«Vienreiz skatījāmies Olimpisko spēļu futbolu un viņa mīļākā komanda zaudēja, pēc spēles viņš ļoti pārdzīvoja,» sacīja Ineta. «Mēģināju viņu mierināt, bet nekas nelīdzēja. Pēc pāris dienām tā komanda uzvarēja, tad viņā virmoja pavisam citas emocijas - bija bezgala laimīgs.
Tad viņš teica, ka man visu laiku būs jāsēž ar viņu un jāskatās sporta spēles, jo es nesot veiksmi.»
Uz Olimpiskajām spēlēm vai pasaules čempionātiem viņam nesanāca aizbraukt, jo nebija tādu finansiālo iespēju. Viņš patiesi izbaudīja brīžus, kad varēja aiziet uz kādu hokeja spēli. No agras bērnības vēlējās nodarboties ar sportu, bet vecākiem nebija naudas. Pats nopelnīja naudu, nopirka slidas un ziemā uz dīķa iemācījās slidot. Smags bija brīdis, kad nevarēja nodarboties ar sportu pat hobija līmenī.
Slims būdams, viņš Upesciemā gāja skatīties, kā vietējie puikas pagalmā spēlē futbolu. Kādreiz viņu paņēma uz mazajiem turnīriem kā treneri, tad viņš varēja izpausties ar savām zināšanām un ieteikumiem.
«Kad Latvija uzvarēja Krievijas izlasi Sanktpēterburgā, tad likās, ka mājai jumts paceļas no sajūsmas,» par vēsturisko maču sacīja Ineta. «Viņš teica: man patīk Krievijas izlase, bet šoreiz ar visu sirdi esmu par Latviju. Mēs esam padomju laika cilvēki: kad norisinājās Olimpiskās spēles, tad pirmā komanda bija Latvijas izlase, bet, latviešiem izstājoties, otra komanda, kuriem jutām līdzi, bija Krievijas valstsvienība. Tagad noteikti tā vairs nav, jo toreiz bija citi laiki.
Mūsdienās līdzi jušanas gars ir stipri mainījies. Es ar viņu kopā nostiprinājos par lielāku patriotu, skatījos visas spēles un zināju, kas spēlēs šodien, kas rītdien. Kā iesita vārtus, tā uzreiz bļāvām.»
Iegādājoties satelīta šķīvi, jau bija zināms, ka laiks pie zilā ekrāna tiks pavadīts vairāk. Pēdējos gadus viņš nestrādāja un dzīvoja tikai pa mājām. Savu laiku arī pavadīja, spēlējot konsoli «Playstation», viens vai ar kaimiņu, bet vairākas stundas tika pavadītas sporta ietekmē.
Pat tad, kad bija ļoti slims, viņš sekoja līdzi visiem sporta veidiem, bija taisītas vairākas operācijas, bet nekas nelīdzēja. Andrejs teica: «Cik varēšu - tik rakstīšu. Varbūt kādreiz dzīvē kādam tas viss noderēs.» Viņam sāpēja viss ķermenis, beigās atteicās strādāt nieres. Operāciju un lielā zāļu daudzuma lietošanas dēļ parādījās jaunas kaites. Viņš tāpat dzēra zāles, ņēma rokās klades un pildīja visu. Tas bija viņa hobijs un dzīvesveids. Tagad iet desmitais gads, kopš viņa vairs nav.
«Pēc tam, kad viņš nomira, es vairs nevarēju šeit dzīvot, man vajadzēja kaut kādas pārmaiņas,» par smago dzīves posmu izteicās Ineta.
«Draudzene piedāvāja braukt uz Austriju un pastrādāt; kā aizbraucu, tā arī Latvijā neesmu atgriezusies dzīvot. Mums ar itāļu draugu ir doma, ka pensijas vecumā apmetīsimies Latvijā.»
Andrejs ar saviem krājumiem ir pierādījis, ka sportu var mīlēt dažādi. Lielāko daļu savas dzīves viņš ziedoja pierakstu veikšanai, viņš vēlējās, lai kāds turpina iesākto misiju, bet neviens entuziasts mūsdienās nav uzradies.
«Bija kaimiņu puikas, kas teica, lai atstāju viņiem kolekciju, bet nevēlējos atdot kuram katram,» piebilda Ineta. «Stipri šaubos, ka mūsdienās kāds varētu kolekcionēt tādas lietas. Tāpēc, ka cilvēki domā - internetā taču ir viss atrodams. Neticu, ka kāds jebkad varētu ņemties tā, kā viņš to darīja.
Tik ļoti jāmīl sports, lai varētu ko tādu krāt un veidot. Viņam bija slikti, iedzēra zāles, piecēlās no gultas un turpināja savu iesākto darbu.»
Paldies Signijai Pumpai par iniciatīvu izveidot rakstu!
