Pierobežas puse Igaunijā

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Daļa no Alūksnes novada ziemeļu pagastu teritorijām Latvijas sastāvā ir nonākusi tikai pēc Brīvības cīņām, kad starp Latviju un Igauniju tika noslēgts robežlīgums. Tā rezultātā valstis apmainījās ar dažādām teritorijām - piemēram, Igaunijas kontrolē nonāca lielākā daļa Valkas un vēlāk - arī Roņu sala. Latvija ieguva vairākus robežpagastus, kuros dzīvoja latvieši, bet uz tiem pretendēja arī igauņi. Vienā no tādiem - Veclaicenes pagastā - saikne ar Igauniju nekur nav pazudusi un spēcīgi jūtama vēl arī mūsdienās.

Alūksnes novada Veclaicenes pagasta centrs ir izvietojies Kornetu ciemā – nepilna pusotra kilometra attālumā no Igaunijas. Šobrīd pagasta teritorija ir Latvijas valsts sastāvā, taču vēsturiski ir bijusi piederīga arī Igaunijai. Pagastā deklarējušies nedaudz vairāk nekā 370 cilvēki, bet uz vietas dzīvo apmēram 250. Starp tiem apmēram 20 cilvēki pēc tautības ir igauņi, no kuriem daļa arī ikdienā izmanto Dienvidaustrumu Igaunijā lietotu dialektu.

Kornetos 18. gadsimta vidū vācu muižnieki izvēlējās muižas ēkas celtniecībai, kuras būvēšanā tika piesaistīti celtnieki no Sāmsalas. Pēdējais muižas īpašnieks bijis kāds rumāņu grāfs Stalmati, kuru atceras kā humānu cilvēku. Korneta muižas pils 20. gadsimta 20. gados sabruka, pils īpašnieks lika to noplēst un pa gabalam pārdot izsolē. Mūsdienās no senās muižas pils palikušas vien drupas.

Mūsdienās Latvija, bet kādreiz - Igaunija

Veclaicenes muzeja krājuma glabātāja Maija Bleiferte, kas vienlīdz labi runā kā latviešu, tā igauņu valodā, stāsta, ka igauņi pagastā nav ienācēji, bet gan vienmēr te dzīvojuši. Agrāk daļa no pagasta bijusi tagadējās Igaunijas teritorijā, kur to dēvējuši par Vana Laiceni. Arī robeža starp igauņu un latvieši zemēm cariskās Krievijas laikā nebija stingri noteikta. Tā īsti robeža starp abām tautām nostiprinājās tikai pēc 1920. gada, kad britu pulkveža Stīvena Džordža Talentsa vadītā šķīrējtiesa sadalīja strīdīgās teritorijas starp Latviju un Igauniju. Latvija ieguva Ainažu, Jaunrozes, Veclaicenes un Ipiķu pagastu, bet Igaunijai tika Cores un Plāteres pagasts, kā arī lielākā daļa no Valkas.

Par Kornetu nosaukuma izcelsmi ir vairākas leģendām apvītas versijas. Maija Bleiferte saka, ka apvidū ir daudz kalnu. «Ganiņi kalniņos gana katrs savus lopus. Paliek bērniem garlaicīgi, uztaisa taurītes un sataurējas. Krieviski tauri sauca par «gorn». Taču igauņi neizrunā balsīgos līdzskaņus. Tā arī radās Korneti – galotne pielikta tādam labskanīgumam,» stāstīja Bleiferte. Esot gan vēl arī variants, ka ciema nosaukums, iespējams, saistīts ar cariskās Krievijas armijas dienesta pakāpi «kornets». Tagad Kornetu ciems kļuvis par Veclaicenes pagasta centru. «Igauņi jau to Veclaiceni īpaši nezina. Viņi saka – mēs braucam uz Kornetiem. Viņiem šķiet, ka Korneti – tas ir viss. Tā īsti nav. Korneti ir tikai viena daļa no Veclaicenes.»

Veclaicene

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Tuvākā apdzīvotā vieta Igaunijā no Veclaicenes pagasta centra ir septiņu kilometru attālumā, bet pati valsts robeža – nepilna pusotra. No Kornetu - Peļļu skatu torņa var bez jebkādām problēmām saskatīt arī Munameģi. Gan vēstures, gan ģeogrāfijas dēļ daudzi pagasta iedzīvotāji jau no mazām dienām ir divvalodīgi, brauc darbos uz Igauniju un piedalās pārrobežu kultūras pasākumos.

