Atzīmējot Latvijas valsts izveidošanas simtgadi, biedrība On The Way Of Freedom ir sākusi motoekspedīciju, kuras mērķis ir veikt 1836 kilometrus pa valsts pierobežu. Kopš ekspedīcijas sākuma pagājušajā gadā ir veikts jau tāls ceļš, tomēr vēl ir ko braukt. Kā ekspedīcijas dalībniekiem veicas un ko viņi piedzīvo, apmeklējot nomaļākās Latvijas vietas, var novērtēt videomateriālu sērijā, kurā līdz šim ir tapuši 16 sižeti. Piedāvājam jūsu uzmanībai pirmos divus no tiem.

Tas brīdis ir pienācis! Sākam ekspedīciju fonda 1836 ietvaros, ar apvidus jeb enduro motocikliem iezīmējot interesantākos ceļus, takas un vietas ap Latvijas robežu, 1836 km garumā.

Četros pēcpusdienā no Mangaļsalas dambja dodamies virzienā uz Salacgrīvu, kur vakarā mums sarunātas naktsmājas Salacas upes krastā pie Freda drauga, mākslinieka Vernera Lazdāna.

Mangaļsalas dambis jeb Austrumu mols būvēts laika posmā no 1850. līdz 1861. gadam. Celtniecībai aktīvi sekojis līdzi Krievijas cars Aleksandrs II. Uz dambja atrodami piemiņas akmeņi par godu imperatora vizītei 1856. gadā. Mangaļsalas piekrastes mežos atrodas Daugavas grīvas krastu fortifikācijas būvju kompleksa daļas, kurām ir noteikta valsts aizsardzība. Pirmā Rīgas daļa, ko redz kuģi, iebraucot Rīgā.

Līdz Saulkrastiem divas reizes velkam močus pār dzelzceļa sliedēm, jo takas, pa kurām būtu iespēja pārvietoties, bieži nonāk strupceļā. Gar jūras krastu nebrauksim, jo tā ir josla, kas nav paredzēta moto un auto tehnikai. Mūsu Husqvarnas omulīgi dūdo, un visi kopā gūstam patiesu prieku no brauciena, svaigā gaisa un ceriņu smaržas, kas bieži jūtama visapkārt. Pēc Saulkrastiem uz īsu brīdi uzbraucam uz šosejas, bet vēlāk pa lieliskām meža takām turpinām ceļu gar Tūju Salacgrīvas virzienā.

20 km pirms Salacgrīvas mūs sagaida lielisks saulriets jūras krastā pie sarkanajām klintīm.

Ap desmitiem vakarā noguruši un laimīgi ieripojam Vernera jaukā namiņa pagalmā, kur namatēvs mums pagatavojis īstu plovu.

Šodien nobraukti 146 km.

1836 enduro maršruta iezīmēšana, otrā diena

Vernera namiņa otrajā stāvā mūs pamodina kafijas aromāts un saules stari, kuri neatlaidīgi laužas iekšā pa lielo logu, pa kuru paveras skats uz Salacu.

Brokastojam lielās, oranžās gobas tuvumā, kura daudzus gadus priecēja laivotājus, bet nesen vētras laikā tikusi nogāzta. Viena no Alfrēda un Vernera veidotajām performancēm ar nosaukumu Ulmusglabra.

Sapakojamies, laižam močus dziesmā un braucam uz Kuivižu ostu, kur iepazīstamies ar vienu no pēdējiem mohikāņiem - zvejnieku Visvaldi, kurš jūrā zvejo ar stāvvadiem. Šis zvejniecības veids ir izmirstošs, un tam nav nākotnes. Visvaldis uz to raugās filozofiski, prātojot, ka visam savs laiks.

Pie Ainažu vecā mola mūs sagaida Elīna ar Kalvi no Vidzemes televīzijas un izjautā par 1836 projektu.

Mola garums krastā ir 361 m, bet tālāk līcī tas sasniedz 482 m garumu. Tā būve galvenokārt saistīta ar senā šaursliežu dzelzceļa atzarojuma ierīkošanu no Ainažu stacijas līdz viļņlauzim, lai padarītu ērtāku kuģu kravu izkraušanu.

Pirmā pasaules kara laikā pagaidu piestātne tika izpostīta un pašā dambī izspridzināti divi lieli robi.

Fredis mēģina pārbaudīt savas iemaņas, uzbraucot ar moci uz akmeņainā mola seguma. Mēs ar Renāru sekojam. Diezgan ekstrēmi, jo šis posms vairāk būtu piemērots mototriālam.

Rezultātā Renāra mocim norauts kartera aizsargs.

Pamājam ardievas Baltijas jūrai un braucam iekšzemē pa aizaugušām meža stigām, kuras robežojas ar Igauniju.

Pēc pāris kilometriem atrodam Ūkaju dižozolu, kuram apkārtmērs tiek mērīts, mums trijatā sadodoties izstieptās rokās ap to. Tas ir tieši mūsu izmērā, jo spējam visi saķerties ar pirkstu locītavām!

Atklājam Baltic Maps kartē neiezīmētu, apmēram piecus kilometrus garu, sarežģītu, bet interesantu ceļu, kurš izbraucams tikai ar enduro motocikliem.

Ap pieciem pēcpusdienā ceļa malā, vakara saules gaismās ieraugam veco Līču skolu, kura dibināta 1856. gadā un darbojusies līdz 60. gadu beigām.

