Bijušā Ukrainas bruņoto spēku komandiera vietnieka Sergeja Jeļisejeva karjera ir spilgta ilustrācija tam, kāpēc Ukrainas armija Krimu atdeva tikpat kā bez cīņas – un kāpēc NATO brīdina par Krievijas mēģinājumiem sašūpot militāro lojalitāti Austrumeiropas valstīs, raksta aģentūra «Reuters».

Jeļisejevs, kurš dzimis Maskavas apkārtnē, kopš 2006.gada ieņēma otro augstāko amatu Ukrainas bruņotajos spēkos. 2014.gadā Jeļisejevs bija Ukrainas flotes komandiera vietnieks, kad Kijevas kuģus un militārās bāzes Krimas pussalā pārņēma Krievijas karavīri formas tērpos bez pazīšanas zīmēm. Tā vietā, lai pretotos, Jeļisejevs pameta Ukrainas bruņotos spēkus. Drīz vien viņam bija jauns amats – Krievijas bruņoto spēku Baltijas flotes komandiera vietnieks.

«Kad viņš teica zvērestu Ukrainā, tie viņam bija tukši vārdi. Viņš vienmēr bijis prokrievisks,» uzskata tagadējais Ukrainas jūras spēku komandieris Ihors Vorončenko, kurš reiz dienēja ar Jeļisejevu.

2014.gada februāra nogalē krievu karavīri nesastapās ar lielu pretestību, jo Jeļisejevs bija tikai viens no daudzajiem Ukrainas spēku dezertieriem Krimā. Mēnesi vēlāk Krievija anektēja Krimu, kas palielināja Krievijas un Rietumu attiecību saspīlējumu.

NATO militārie plānotāji uzskata, ka Krievija

cenšas sašūpot to militārpersonu lojalitāti, kas dien citu valstu bruņotajos spēkos, bet etniski saistīti ar Krieviju.

Krimas gadījumā Maskava un tās sabiedrotie izmantoja vājību Kijevas militārajās aprindās, intervijās aģentūrai «Reuters» apliecināja apmēram ducis cilvēku abās konflikta pusēs.

Kāds NATO komandieris atklāja, ka arī tagad, līdzīgi kā Krimā, Krievijas izlūkdienesti cenšoties rekrutēt etniskos krievus, kuri darbojas Krievijas kaimiņvalstu bruņotajos spēkos. Īpaši liels risks tas esot valstīs ar lielu etnisko krievu koncentrāciju – proti, Baltijas valstīs, uzsvēra komandieris, kurš vēlējās palikt anonīms. Tomēr tas nenozīmē, ka visi krievu izcelsmes militāristi ir lojāli Krievijai.

NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs apliecināja, ka uzticoties Latvijas, Lietuvas un Igaunijas armijām.

Taču «mums vienmēr jābūt modriem»,

viņš norādīja. «Mums vienmēr jāattīsta izlūkošanas rīki un jāspēj ieraudzīt jebkādus mēģinājumus iedragāt mūsu spēku lojalitāti,» teica Stoltenbergs.

Krievijas darbības nebija vienīgais faktors, kas noveda pie situācijas Krimā. Ukrainas bruņotie spēki gadiem ilgi bija pamesti novārtā, pēc valdības krišanas Kijevā bija varas vakuums, un daudzi Krimas iedzīvotāji politiski jutās tuvāki Krievijai. Tomēr, kad sākās Krimas aneksija, krievu izcelsmes ukraiņu karavīri nostājās pretējā pusē, bet daži tēloja pretošanos, lai pēcāk nebūtu jāstājas kara tribunāla priekšā. Kā arī Maskava pārtvēra pavēles no Kijevas, lai tās tā arī nesasniegtu Krimas garnizonu.

Vorončenko, kurš aneksijas laikā bija otrs Ukrainas komandiera vietnieks, atzina, ka arī esot saņēmis piedāvājumu pārbēgt Krievijas pusē. To izteicis tolaik Krimas pašpasludinātās prokrieviskās valdības vadītājs Sergejs Aksjonovs, Vorončenko atklāja sarunā ar «Reuters».

«Amati, dzīvokļi... Aksjonovs piedāvāja iecelt mani par Krimas aizsardzības ministru,» apgalvo Vorončenko.

Ne Aksjonovs, ne Krievijas Aizsardzības ministrija nav komentējusi Vorončenko izteikumus.

Baltijas valstis, kur vairums padomju augstāko militārpersonu atstāja amatus pēc pievienošanās NATO 2004.gadā, atšķiras no Ukrainas. Taču no Krimas pieredzes ir jāmācās. «Mēs, protams, sapratām, ka tas nav tikai lojalitātes jautājums, jo tika arī dotas viltus pavēles un bloķētas komunikācijas,» sacīja Latvijas Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs Jānis Garisons, norādot, ka 2008.gadā tika ieviestas stingrākas drošības iestāžu pārbaudes «visiem, kas pievienojas bruņotajiem spēkiem, no ierindniekiem līdz ģenerāļiem».

Lasīt un pievienot komentāru
JAUNĀKIE FOTO
Saturs drīz būs pieejams