Vai jums nekad nav piezagušās aizdomas, ka ar pasauli, kurā dzīvojat, kaut kas nav kārtībā? Ka tā varbūt patiesībā nemaz neeksistē? Šajā dzīvē tu esi ziņu redaktore vienā no medijiem mazā valstiņā ar iekšzemes kopproduktu tik niecīgu kā cerība uz sauli atvaļinājumā un vasaru - tik vilšanās pilnu kā «Latvijas Loto» momentloterijas biļete. Tev ir personas kods, tu maksā nodokļus un katru rītu pulksten 9.15 sestajā tramvajā vēro koši izkrāsotu, pavītušu sievieti, kura sarkaniem nagiem telefonā saglāsta sev jaunākās ziņas, kuras tu esi tur ielikusi pirms dažām stundām. Tu salijusi ieslēdz redakcijas datoru un ielej kūpošu kafiju krūzītē ar uzrakstu «Neguli!», un tev ir sajūta, ka tās nemaz nav. Atceries brāļus Vačovskus un «Matricu»? Kad tu liec krūzi ar kafiju pie lūpām, Matrica tavām smadzenēm saka, ka tā ir stipra, rūgta un uzmundrinoša. Nezināšana ir svētība. Starp nodokļu reformām, noklausītām oligarhu sarunām un ISIS tevī neskaidri plandī doma, ka šis viss nav pa īstam. Bet, ja nespēj pamosties no sapņa, kā atšķirt iedomu pasauli no īstās? Kā sajusties dzīvam?

Ījens... Majestātiskais, noslēpumaino zilo sēra liesmu vulkāns Javas salā Indonēzijā. Ar 41 aktīvu vulkānu Java ir visvulkāniskākā sala pasaulē. Kopš pirmajiem šīs vasaras Indonēzijas ceļojuma plānošanas soļiem mani neatstāja doma, ka šī ir vieta, kurā man jābūt.

Ko tu nezini par sērkociņu

Ījena vulkāna krāterī atrodas tirkīzzaļš kilometru garš, 650 metru plats un 350 metru dziļš sērskābes ezers – viena no vistoksiskākajām vietām pasaulē, kurā sakults iespaidīgs indīgu vielu kokteilis – pieredzējušākie pasaules fotogrāfi, kas savu mūžu veltījuši dižāko vulkānu iemūžināšanai, atzīst, ka tas ir kas neparasts, neredzēts un satriecošs.

Krāteris jau vairāk nekā 700 gadu ir sēra ieguves avots. Katru dienu šeit neaptverami sarežģītos apstākļos starp sēra izgarojumiem un stāvām aizām strādā 400 sēra racēji – 200 dienā, 200 – naktī.

Foto: Rustam Kalimullin
400 cilvēku katru dienu riskē ar dzīvību, lai mēs varētu vakarā ieziesties ar losjonu, iebērt kafijā cukuru, aizdedzināt sērkociņu, iemest veļasmašīnā veļas mīkstinātāju. Visu šo ikdienas produktu kopīgā sastāvdaļa ir sērs.

Protams, Ījena sērrači neapgādā ar sēru visu pasauli, bet ik dienas 13 tonnu iegūtā sēra tālāk aizceļo uz Ķīnu un Dienvidaustrumāziju. Līdz 19. gadsimta beigām sēra raktuves aktīvi darbojās gan Itālijā, gan Jaunzēlandē, Čīlē un Indonēzijā. Taču vulkānu izvirdumu, briesmīgo darba apstākļu un jauno tehnoloģiju dēļ daudzas valstis vairs neizmanto cilvēku darbaspēku, lai iegūtu «sātana zeltu», kā tiek dēvēts sērs.

Tā kā Indonēzijā esmu apmetusies par «Dievu salu» dēvētajā Bali, mani no Ījena šķir 200 kilometru liels attālums, turklāt ceļš jāmēro ne tikai pa sauszemi, bet arī ūdeni. Ne tuvu neesmu ne pieredzējusi kalnos kāpēja, ne pasaules apceļotāja, patiesībā Indonēzija līdz šim manā apziņā eksistējusi vienīgi kā Latvijas ziņu portālu dīvaino ziņu drusku konstruēta paralēlā realitāte - par pitona vēderā atrastu bezvēsts pazudušu vīrieti, par indonēziešu zvejnieka okeāna krastā uzietu dīvainu neradījumu un vecāko vīrieti pasaulē, kurš esot nodzīvojis 146 gadus. Tāpēc izlemju, ka labāk būtu, ja kāds mani nogādātu galapunktā. Doma par pitona vēderu nav pārāk iedrošinoša.