Ceļa otrā pusē, gleznainā vietā atrodas «Jaunlīču» mājas, kuru kolorītā saimniece Māra Ošeniece uzņem mūs un dāvā interesantus stāstus par šo vietu un cilvēkiem, kuru ceļi šeit krustojušies.

Viens no tiem ir Imants Ziedonis, kurš kādā reizē, šeit ciemojoties, dāvājis Mārai šeit uzrakstītu dzejoli.

Ap septiņiem vakarā pa putekļainajiem, rietošās saules izgaismotajiem lauku ceļiem braucam tālāk un skatāmies vietu, kura būtu derīga nakšņošanai. Te ir daudz pamestu māju un saimniecību, kur to var mēģināt darīt, bet netālu no Ipiķiem, gleznaina dīķa malā pamanām lielisku nometnes vietu ar lapeni un galdiņu pie tās. Aiz kokiem slejas spocīgais Ipiķu skolas vraks, bet netālu no tā, mājās, kur saimnieko divi laipni ukraiņi, Dusja un Mitja, mēs tiekam apdāvināti ar malku, kartupeļiem un īstu ukraiņu speķi!

Dusja ar Mitju Latvijā dzīvo jau 30 gadus, runā latviešu valodā un ir īsti Latvijas patrioti.

Ugunskurs un sarunas pie tā. Viss, kas nogurušam, bet laimīgam mototūristam vajadzīgs!

1836 enduro maršruta iezīmēšana, trešā diena.

Uzmācīgie odi un lēkājošo karūsu plunkšķi dīķī uzstājīgi liek mums celties un priecāties par vēl vienu saulainu Latvijas maija rītu.

Novācam nometni un aizejam ekskursijā uz Ipiķu veco, 1939. gadā celto skolu, kas šobrīd diemžēl atrodas nožēlojamā stāvoklī un ir izdemolēta. Vēl viens kliedzošs piemineklis migrācijas sekām attālajos valsts novados.

Tikai svētelis, kurš nolūkojas uz mums no skolas jumta, ir palicis uzticīgs ligzdai un mēmi rāda piemēru tukšajām klasēm aiz izlauztajiem logu rāmjiem.

Ipiķu apkārtne ir īpaši bagāta ar interesantiem, lieliem akmeņiem. Šajā nomaļajā apvidū akmeņi netika saskaldīti un atrodas to sākotnējā novietojumā.

Ziemeļvidzemes ģeoparka izveidotajā kartē par mērķi izvēlamies Pārrobežu dižakmeni, kas atrodas tieši uz Latvijas un Igaunijas robežlīnijas un oficiāli izpētīts ir samērā nesen, 2011. gadā.

Ceļš vai taka kartēs piekļuvei pie akmeņa nav uzrādīti, bet mums ir GPS koordinātes un izaicinājums tam piekļūt ar motociklu. Izpētījuši kartes, apspriežam maršrutu un metamies piedzīvojumā.

Pavisam netālu mežā, aizaugusi un izdemolēta, atrodas vecā dzelzceļa līnija, kas agrāk savienojusi Rīgu ar Pērnavu, bet beigusi eksistēt 1995. gadā. Husqvarna Motorcycles un mums pašiem tas ir lielisks pārbaudījums un treniņš, kas turpinās apmēram 10 km un beidzas pie Latvijas ziemeļu tālākā punkta uz robežas.

Turpmāk nomaldāmies un nokļūstam pie vecās Ramatas muitnīcas. Meklējumi turpinās vairākas stundas, un vienubrīd jau abi ar Renāru esam gatavi padoties, bet Fredis tādu domu pat nepieļauj. Esam iebraukuši Igaunijas teritorijā, līdz Fredis nolemj iebraukt vecā saimniecībā, kur padzīvojusi igauniete, kura runā tikai savā valodā, kaut kādā mistiskā veidā uztver jautājumu un ar žestiem Fredim dod norādes. Pēc brīža uz aizaugušas robežstigas tiešām to ieraugām un jūtamies kā atraduši pirāta Melnbārža dārgumus, un priecājamies kā mazi bērni.

No Latvijas puses tam ar motociklu piekļūt nav iespējams, to var paveikt tikai no Igaunijas puses.

Ir jau četri pēcpusdienā, visiem trīs močiem ir iedegusies degvielas rezervju lampa, kas nozīmē, ka bākās ir apmēram trīs litri, bet tuvākais benzīntanks atrodas Mazsalaca. Vistaisnākā līnija līdz pilsētai ved pa veco dzelzceļu, un mēs atgriežamies uz tās. Pēc 20 sarežģītiem kilometriem beidzot izbraucam uz lauku ceļa, par ko vislielākais prieks ir par vati pārtapušajām plaukstām un pirkstiem. Pirms pašas Mazsalacas benzīns beidzas Fredim un pilsētā arī man. Pieķeramies pie Renāra mugursomas lencēm un lēnām, ar otro ātrumu braucot, pēc diviem kilometriem laimīgi ieripojam benzīntankā. Juhūū!

Kopā pa trijām dienām nobraukti 430 km.

Pirmais 1836 motociklu ekspedīcijas posms ir lieliski noslēdzies.

Lasīt un pievienot komentāru
JAUNĀKIE FOTO
Saturs drīz būs pieejams