Lielākajai daļai cilvēku domas vai sarunas par nāvi ne pārāk patīk, taču ir ļaudis, kuriem nāve nešķiet nekas atbaidošs vai briesmīgs. Piemēram, Toradži reģiona iedzīvotājiem Indonēzijai piederošajā Sulavesi salā nāve ir neatņemama ikdienas sastāvdaļa.

Ideja uzglabāt mājās līķi kādam varētu šķist nepieņemama, taču vairāk nekā miljonam cilvēku tā ir tradīcija, kas sakņojas gadsimtiem senā vēsturē, raksta BBC.

Reizēm bēres tiek atliktas uz vairākiem mēnešiem vai pat gadiem. Tikmēr ģimenes savu tuvinieku līķus tur mājās un rūpējas par tiem, it kā viņi būtu tikai sasirguši.

Mirušajiem divreiz dienā tiek piegādāts ēdiens, dzēriens un cigaretes. Tāpat aizgājēji tiek regulāri mazgāti un pārģērbti, savukārt istabas stūrī noliek bļodu, kur «nokārtoties».

Turklāt mirušie nekad netiek atstāti vienatnē vai tumsā. Ģimenes uztraucas, ka, nerūpējoties par mirušajiem kā pienākas, gari varētu sagādāt viņiem problēmas.

FOTO: Caters News/LETA

Tradicionāli līķu saglabāšanai tiek izmantoti speciāli augi un to lapas, ar kuriem ierīvē mirušo ķermeņus. Tiesa, mūsdienās pārsvarā tiek injicēts formalīns.

Dzīves laikā toradžieši smagi strādā, lai uzkrātu bagātību. Taču tā vietā, lai dzītos pēc greznas dzīves, naudu viņi krāj greznām bērēm.

Saskaņā ar toradžiešu ticību bēru laikā dvēsele pamet Zemi un sāk savu garo ceļojumu uz Pūju – pēcnāves dzīves pēdējo stadiju, kurā notiek reinkarnācija. Par dvēseles transportlīdzekli pēcnāves dzīvē tiek uzskatīts bifelis, tāpēc ģimenes ziedo iespējami daudz šo dzīvnieku, lai aizgājējam atvieglotu ceļojumu.

Toradžieši šiem rituāliem naudu krāj lielāko daļu savas dzīves. Kad sakrāts gana daudz, viņi ielūdz visus savus radiniekus un draugus no visas pasaules. Jo turīgāki mirušie bijuši dzīves laikā, jo lielākas un rūpīgāk pārdomātas ir bēres.

Mirušos reti kad apglabā zemē. Tā vietā tos apbedī ģimenes kapenēs, ievieto kalnu alās vai pie tām. Pēcāk saikne ar mirušajiem pārrauta netiek, jo tuvinieki turpina mirušos apgādāt ar «nepieciešamajām» lietām – naudu un cigaretēm.

Toradžiešu socioloģijas profesors Endijs Tandi Lolo šīs paražas raksturo kā «sociālās mijiedarbības uzturēšanu starp dzīvajiem un mirušajiem».

Pārējai pasaulei šāda prakse var šķist dīvaina, taču pamatā princips neatšķiras no citās kultūrās atrodamajām paražām, proti, aizgājēju pieminēšanas.

Lasīt un pievienot komentāru

JAUNĀKIE FOTO