FOTO: On The Way of Freedom

Turpinot Latvijas simtgadei veltīto enduro ekspedīciju 1836, tās dalībnieku ceļš tālāk ved uz vienu no pasaules divu valstu robežpilsētām - Valku un Valgu.

Pie vecā robežkontroles punkta Jānis Rozītis simboliski paceļ moci ratā un uz viena riteņa no Latvijas iebrauc Igaunijā, tādējādi sajūsminot vietējos iedzīvotājus, kuri viņam uzgavilē un applaudē.

Valkas luterāņu baznīcā izmantojam iespēju uzkāpt tornī. Tā kā dievnams atrodas tuvu valsts robežai, tā ir unikāla iespēja vienlaicīgi apskatīt abas valstis.

Ar visām maņām jūtam, ka mūsu moči deg nepacietībā izrauties no pilsētvides, tapēc gar dzelzceļa sliežu uzbērumu traucam dienvidu virzienā, par nākamo mērķi izvēloties Kaķu dižpriedi Gaujas malā. Sliežu posms apmēram septiņu kilometru garumā ir kvalificējams kā smagais enduro ar daudziem sarežģītiem elementiem, kuru pārvarēšanai nepieciešams kopīgs komandas darbs.

Pukšu purva tuvumā pēc grūtā posma mielojamies ar meža mellenēm un sapņojam par peldi Gaujā. Šeit, priežu mežā, ir atrodamas lieliskas takas un stigas, uz kurām gūstam braukšanas prieku kopā ar savu uzticamo tehniku.

Plāņu pagastā nejauši uzduramies uz interesantiem akmens veidojumiem- akmens bedrēm. Arheologi tās identificējuši kā laukakmeņu plēšanas vietu, kas izmantota 19. gs. otrajā pusē.

Tepat netālu, Gaujas vecupes malā, senkrasta nogāzē, atrodam Kaķu dižpriedi. Tā ir vecākā šobrīd zināmā priede Latvijā un 1999. gadā tā iekļauta Dabas retumu krātuvē kā dižkoks. Pēc gadskārtu pētījumiem priede varētu būt ap 380 gadus veca. Tās stumbra apkārtmērs sasniedzis vairāk kā 3 metrus.

Tveice un dinamiskā braukšana ir mūs nokausējusi, tapēc tieši laikā atrodam peldvietu Gaujas krastā un ar sparu metamies samtaini vēsajā ūdenī.

Jānim jādodas mājup, bet mēs četratā pa meža takām turpinām ceļu Zvārtavas virzienā. Fredis izvēlas takas un labā ātrumā brauc pa priekšu, bet vienā no mitrajiem meža ceļu līkumiem pat krosa pumpene neiztur spriedzi, mocis izslīd un Fredis, uzmezdams gaisā divus kūleņus, kopā ar moci ielido grāvī.

Esam tikuši cauri ar salocītu stūri,noskrāpētu roku un nelielu izbīli, jo vieta kritienam gadījusies reti veiksmīga, bez kokiem ceļa malā.

Skaistā Salaiņa ezera krastā, meža ceļa malā, piestājam pie Salaiņu mājām pajautāt naktsmājas siena šķūnī. Tāds gan neatrodas, bet laipnā saimniece Agrita izmitina mūs dārza mājiņā, kas paredzēta Rīgas bērniem, kuri šobrīd ir pilsētā.

Apstākļi ir ļoti pieticīgi, bez jebkādām ērtībām, bet skats uz ezeru un atmosfēra ir lieliska. Vienojamies par trīs eiro no cilvēka par naktsvietu, sākam kurt ugunskuru un gatavot vakariņas. Agrita sagādā mums kartupeļus un piedāvā nodegustēt pašdarināto, piecdesmitgrādīgo «dzimtenīti», ar kuras kvalitāti ļoti lepojas. Ir pieejami vairāki uzlējumi, bet visinteresantākā garša ir no bišu medus šūnām gatavotajam dzērienam.

Sarkanā saule laižas guļus tumšajā meža ezera ūdenī, bet mums pie ugunskura vakara plenērs vēl tikai sākas.

Pamostamies no daudzbalsīga motorzāģu kora tuvējā mežā. Mežstrādnieki strādā cauru nakti, likvidējot 3. jūlija viesuļvētras sekas, kuras darbības epicentrs ir bijis tieši šeit, Zvārtavas pagastā. Agrita stāsta, ka stihija sākusies negaidīti, tveicīgā dienā pirms negaisa, kad piecpadsmit minūšu laikā zeme ar debesīm griezusies kopā. Mežu īpašniekiem radīti milzīgi zaudējumi, jo vētras nogāztos kokus var izmantot tikai malkai.

Fredim jātaisno vakardienas kritiena rezultātā salocītā stūre un truba. Remontam nepieciešamos intrumentus atrodam Agritas šķūnī.

Agrita sparīgi asistē remonta procesam un kavējas atmiņās par jaunības dienām, kad ar brūtgāniem uz Javām tika vagoti Ziemeļvidzemes lauku nostūri.

Mēs tikmēr kartē nospraužam kārtējo mērķi - Kalamecu-Markuzu gravas, kas atrodas netālu no Gaujienas, vien astoņu kilometru attālumā no Igaunijas robežas.

Jānis Cimiņš, nododams mums stafeti ar Garmin GPS navigatoru, atvadās no mums līdz nākamajai reizei.

Freda maršruts līdz mērķim šoreiz nav realizējams, jo takas un stigas ir nosētas viesuļvētras nolauztiem koku stumbriem, kurus šķērsot mums nav pa spēkam.

Ap trijiem dienā, pārtapuši dubļu pikās, kā rēgi izbraucam caur Gaujienu un pēc brīža kopā ar lietus mākoņiem iebraucam gravā, kas iepriecina ar pirmatnējiem, tūristu neizstaigātiem, agrāk neredzētiem dabas skatiem. Krāšņa grava ar ūdenskritumiem, alām, Pļaviņu svītas Sēlijas un Atzeles slāņu atsegumiem. Gravā tek Kalamecu upe, tās gultnē izveidojušies 7 ūdenskritumi.

Visapkārt gravai redzami no dolomīta klučiem celti, bet tagad jau pamesti māju un muižu kompleksi, kuri rada asociācijas ar Dienvidāzijas džungļos atrastajām civilizācijas liecībām.

Mūsu sapnis pirms ekspedīcijas bija pārgulēt siena šķūnī un tas piepildījās.

Vien 100 metrus no gravas tādu arī atradām - ar svaigu sienu un jumtu virs galvas.

Mūsu ciemiņi šovakar pie ugunskura bija vien mazais stirnēns Bembijs, kurš apjucis skrēja pa pļavu, un dzērvju pāris, kas no rīta atgādināja dziesmā par Latvijas rīta miglu virs pļavām un saullēktu, kādu nekur citur pasaulē nav iespējams novērot.

Mums gribas palikt šeit vēl un vēl, bet laicīgā dzīve atgādina par nodevām, kas tai pienākas.

Ape un Raganu klintis ir mūsu galapunkts.

Renāram izdodas sarunāt Haskijiem naktsmājas pie Matīsa Karro drauga Aivo Līva, un te arī ceļš beidzas.

Tiekamies jau nākošnedēļ Apes mototrasē un nacionālo partizānu bunkurā robežas tuvumā!

Lasīt un pievienot komentāru

JAUNĀKIE FOTO