Ekskursijas uz Ījenu piedāvā neskaitāmas vietējās tūrisma aģentūras. Piedāvājumos ietilpst gan bagātīgas maltītes, gan izjādes ar zirgiem. Nedaudz parokos pa interneta dzīlēm un nolemju savu vārgo eiropieša dzīvību uzticēt aģentūrai «Indotravelteam», ar kuras īpašnieku Pjeriku Bigū (Pierrick Bigot) sāku interesantu sarunu «Facebook». Izrādās, ka viņš ir Indonēzijā jau desmit gadus dzīvojošs francūzis, kurš krustām šķērsām izložņājis Indonēzijas vulkānus un tagad tos izrāda arī tūristiem, tostarp no Baltijas valstīm. Izvēlos visvienkāršāko aģentūras piedāvājumu bez nakšņošanas viesnīcā un liekām maltītēm, saņemu epastā instrukciju par gaidāmo kāpienu un norādi par satikšanās vietu kādā saldējuma kafejnīcā Bali.

Pirmdiena tautu sadraudzībā

Pulksten 16.15 pirmdienas pēcpusdienā Gusto saldējuma kafejnīca mudž no aukstā našķa kārotājiem - gan vietējiem, gan tūristiem, pārsvarā – ķīniešiem. Troksnis ir tik milzīgs, ka grūti saklausīt savu balsi. Starp tumsnējiem apmeklētājiem pamazām sazīmēju pārējos Ījena ekskursijas bālos dalībniekus, kuri uz kopējā fona izlec kā tikko ielikti zelta zobi.

Foto: Rustam Kalimullin

Netālu no manis klusi pieslīd un pie viena no galdiņiem apsēžas izstīdzējusi meitene ar planšeti rokās, vēlāk izrādīsies, ka viņa ir no Maskavas. Krievijas banka viņai, aizdomu pārņemta, nobloķējusi maksājumu karti, neskatoties uz viņas brīdinājumu par braucienu uz Indonēziju. Mazliet vēlāk ierodas divi krieviski runājoši jauniešu pārīši no Latvijas. Ar acu kaktiņu noskenējot šortos tērpto blondīni ar pieaudzētajām matu cirtām un nagiem, atviegloti nospriežu, ka gadījumā, ja netikšu līdz krāterim, tad šie nu arī netiks.

Mūsu vidū ir arī ukraiņi un divi indieši. Piecpadsmit cilvēku lielo grupiņu gana «Indotravelteam» organizatore Irka – viņa ir no Singapūras. Pārcēlusies uz Bali pirms vairākiem gadiem. Sākumā strādājusi apavu ražotnē, Irka rāda savā telefonā ar rokām darinātus ādas zābaciņus un kurpes. Kad Eiropu skārusi krīze, eiropieši un krievi par apaviem aizmirsuši un nācies mainīt nodarbošanos.

Mēs tiekam sasēdināti divos busiņos. Pēdējā brīdī mums pievienojas odiozs pārītis no Maskavas – zelta ķēdēm nokāries pusmūža onkuliņš ar svaigi sarkanu Indonēzijas iedegumu un savu draudzeni – mēģinu izzīlēt, vai viņa jau beigusi vidusskolu, vai tomēr tikai vēl mācās.

Abi esot «tautu draudzības» iemiesojums – viņš ukrainis, viņa – baltkrieviete, taču abi dzīvojot un strādājot Maskavā. Turpmākā brauciena un kāpiena laikā ukrainis kļūs par mūsu sodību, jo tikko iegādātais jaunākais «iPhone» modelis vēl nav pilnībā apgūts – tiek spīdzinātas gan zvana melodijas, gan ziņojumu sūtīšana ar balss palīdzību, bet pārējā laikā uz pilnu klapi skandēta pleiliste, kas sastāv gan no aizvēsturiskiem «Modern Talking» gabaliem, gan krievu kino zelta fonda un aktuālākās krievu estrādes mūzikas.

