«Ir tūkstoš un viens ceļš, kā nonākt līdz tam, ka tev vairs nekā nav un vienīgā vieta, kur patverties, ir patversme,» saka Rīgas patversmes Dienas centra bezpajumtniekiem un maznodrošinātajiem direktore Dagnija Kamerovska. Iestājoties aukstam laikam, bezpajumtnieku skaits patversmēs strauji pieaug - arī Dienas centrā bezpajumtniekiem un maznodrošinātajiem rīdziniekiem. Janvārī tajā dienā vidēji uzturējās 158 personas. Vienīgais pilsētā Dienas centrs likteņa pabērniem ir atvērts no deviņiem rītā līdz pieciem vakarā. Te iespējams saņemt sociālā darba speciālistu, psihologa un ģimenes ārsta, dezinfekcijas un citus pakalpojumus, darbojas humānās palīdzības punkts, ir pieejams internets un bibliotēka.

Mīli savu tuvāko

«Viņus nedrīkst traucēt, jo šīs ir viņu vienīgās mājas,» pirms tikšanās mūs brīdina Dagnija Kamerovska. Saviem klientiem Dienas centra direktore pāri darīt neļauj. Kā gan citādi – lai strādātu ar bezpajumtniekiem, cilvēki ir jāmīl. Arī tādi - netīri, bezkaunīgi, pagrimuši. Ekonomiskās krīzes trakākajā - 2009. gadā celtā ēka Katoļu ielā 57 ir arhitektoniski pārsteidzoša - tā līdzinās garai, metāliskai kastei ar dažāda lieluma logiem.

Iekšā, ārā šaudās sagumuši stāvi, abās rokās stiepjot maisus, no kuriem ārā spraucas kāda raiba piedurkne vai zābaka papēdis -

lietas no humānās palīdzības punkta. Pakalpojumu izvietojums ēkas stāvos atgādina Maslova piramīdu: pirmajā stāvā pamatvajadzības – zupas virtuve, duša, ārsta kabinets, drēbes, otrajā stāvā sociālās vajadzības - televizors, telpa, kurā var spēlēt galda tenisu un komunicēt, psihologs un sociālais darbinieks, trešajā iespēja pašīstenoties – bibliotēka, darbnīca, lekciju telpa.

Foto: Jānis Škapars/TVNET

Kaut kur taču cilvēkam jāpaliek!

Pirms astoņiem gadiem Rīgā atvērtais dienas centrs dzīves pabērniem tāds valstī ir vienīgais. Tomēr rokas atrotījuši un sekmīgi sociālajā jomā darbojas arī kolēģi Rēzeknē, Daugavpilī, Liepājā un Ventspilī, stāsta centra vadītāja. «Tolaik doma izveidot dienas centru radās tāpēc, ka pārāk bieži dzirdējām:

bezpajumtniekus padzen no autoostas, tirgus pašķiem un kāpņu telpām,

bet cilvēkiem taču nav kur palikt,» iesāk direktore, kura sociālajā jomā strādā jau 15 gadus. Lūgta raksturot savu klientu loku, viņa saka: «Tāpat kā pārējā sabiedrībā, arī

mūsu klientu vidū ir gan mazizglītotie, gan zinātnieki, gan izputējuši biznesmeņi, gan mūžīgie sliņķi.

Ir tūkstoš un viens ceļš kā var nonākt līdz tam, kad tavs vienīgais patvērums ir patversme. Ja esi izkritis no aprites, daudz grūtāk ir atgriezties sabiedrībā. Atpakaļceļa taciņa ir maza un šaura.» Viņa mūs aicina uz trešā stāva plašo zāli, kuras stūrī stāv ērģeles, pie gala sienas balts ekrāns filmu demonstrēšanai, plauktos sarindoti centra apmeklētāju darinājumi – košās krāsās apzīmēti stikla trauki un adījumi. Iekštelpu sienas ir koši oranžā krāsā - arhitekts iecerējis, ka tās silti atspīdēs vakara saulē.

Foto: Jānis Škapars/TVNET

Kašķis un blaktis rullē!

Kad atnāk cilvēks – pilns ar utīm, viņš pa taisno nonāk pie aprūpētāja – dezinfikatora, kurš izķer visus mošķus. Kā var zināt, ka cilvēkam ir tik nepatīkami kaimiņi?

Viņš vienkārši smird,

paskaidro Kamerovska. Ne mazums klientu nav mazgājušies gadiem. «Meitenes man ir teikušas, ka ar pirmo reizi izdodas atberzt līdz pelēkai krāsai. Ikviens, kas nonāk nakts patversmē, pirms došanās telpās tiek pamatīgi pārbaudīts – skatāmies rokas, galvu, aiz ausīm. Reizēm, kad cilvēku atved mobilā brigāde, jau pa gabalu var redzēt, ka no viņa atlec utis.

Galvenās problēmas ir galvas utis, kaunuma utis, drēbju utis un kašķis.

Mūsdienu medicīna ar to visu ātri tiek galā.» Kamerovska atgādina, ka visas šīs nepatīkamās problēmas Rīgā joprojām ir aktuālas un, piemēram, ar kašķa ērcīti var inficēties gan veikalā, gan sabiedriskajā transportā. Arī blaktis un tarakāni nav vakardiena, saka patversmes saimniece. Cilvēki mēdz izdomāt jaunus nosaukumus visam, ar ko bieži saskaras.

«Mūsu klienti blaktis dēvē par plakanajiem, prusakus par stasikiem, bet žurkas par lariskām.»

Mēdzot gadīties, ka kāds kopā ar iedzīvi maisā atnes arī žurku. Te ir vieta, kur mājo klienti, kuriem seko nevis nauda, bet žurkas.

Foto: Jānis Škapars/TVNET

Jārāpjas ārā!

Sociālais darbs ar klientiem virzīts uz to, lai viņi risinātu savu dzīves situāciju, domātu par to, ko vēlas un spēj, turpina direktore. «Palīdzēt var tikai tam, kurš pats to vēlas. Cik ilgi krīti krīzes bedrē, tik ilgi jārāpjas ārā, un tas nozīmē, ka daudziem atgriešanās ceļš ir ilgs.» