Būsiet pamanījuši, ka līdz ar siltāka laika iestāšanos ielās parādās aizvien vairāk motobraucēju. Turklāt jau šajā nedēļas nogalē motosezona tiks atklāta oficiāli. Kas motorizētajos divriteņu transporta līdzekļos ir tik saistošs, lai ar tiem pārvietotos gan ikdienā, gan dotos ekstrēmos ceļojumos un vēl apmācītu cilvēkus, kuriem tas vēl ir tikai sapnis, – par to visu parunāt es aicināju kaislīgu motobraucēju, motobraukšanas instruktoru un piedzīvojumu meklētāju Ģirtu Vilni, kas motobraucēju aprindās pazīstams kā Goblins.

Pastāsti par pašu sākumu. Kad pirmo reizi kāpi uz moča? Un kā iemīlēji šo transportlīdzekli?

Pirmo reizi uz motorizēta divriteņu transportlīdzekļa kāpu, ja atmiņa neviļ, ap astoņdesmito gadu. Tas bija mopēds, ar kuru biju tikko iemācījies braukt, un man vajadzēja tēvam nodemonstrēt prasmes. Es ieskrējos un trāpīju precīzi izdedžu kaudzē, sabojājot mopēdu un sev nedaudz rokas un kājas. Tad pie viena bija jāmācās arī kaut ko remontēt. To varētu uzskatīt par sākumu. Bet tā riktīgi aktīvi braukt sāku 1998. gada vasarā ar padomju laiku tehniku.

Foto: no personīgā arhīva

Šis kritiens tevi neapturēja?

Nē, nē, nē. Tajā pašā vasarā vēl tika braukts. Tas mopēds tika atkal remontēts, tad braukts, atkal remontēts, un tā kādu brīdi, kā jau tas tajos laikos pieklājās. Vēlāk, pamatskolas beigās, tiku pats pie sava mopēda. Tad bija arī draugi, kas dzīvoja ārpus Rīgas, un bija braukāšana ar visiem tā laika izrietošajiem piedzīvojumiem - ar benzīna beigšanos uz Daugavpils šosejas starp Ikšķili un Ogri, tā ka vismaz pieci kilometri jāstumj moci līdz garāžai. Tur tad to atstāju un domāju, kur tikt pie nākamās benzīna porcijas.

Kas tev patīk motobraukšanā?

Viss! To tehniku līdz galam iemīlēju, kad pēc ilgāka pārtraukuma uzkāpu uz japāņu motocikla, uz 400 kubu ielas moča - jamahas (Yamaha). Tas bija pa īstam mans mocis. Nobraucot pilnu sezonu 2001. gada vasarā, sapratu, ka man tiešām ļoti patīk šis transportlīdzeklis. Tas ir krietni labāks par mašīnu vai ko citu. Tajā laikā vēl Rīgā bija salīdzinoši maz motociklu, simtprocentīgi visi motobraucēji sveicinājās uz ielām. Salīdzināšanai, ja tagad motosezonas atklāšanā piedalās apmēram 5000 dalībnieku, tad tajos gados tie bija 300-500 motobraucēju. Mēs visi braucām kopā, un, ja kādam kaut kas notika ar tehniku, tad mēs visi stājāmies, remontējām.

Tā foršā sajūta, braucot ar daudziem cilvēkiem kopā, lika visu šo lietu iemīlēt aizvien vairāk.

Un tad jau sākās tāds riktīgi aktīvs motobraukšanas periods un nāca visas pārējās lietas - katrs nākamais motocikls un jaunu prasmju apgūšana.

Foto: no personīgā arhīva

Ar ko tu šodien brauc?

Man ir viens tāds pavecāks motocikls, ar kuru esmu apbraucis lielāko daļu Eiropas, - Suzuki Bandit. Otrs - nedaudz jaunāks BMW enduro motocikls, kas ir stipri universālāks motocikls, ar kuru var braukt gan pa grants ceļiem, gan pa mežu, gan pa smiltīm, arī pa asfaltu.

Ar kādu moci pašam vislabāk patīk braukt?

Esmu aizvien vairāk pārliecinājies, ka man nav tāda viena motocikla, kas nenormāli patiktu. Viens no veidiem, kas man patīk, ir enduro motocikli, jo tie ir ļoti universāli, ļoti labi der ceļošanai. Šajā gadījumā es nerunāju par hard enduro, kas ir paredzēts sportam vai bezceļu braukšanai, bet gan par enduro motocikliem, ar kuriem var ceļot, braukt pa mežonīgākiem apvidiem, nebaidoties par tādiem sīkumiem kā glaunas plastmasas apskrāpēšana. Šāda veida motocikli man pašam ir sirdij tuvāki, jo tie ir ļoti praktiski. Jā, varbūt nav paši skaistākie, bet mani aizrauj tas, ka ar šādu moci varu aizbraukt nu gandrīz visur, kur gribu. Man ir bijusi arī tā laime desmit dienas ASV braukt ar pilnīgi jaunu Indian.

Un es esmu pārliecināts, ka visi motobraucēji agrāk vai vēlāk nonāk pie diviem galarezultātiem - vai nu enduro, vai Harley-Davidson. Protams, var gadīties, ka būsiet piecu motociklu īpašnieks, bet tik un tā starp tiem viens būs no iepriekš minētajiem.
Foto: no personīgā arhīva

Cik ilga ir tava motosezona?

Tas ir atkarīgs no sezonas plāniem. Šobrīd, piemēram, esmu iesaistījies tādā nopietnākā projektā, tādēļ šī sezona būs stingri ilga. Agrāk es biju nedaudz aktīvāks motobraucējs, tad sezona bija no marta līdz decembrim. Tagad no marta līdz oktobra beigām. Bet tas nenozīmē, ka netiek braukts pa ziemu. Močiem ir radžu riepas, lai var pa kādu aizsalušu ezeru pabraukt.

Latvijā?

Jā, jā! Šoziem gan pats nepaspēju. Bet ir arī pa Alauksta ezeru pabraukts. Nav ne vainas, vajag tikai braukt. Municipālajai policijai gan tas reizēm drusku nepatīk, bet nu...

Foto: no personīgā arhīva

Tu pats esi ne vien motobraucējs, bet arī motoinstruktors. Vai patīk šis darbs?

Jā, es tiešām varu apgalvot, ka esmu viens no tiem laimīgajiem cilvēkiem pasaulē, kuram patīk savs darbs. Šī ir vienpadsmitā sezona, kopš strādāju par instruktoru. Ikdienā sanāk daudzus interesantus cilvēkus satikt. Lai gan gadās arī kādas problēmas, kopā šis darbs rada prieku.

Vai zini, cik cilvēku caur tavām rokām ir tikuši pie A kategorijas vadītāja apliecības?

Mēs, 1. motoskola, neesam liela skola, bet ir daudz cilvēku, kas grib mācīties pie mums. Es domāju, ka

pa šiem gadiem savu pustūkstoti esmu iemācījis braukt ar motociklu.

Tu pats jūti, ka cilvēku interese par motocikliem pieaug?

Jā, noteikti. Aizvien vairāk cilvēku siltajā sezonā grib motociklu izmantot kā transportlīdzekli, ar kuru braukt ikdienā gan satiksmes, gan stāvvietu dēļ. Motociklam ir lielas priekšrocības.

Kam ir lielāka interese - džekiem vai meitenēm?

Mums skolā ir salīdzinoši ļoti daudz meiteņu, kas grib mācīties braukt, un ar katru gadu viņu skaits aug. Bet proporcionāli čaļu tik un tā ir vairāk.

Foto: no personīgā arhīva

Vai tu vari jebkuram iemācīt braukt?

Es domāju, ka jā. Protams, ja cilvēks atnāk, pasaka, ka neko nedarīs, bet lai iemācu viņam tagad braukt, tad būs baigi grūti. Ja cilvēks nemāk pilnīgi neko, nav priekšstatu par satiksmes noteikumiem un kā kustas divriteņu transporta līdzeklis, bet pašam ir interese, viņam var iemācīt braukt. Es esmu par to pārliecinājies. Esmu iemācījis braukt vairākām meitenēm, kuras nemācēja braukt ar velosipēdu.

Esmu iemācījis arī vairāk nekā desmit nedzirdīgiem čaļiem braukt ar moci, dažiem pat nebija vispār nekādas pieredzes, bet tagad visi brauc kā lielie.

Tev mācīšanas taktika arī laba. Meitenei nokrita mocis. Tu piecēli, bet tad noliki atpakaļ, lai pati ceļ.

Nu jā, es nebūšu viņai vienmēr blakus uz ielas. Tajā brīdī, kad cilvēks uz ielas nokrīt ar moci, viņam būtu jāmāk to piecelt. Ceļu satiksmes negadījumā motocikla vadītājam jāprot savu transporta līdzekli dabūt līdz tādai vietai, kur tas netraucē satiksmei, vai ideālā variantā izdarīt tā, lai pats var turpināt ceļu.

Es vispār uzskatu par absurdu situāciju, kad kaut kas ir noticis motociklam vai mašīnai un stāv blakus divi džeki, runā pa telefoniem un plāta rokas.

Tā vietā, lai transporta līdzekli nostumtu no ceļa braucamās daļas un netraucētu pārējiem satiksmes dalībniekiem. Manuprāt, tas ir infantili. Ja abas rokas ir kreisās, tad varbūt nevajag piedalīties ceļu satiksmē. Es uzskatu, ja jau cilvēks var nokārtot to A kategoriju un iegūt vadītāja apliecību, viņam ir jāzina kas vairāk, nekā tikai piespiest starta pogu un aizbraukt.

Foto: no personīgā arhīva

Ko tu domā par tiem, kas nekautrējas paust savu viedokli par motobraucējiem, sakot, ka viņi ir dulli un traucē satiksmei?

Par īdētājiem?

Tā varētu teikt..

Cilvēks, kas tikai īd, ka visi motociklisti ir pie kaut kā vainīgi, var turpināt īdēt tālāk. Es ieteiktu viņam pašam uzkāpt uz motocikla un pamēģināt pabraukt. Liela daļa motobraucēju brauc gan ar močiem, gan automašīnām, līdz ar to respektē abus satiksmes dalībniekus.

Ja cilvēkam tiešām ir žēl, ka es sastrēgumā pabraucu viņam garām un aizbraucu no krustojuma pirmais, viņam vajag vispār padomāt, ko viņš dara uz ielas.

Mans uzskats ir ļoti vienkāršs. Dažas lietas gan šajā uzskatā var būt nelielā pretrunā ar pastāvošajiem ceļu satiksmes noteikumiem. Ja motociklists, netraucējot automašīnām, izbrauc starp joslām un aizbrauc no krustojuma pirmais, viņam tas ir drošāk, un nav ko stāstīt, ka viņš lien priekšā un vēl kaut ko. Motociklists no krustojuma tāpat aizbrauks pirmais un nevienam netraucēs, mašīnas šajā ziņā ir lēnākas. Šogad, starp citu, pavasara pieredze ir pārsteidzoši pozitīva. Katru rītu ceļā ir sastrēgums, es, protams, tajā nestāvu un braucu starp joslām, un ļoti daudzi autovadītāji pozitīvi reaģē, palaižot garām. Es neskrienu, braucu mierīgā garā, bet tik un tā izbraucu sastrēgumu krietni ātrāk par mašīnām. Protams, es neatbalstu šādā gadījumā braukt uz 100 km/h. Tas ir vienkārši stulbi. Tāpat kā neatbalstu riskēšanu pilsētā, pakļaujot riskam arī citus cilvēkus, vājprātīgi pārsniedzot ātrumu, nepārredzamās vietās braucot pa pretējo joslu un vēl nezin ko darot. Tas nav pareizi. Ja gribas trakot, aizbrauciet uz sacīkšu trasi.

Foto: no personīgā arhīva

Vai esi kādā motoklubā?

Nē. Un pagaidām nebūšu. Zīmotnes uz vestes uzliek arī diezgan lielus pienākumus. Es neuzskatu, ka man pašam tas būtu vajadzīgs. Vēl varu pagaidīt. Man ir daudz paziņas, kas ir dažādos klubos, un šobrīd man patīk, ka varu ar visiem draudzēties. Es negribētu, ka es nevarētu aiziet pie paziņas ciemos tikai tāpēc, ka viņam uz vestes ir citādāka emblēma. Gribu izvairīties no šādas situācijas.