Indonēzijas ceļu satiksme ir kā «krievu rulete» – vari trāpīt pēkšņā sastrēgumā, kuru radījis kāds vietējais motorollerists, kuram uz ceļa izbirušas vistas, bet var gadīties, ka sastrēgumu nebūs. Var gadīties, ka tava braucamā spoguli noraus kāds garām joņojošs nenosakāma vecuma dampis, bet var gadīties, ka tev paveiksies. Bali ir divu veidu mašīnas – ļoti, ļoti vecas un ļoti, ļoti jaunas, teju tikko no salona. Irka stāsta, ka jaunās piederot tūrisma industrijā strādājošajiem, ar vecajām braucot vietējie fermeri. Starp viņiem lavierē miljoniem motorolleru – pusstundu vērojot vietējo braukšanas manieri, saprotu, ka vienīgais ceļu satiksmes noteikums, kurš šeit tiek ievērots, ir pīpināšana, kas aizstāj gan visus pagriezienu signālus, gan rāvējslēdzēja principu un ceļa došanu.

Piecu stundu garais brauciens līdz prāmim paslīd nemanot. Irka brīnās, ka zemē, kurā dzīvoju, vasara skaitās, kad termometra stabiņš sasniedz +15 grādus, bet +25 grādi ir aptuveni divas dienas gadā.

Aiz automašīnas loga valda Rīgas zooloģiskā dārza tropu mājas svelme. Šoferis zina Latviju, jo redzējis Jeļenas Ostapenko spēli French Open turnīrā. Indonēzieši vispār ir apbrīnojami informēti par pasaules sporta jaunumiem – daži satiktie zina mūsu futbola komandu, bet šoferis sīki un smalki izstāsta, kurā setā un ar cik servēm Ostapenko Francijas čempionātā pieveikusi savu pretinieci, atzinīgi nošmaukstinot lūpas un pavēršot pret debesīm abu roku īkšķus. Mana darba kolēģe to vēlāk nosauks par «globalizācijas plānprātību», taču, vērojot, kā garām paslīd «McDonald’s» un «KFC» ātrās ēdināšanas restorāni ar ramadāna superpiedāvājumiem, pie sevis nospriežu, ka sports laikam nav tā sliktākā globalizācijas izpausme.

Foto: Dita Deruma

Pēc stundu gara brauciena ar prāmi, kurš varētu būt vismaz divas reizes vecāks par mani un viļņos aizdomīgi čīkst, un vēl tikpat ilga brauciena tumsā pa līkumotiem kalnu ceļiem, pēc pusnakts esam sasnieguši savu galamērķi – Ījena kalna pakāji, no kuras mums jāsāk kāpiens.

Te laiski slamstās vietējie krāmu tirgotāji – nakts melnumā mums tiek piedāvātas saulesbrilles, gāzmaskas, Ķīnā ražotas cepures ar uzrakstu «Indonesia Ijen», lukturīši. Nevarētu teikt, ka gluži nevajadzīgas lietas gaidāmajam kāpienam, ja vien par visu iepriekš nebūtu parūpējusies Irka.

«Oooooo, Eiropa!»

Nakts vidū ir atvērta bodīte-kafejnīca, līdzīga tām, kādas Atmodas sākumā varēja redzēt Rīgas Centrāltirgū. Par lētu naudu nopērku kafiju, kas pēc garšas atgādina kūdras raktuves. Vairākām drēbju kārtām aptinusies veča, kura ir šīs bodītes īpašniece, ziņkāri pēta mūsu vaibstus un painteresējas, no kurienes esam.

«No Latvijas.» Klusums... «No Baltijas valstīm.» Klusums... «No Eiropas.» ... «Oooooooo, no Eiropas!» gari un viszinīgi novelk veča, aizsmēķē cigareti un aiziet padalīties jaunumos ar savu draudzeni. «Šitie no Eiropas!» dzirdu viņu sakām, pūšot saltajā nakts gaisā biezus dūmu mutuļus, abas domīgi krata galvas. No liela attāluma robežas izzūd. Visam, arī valstīm.

Smēķē Indonēzijā visi un visur. Un dzīvo līdz 140 gadiem. Garam mūžam nav nekāda sakara ar kaitīgiem ieradumiem.