Kaimiņu būšanām stipri traucējis laiks pirms Igaunijas un Latvijas kļūšanas par Šengenas dalībvalstīm, kad, lai apmeklētu, piemēram, piederīgo kapu kopiņas, vajadzējis izņemt speciālas atļaujas. «Tas bija tāds šausmīgi skumjš laiks. Iepriekš visu laiku tu esi varējis iet pāri, bet pēkšņi hops un tu vairs nevari. Mums otrā pusē ir kapiņi. Kad bija robežas, bija robežšķērsošanas atļaujas. Tajās tika noteikts, ka mēs varam no tāda līdz tādam robežstabam pāriet robežu. Piemēram, no 81. robežstaba 15 metru attālumā,» stāsta Maija Bleiferte. Tagad bijušajā robežkontroles punktā igauņi ierīkojuši šņabja bodi.

Pagasta teritorija jaunāko laiku vēsturē ir slacīta Igaunijas pilsoņu asinīm. Brīvības cīņu laikā te krita trīs igauņu karavīri, kuri nu ir pārapbedīti Mazsalacā. Kritušajiem netālu no Bārdas kroga, Vidzemes šosejas malā ir izveidota piemiņas vieta. Katru gadu tajā notiek Igaunijas valsts varoņu godāšana, kur piedalās abu valstu pārstāvji.

Viens no bojā gājušajiem bijis sašauts kājā. Uzbrukuma laikā viņa vienība paspējusi salekt zirgos un atkāpties, bet viņš tā arī palicis ar ievainojumu. Veclaicenieši pusi ārstējuši un viņš solījis kara beigās atgriezties, lai pateiktu paldies. Taču kara beigas tā arī nesagaidījis, un tie paši cilvēki, kas karavīru ārstējuši, dabūjuši viņu arī birzītē apglabāt.

Tīrāka veru valoda nekā Igaunijā

Veclaicenes iedzīvotāji ar ieguldījumu igauņu tradīciju kopšanā ir pazīstami ne tikai Latvijā, bet arī ārpus mūsu valsts robežām. Slavens visa igauniskā kopējs Veclaicenes pagastā ir Jānis Prangelis, kurš nodarbojas gan ar vēstures studēšanu, gan arī ar tulkošanu abās valodās. Igauņiem Veclaicene ir nozīmīga no kultūrvēsturiskā aspekta, jo pagastā veru dialekts saglabājies senākā formā. Igauņu valodas nezinātājs atšķirību pateikt diez vai varēs, bet Maija uzsver, ka tā ir vēl lielāka nekā starp latviešu un latgaliešu valodām.

Veclaicenē lietotā veru valoda saglabājusi vairākas īpatnības, kuras paši igauņi jau ir aizmirsuši. Tādēļ par Kornetos dzīvojošajiem interesi izrāda Igaunijas zinātnieki un šogad šeit pirmo reizi šeit tika sarīkota «Kaikas vasaras augstskola». Šis pasākums ir Veru apkārtnes valodā runājošu ļaužu tikšanās, kura laikā tradicionāli notiek dažādas lekcijas, diskusijas un kultūras programmas. Igaunijas Veru zemes draudzēs nometne notikusi jau gadu desmitiem, bet Kornetos šogad sarīkota, jo ciems kādreiz ietilpis kaimiņvalsts Reuges (Rõuge) draudzes daļā.

Veclaicene

FOTO: Jānis Škpars/TVNET

«Igauņi priecājas un saka, ka šeit, Latvijas pierobežā, ir saglabājusies vistīrākā veru valoda, jo pie viņiem jau mistrojas kopā. Tur, Igaunijā [veru] valoda nav vairs tik tīra kā Latvijā,» stāsta Maija. Vaicāta, vai kornetieši arī ikdienā «uz ielas» izmanto veru valodu, lai savā starpā sarunātos, viņa norāda, ka tas ir atkarīgs no paša cilvēka. Ir dzimta, kuru jaunākās atvases izaugušas ar igauņu veru valodu, bet savā starpā tajā nesarunājas. Ja katru no viņiem uzrunā atsevišķi, tad atbild igauniski, bet savstarpēji - latviski. Prangeļu ģimene savukārt sarunājoties savā starpā veru mēlē. «Reiz dzirdēju, ka viens vīrs ar Jāņa meitiņu runāja veru valodā. Viņš saka: nu nāc, parunāsim. Laida vaļā tā, ka prieks.»

Igauniskā saglabāšanai daudz dodot tas, ka Veclaicenē apgrozās daudzi kaimiņvalsts iedzīvotāji. Atpūtnieki no Igaunijas šeit ierodas biežāk un kuplākā skaitā nekā latvieši, stāsta Maija. Parasti igauņi Veclaicenes pagastu apmeklē caurbraucot uz Alūksni, Latgali vai, piemēram, Valmieru.