Kad beidzas sezona šeit Latvijā, tu dodies uz eksotiskām vietām. Arī ar moci?

Pārsvarā jā. Ir daudzi braucieni, kuros esmu devies tīri tikai ar motociklu. Tā ir viena no tām slimībām -

kad pirmo reizi aizbrauc ar moci kaut kur tālāk un saproti, cik tas ir labi, gribas vēl un vēl, gribas tālāk. Tas ir kā narkotikas.

Šobrīd man aizbraukt ar moci uz Itāliju ir tas pats, kas uz Ventspili, tikai tālāks posms. Ir braukts pietiekami daudz uz interesantām pasaules vietām, bet ir vēl, ko redzēt, kur aizbraukt.

Foto: no personīgā arhīva

Tavs interesantāko moču ceļojumu Top 3?

Pirmajā vietā Dienvidamerika. Neesmu pārliecināts, bet man ir pamatotas aizdomas, ka

bijām pirmie latvieši, kas ar motocikliem ir pārbraukuši pāri pasaulē lielākajam sālsezeram.

Tas ir Ujuni Bolīvijā. Tad otrajā vietā būtu Vjetnama. Mēs nobraucām vairāk nekā 2000 km pa Ziemeļvjetnamu, kur cilvēki nerunā angliski, kur neviens īsti nebrauc, kur gadās braukt arī pa ceļu nogruvumiem tā, ka nav variantu, vai nu tiec garām, vai nokritīsi tur lejā. Tas bija ļoti saistošs un interesants brauciens. Un tad vēl ļoti labs bija Balkānu ceļojums.

Foto: stopkadrs no video

Ar ko tu ieteiktu sākt motobraucējam, kas nekad nav bijis ceļojumā ar moci?

Prātīgi būtu sākt draugu kompānijā pabraukt tepat pa Eiropu. Nevajag skriet uzreiz kaut kur tālu. Ir ļoti labi, fantastiski skaisti un braucami ceļi tepat Polijā, Čehijā, Slovākijā. Arī Lietuvā un Ziemeļigaunijā. Un sākumam pietiek trīs līdz četru dienu brauciena, lai saprastu, kas vispār pašam patīk un kādu formātu viņš grib izvēlēties. Varbūt viņam vajag citādāku motociklu vai maršrutus. Varbūt viņu neinteresē braukt pa asfaltu. Tas viss daudz ko maina. Piemēram, aizbraucot uz Bolīviju, mums īsti nebija priekšstata, kas tas Ujuni tāds ir. Pirmais priekšstats radās tikai tajā brīdī, kad mēs pēcpusdienā atbraucām un meklējām savu rezervēto viesnīcu. Mēs nevarējām to atrast, jo viesnīca bija uz paša sālsezera un ar orientēšanos tur bija kā bija. Tur nevar tā vienkārši aizbraukt līdz viesnīcai ar moci. Nevar un viss.

Turpat pie krasta iestrēgsti dubļos un sālī līdz ceļiem. Kad tiec ārā, vairs nesaproti, uz kuru pusi jābrauc, jo visas pēdas jau ir aizskalotas ciet.

Tad meklē navigāciju, kas rāda vienu virzienu, bet pašam liekas, ka tur noteikti nekā nav. Rezultātā mēs palikām pilnīgi citā viesnīcā ezera krastā. Nākamajā dienā pārbraucām ezeram pāri, tas ir dīvainas konfigurācijas, zeme un debesis ir vienā krāsā, nav nekādu orientieru, brauc pa sāls lauku, kas ir noklāts ar ūdeni. Bet bija ļoti interesanti.

Foto: stopkadrs no video

Noslēgumā jautājums, ar kuru man, iespējams, vajadzēja sākt - kāpēc tava iesauka ir Goblins?

Šī iesauka radās deviņdesmito gadu sākumā, kad strādāju Rīgas Kinostudijā un ik pa laikam sanāca sataisīt visādas nepatikšanas. Tas tā īsumā. Tagad šī iesauka ir kā otrais vārds, es nekaunos un man liekas okei.

Lasīt un pievienot komentāru
JAUNĀKIE FOTO
Saturs drīz būs pieejams