Foto: Rustam Kalimullin

Ap pulksten diviem naktī sākas mūsu kāpiens Ījenā. Mūsu kompāniju pavada divi gidi – Harijs un Pūrs. Harijs ir liela auguma milzis ar skarbiem sejas vaibstiem un uzticību viesošu, nomierinošu patīkama tembra balsi, kādas parasti piemīt psihoterapeitiem un psihiatriem. Viņam ir 34 gadi, 15 no tiem strādājis par sērraci, šajā vulkānā viņš zina katru taciņu un akmeni. Viņš izdala gāzmaskas, kādas parasti tiek izmantotas karadarbības zonās, tiekam arī pie galvas lukturīšiem un cimdiem, lai sēru ar rokām neieberztu sev acīs.

Naudīgā ukraiņa draudzene ir sadrūvējusies, viņai nav noskaņojuma kāpt, un ukrainis dzēlīgi jautā, vai viņa palikšot busiņā un viņam nonest viņai bildes priekš «Facebook». Nē, tomēr kāpšot.

Ap pulksten diviem naktī Ījena pakājē ir tik daudz ļaužu kā dienas vidū Rīgas centrā – kopš «National Geographic» aizraujošajiem stāstiem par Ījenu to katru gadu grib redzēt aizvien vairāk un vairāk tūristu. Mums garām, sevi nemitīgi filmējot, pašvirkst ķīniešu grupiņa. Balsis gan ir pieklusinātas, šķiet, kalna majestātiskums iedveš respektu un bijību.

Sākas augšupceļš pa taku, kas ir plata un noblietēta kā šoseja. Taču kāpums ir stāvs un vārgākie no grupas, tostarp arī es, ātri vien aizelšas. Kājas, kas ikdienā radušas mērot galvenokārt maršrutu mājas – sabiedriskais transports – darbs, jūt, ka kaut kas nav tā kā parasti. Izrādās, ka man ir muskuļi vietās, kur to nemaz nenojautu. Pēc desmit minūšu kāpiena kļūst karsti un tiek norauti biezo drēbju slāņi.

Nespēju pat iztēloties, kā šo ceļu divreiz dienā spēj mērot sērrači, kuri nereti no krātera dziļumiem augšup stiepj sēra grozus – tikpat smagus, cik viņu ķermeņi. Kad sasniegta krātera mala, jāmēro vēl trīs kilometru garais ceļš lejup pa vulkāna stāvo nogāzi, pa kuru pašlaik rāpjamies mēs. Tad sērs tiek nodots «sēra uzpirkšanas punktā», saņemti aptuveni pieci dolāri un var sākties nākamais gājiens pēc jaunas kravas. Šis Indonēzijā ir labi apmaksāts darbs – dienā iespējams nopelnīt astoņus līdz desmit dolārus, viss atkarīgs no tā, cik sēra spēj panest...

Mums pretī lejup pa kalnu smiedamies nāk strādnieki: «Taxi? Taxi?» Sākotnēji domāju, ka viņi jokojas, taču izrādās, ka tas ir nopietni – par dažiem dolāriem, ja vajag, uzvilks līdz pašam kalna galam. Iepriekšējā dienā kādam sērracim neesot paveicies – vilcis uz kalna virsotni 100 kilogramus smagu tūristi no ASV. Ak, «civilizētā pasaule», tu esi smieklīga līdz absurdam!

«Pomogiķe, serdce prosit!»

Kad noieta puse ceļa, jūtu, ka mana sirds sāk auļot kā 800 zirgspēku superauto motors. Te sākas mana mazā cīņa ar sevi. Jo var taču griezties atpakaļ un neiet. Ukraiņa draudzene jau ir «noplīsusi», Harijs viņu aizvedis atpakaļ uz kalna pakāji. Ukrainis rausta plecus – meitene sportiste, nesaprotot, kas šai lēcies. Taču ķīnieši ir mums jau garām un lielākā daļa grupas, arī blondīne ar pieaudzētajiem matiem, neizrāda ne mazākās noguruma pazīmes.

Un es saprotu, ka man jāļaujas. Es esmu kalna vidū, un, ja tagad pagriezīšos atpakaļ, tā būs vēl viena zaudēta cīņa, par kuru zinās vienīgais cilvēks, kurš to nedrīkstētu zināt, – es!