«Muzejā reiz ieradās kāds vīrs, no Jaunalūksnes pagasta Garjuriem. Man nāk klāt, es nesaprotu - igaunis, latvietis? Es apmēram skatos - kādā valodā runāsim. Viņš man atbild - nu vienalga kā. Sākām runāties, izrādās, ka viņš, tāpat kā es, ar tēvu runājis igauniski, bet ar māti tikai latviski. Viņš saka: «Jums te labi, ka jums ir īstā robeža, līdz ar to ir igauņu kustība.» Garjuros vairs nav igauņu cirkulācijas, aizmirstas igauņu valoda. Vienīgais, ka var Igaunijas televīziju paskatīties,» stāsta Maija.

Strādāt Igaunijā

Veclaicenē ar darba vietu izvēli nav pārmērīgi spoži - cilvēki nodarbojas ar zemkopību, daži strādā pagasta pārvaldē un veikalā. Pagasta iedzīvotāji darbu parasti meklē Jaunlaicenē, Alūksnē vai Igaunijā. Maija stāsta, ka abi viņas dēli strādājot Igaunijā un vecākais kaimiņvalstī ir pat apmeties uz dzīvi. Jaunākais, kurš nodarbināts kokrūpniecībā, katru dienu uz darbu turp un atpakaļ mērojot aptuveni 150 kilometrus.

«Dēls igauņu valodu zināja - nu tā. Mājās mēs igauniski nerunājām. Pirmajās dienās viņš ar kolēģiem centās runāt angliski, taču igauņu jaunieši neko neatbildēja. Izrādās ka tur tāda politika - kamēr viņš pats nesāka runāt igauniski, neko neatbildēja. Tie puiši tā vienkārši, principa pēc. Ja gribi ar mums runāt, tad runā igauniski. Tagad, ka laiž pa telefonu - apbrīnojami. Viens vārds angliski, otrs igauniski. Priekšnieks tieši tāpat pretī,» saka Maija.

Par to, ka pagasta iedzīvotāji labprāt ir gatavi strādāt Igaunijā, kur ir lielākas darba algas, var pārliecināties, arī palasot Kornetu ciema ziņojumu dēli. Uz tā ir daudzi sludinājumi ar darba piedāvājumiem kaimiņzemē. Tiek meklēti dažādu jomu darbinieki, pat īpaši uzsverot, ka darba vietā sarunāties varēs arī krieviski. «Nav jau viņiem tik traki ar valodām, taču, ja ir iespēja, - runās igauniski,» noteic Maija. Savukārt paši igauņi uz Latvijas pusi labprāt dodas, lai iepirktu dažādas meža veltes - sēnes vai ogas.

Alūksnes novada ziemeļos bez problēmām var uztvert Igaunijas radio kanālus un televīziju, bet ar Latvijas sabiedriskajiem medijiem grūtāk. Arī Maija stāsta, ka mājās skatoties Igaunijas TV, jo Latvijas televīziju ir problemātiskāk. «Kaut kā antena ne tā. Igauniju var bez jebkādām problēmām skatīties. Tikai žēl, ka viņi samazināja bezmaksas kanālu skaitu. Arī Igaunijas mobilo telefonu zona ir jaudīgāka, telefonam operators jāuzliek manuāli. Igauņi mums derīgāki nekā latvieši. Igaunija mums ir tik tuvu, ka mēs pat īpaši… man reizēm prasa, kā tu jūties – kā igaunis vai kā latvietis? Es saku: nezinu, jūtos kā Veclaicenes cilvēks.»

Pierobežas puse Igaunijā

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Pierobežā sliktos darbus dara latviešu dievs

Latvieši mēdz stāstīt jokus par lēnīgajiem igauņiem. Taču arī igauņiem nav sveša humora izjūta un labvēlīga pasmiešanās par saviem kaimiņiem. Veru pusē cilvēki mēdzot uzjautrināties par latviešu savrupumu, un kāds joks vēsta: ja latvietim ir iespēja braukt pilnā autobusā pareizā virzienā vai tukšā autobusā pretējā virzienā – viņš brauks tukšajā, lai nebūtu jābūt burzmā.

Vēl kādu apgalvojumu dabūjam dzirdēt, kad pilnīgi nejauši, meklējot veikalu, nonākam Igaunijas Krabi ciematā. Tur pie kādas ēkas, kas kalpo gan par viesnīcu, gan krodziņu un nelielu veikalu, sastopam pāris vietējos, kuri mēģina noskaidrot dzeltenu, gailenēm līdzīgu sēņu sugu un to, vai tās ir ēdamas.

Ar Krabi ciemata iedzīvotājiem, izmantojot Maijas starpniecību, aprunājamies par šā gada lietaino vasaru, sēņu ražu un to, ka Igaunijas robežas pusē koki aug taisnāki. Igauņi stāsta, ka pret plūdiem un lietu neko daudz pasākt nevar, jo viss ir Dieva ziņā. Taču uzreiz arī piemetina, ka pierobežā ir divi dievi un sliktos darbus dara latviešu dievs.

Lasīt un pievienot komentāru

JAUNĀKIE FOTO