētījis, kad un kāpēc padomju laiku «komponista/vārdu autora» koncepciju 80. gadu sākumā pakāpeniski nomainīja pašu mūziķu (Mielavs, Dižkačs) sacerēti vārdi.
Lai tiktu cauri cenzūras sietam, vieglāk bija komponēt dzejoļus, kuri jau bija publicēti grāmatās, un tādējādi bija droši, ka neviens tajos vairs neko nemainīs, ja jau bija pieļauta to publicēšana grāmatā.
Vai spēj izskaidrot dziedātāja Dona fenomenu? Cik liela nozīme viņa panākumu kaldināšanā ir dzejoļiem? Guntara Rača dzejoļu grāmatu lielo popularitāti?
Dona un Guntara Rača teksti klausītājiem ir tuvi, jo tur atrodamas valodas klišejas un sentimentalitāte, kas nenoliedzami publiku uzrunā. Taču tā nav dzeja. Nejauksim šīs divas lietas - dziesmu tekstus un dzeju kopā. No sirds iesaku izlasīt šā gada Normunda Naumaņa balvas kritikā laureātes Andas Baklānes rakstu, kas raksturo to, ko man šobrīd vaicā. Anda to ir pateikusi tik trāpīgi, ka parakstos zem katra viņas vārda [skat. resursus - aut.].
Saki, ka tas «nenoliedzami publiku uzrunā»... Ko tas liecina par mūsu publiku?
Vien to, ka klausītāju gaumes ir dažādas un katrs no mums meklē dziesmās ko citu.