Es manāmi atpalieku, aiz manis ir vienīgi ukrainis bez draudzenes, taču ar jauno telefonu... «Pomogiķe, serdce prosit!» («Palīdziet, sirds lūdz!» - latv val.) Ukrainis ir ieslēdzis pleilisti, jo bez draudzenes ir garlaicīgi, skan krievu kino klasika. Saprotu, ka par savu tizlumu tagad nāksies maksāt ar šādu «skaņu celiņu» manam filozofiskajam ceļojumam uz virsotni. Ukrainis diemžēl ir tikpat vārgulīgs kā es un tusnīdams soļo aiz manis, izrauties neizdodas.

Foto: Rustam Kalimullin

Manu tempa kritumu zibenīgi pamana otrs gids Pūrs. Viņam ir 25 gadi, maza bērna sejas vaibsti un burvīgs, plats smaids. «Vai viss kārtībā?» «Jā, jā, es tikai sāku domāt, ka par sērraci laikam tomēr nestrādāšu.» Pūrs smejas, arī viņš ir bijušais sērracis, nostrādājis šajā kalnā sešus gadus. Pamazām no tūristiem iemācījies angļu valodu, tagad strādā par gidu.

Ar darbu kafijas plantācijā viņš nevarētu uzturēt sievu un abus mazuļus, kas gaida mājās. Tāpat kā daudzi sērrači, arī viņš ceļu augšup un lejup pa vulkāna nogāzi dienā savulaik mērojis divas reizes. «Kā tas iespējams?» «Jo mēs esam visstiprākie pasaulē!» plati smaidot un lepni izriežot krūtis, saka Pūrs un krekšķinādams, klepodams, izvelk jaunu cigareti. Salīdzinot ar bīstamajiem sēra izgarojumiem, kurus diendienā spiesti elpot sērrači, cigaretes ir kā mentola elpas atsvaidzinātāji. Daudziem no indīgajiem izgarojumiem ir plaušu slimības, bojāta redze, iekaisis kakls un sairuši zobi.

Neviens nerunā par to, cik šajā kalnā aizgājuši bojā, taču «National Geographic» ziņo, ka sēra raktuvēm savas dzīvības ziedojuši vairāk nekā 70 sērraču, vainojami indīgie izgarojumi, kas gan nav vienīgā nelaime te strādājošajiem. Daudziem no smagajām nešļavām ir sabeigtas, deformētas muguras un kājas. Vidējais mūža ilgums – aptuveni 50 gadu.

Stundu garajā ceļā paredzēti pieci apstāšanās punkti. Kāpēji klusām joko, tumsā uzņem selfijus un aizgūtnēm dzer ūdeni. Es domāju – ja tūlīt te uz vietas nomiršu, tas tomēr būs skaistāk, nekā atdot galus sakarsušā mašīnā sastrēgumā uz Brīvības ielas. Pūrs mani nemitīgi uzmana, vienlaikus pamanoties savākt kopā visu pārējo grupu. Ik pa brīdim viņš pazūd, tad atkal no nekurienes ar Harija Potera cienīgu veiklību materializējas man blakus, lai turpinātu mūsu sarunu, un tā jokojoties un smejoties mana satrakojusies sirds nomierinās un mēs esam augšā. Līdz krātera malai atlikušas vēl 20 minūtes, taču ceļš vairs nav tik stāvs un grūts.

No Mordoras

Un te nu tas ir - Ījena krāteris – zilo sēra liesmu šūpulis, «sātana zelta» mute. No pazemes dzīlēm pa vulkāna spraugām virszemē nonāk 600 grādu karstas sēra gāzes. Saskarē ar gaisu tās uzliesmo un deg zilām liesmu mēlēm, kuru augstums dažkārt sasniedz pat piecus metrus. Vēlāk gāze pārvēršas šķidrā sērā, kas degot turpina tecēt lejup pa nogāzēm, veidojot luminiscējoši zilu upju tērces. Kad sērs sacietē, sērrači to lauž lieliem gabaliem kā halvu, krāmē bambusa grozos un piesardzīgi nes dārgo nastu augšup uz krātera malu, tad lejup pa nogāzi uz bāzi. 15 dienas darba, 15 – atpūtas.

Foto: Rustam Kalimullin

Sēra smaka ir kodīga un asa, gidi liek uzvilkt gāzmaskas. Gāzes mutuļi no «Sātana rīkles» jebkurā brīdī var pārsteigt nesagatavotus. Pirms kāpiena mums likts noņemt visas rotaslietas, kuras indīgajās gāzēs kļūst melnas. Sērs sagraužot arī kontaktlēcas, tāpēc labāk šim kāpienam izmantot brilles.

Līdz ar mums krāteri devušies iekarot desmitiem piedzīvojumu meklētāju, no augšas tā dobums līdzinās rokkoncerta arēnai, kurā tiek atskaņota klausītāju mīļākā dziesma, – simtiem spožu lampiņu melnajā tumsā iezīmē ceļu uz mūsu galamērķi.

800 metru garais ceļš lejup nav grūts, taču bīstams. Akmeņi ir slideni, abās pusēs šaurajai, patiesībā neeksistējošajai takai ir dziļas aizas, kuras melnajā nakts tumsā, paldies dievam, nav redzamas.

Vieta, kur uz visiem 100 jāuzticas savai intuīcijai, kuru ikdienā mēdzam «paslaucīt zem paklāja». Šī klusā iekšējā balss, kura mēdz neuzkrītoši brīdināt, kad mums pašiem šķiet, ka esam atraduši savu «mūža partneri» vai «sapņu darbu». Ījena krātera vidū nav izvēles – ja neklausīsi intuīcijai, kura saka, ka nebūs labi, ja spersi kāju uz šā akmens, tas būs pēdējais akmens tavā mūžā.

«Sērracis!» tumsu pāršķeļ spalgs izsauciens. Ceļotāju puduri pašķiras un piespiežas pie klints sienām – taka ir šaura un tūrisma industrija, lai cik ienesīga, nedrīkst traucēt sērraču darbam. Tur jau viņš nāk – bambusa grozi ar smago nešļavu plecos naksnīgajā klusumā ritmiski čīkst. Bez gāzmaskas, bez cimdiem. Viņš krekšķina un klepo, taču tas netraucē ik pa brīdim izmest tūristiem mērķētu uzmundrinošu joku. Rokās cigarete – sērraču ikdienas neatņemama sastāvdaļa un luksusprece. Es pēkšņi nokaunos par visām sava mūža žēlabām, kad man šķitis, ka esmu pārstrādājusies, pārgurusi un izbesījusies.

Foto: Dita Deruma

Pašā Ījena krātera vidū, ārpus ierastās komforta zonas es pēkšņi sadzirdu savu asins šalkoņu deniņos, dzirdu sirds nedaudz satraukto, spēcīgo dunoņu, sajūtu, kā no bērnības dienu ložņāšanas pa kokiem un jumtiem ietrenētās kājas saprotas ar vulkāna akmeņiem, ne reizi nepaslīdot. Es esmu savas dzīves pašā viducī ar visu, kas bijis un vēl būs, – ūdens garša manā mutē ir īstāka par īstu, tāpat kā katrs mana ķermeņa muskulis, kurš gatavs neuzmanīgam solim.

Priekšā zilām liesmām deg Ījena rīkle. Esam sasnieguši savu galapunktu, klusēdami stāvam un raugāmies šajā sirreālajā parādībā. Pulkstenis ir pieci. Ījena krāterī pamazām sāk aust rīts. Sēra dūmu apņemtie sērraču stāvi, sēra putekļu klātie akmeņi un puskrēsla mulsina un biedē – es esmu «Gredzenu pavēlnieka» Mordorā – ja no klints aizsega tagad izlēktu orks, es vienkārši pabīdītos malā.

Mums priekšā ir atpakaļceļš uz krātera virsotni.

Kad to sasniegsim, migla izklīdīs un mūsu acīm pavērsies pasaules mala – zaļais sērskābes ezers, mākoņi un majestātiskie kalnu stāvi. Es sēdēšu kalna malā, kaut kur dziļi lejā kūpēs sēra elles ķēķis, līdz ar rītausmu kalnos sāks dziedāt putni, un es domāšu, ka nav lielākas laimes uz pasaules kā vienkārši būt. Šeit un tagad.
Lasīt un pievienot komentāru
JAUNĀKIE FOTO
Saturs drīz būs pieejams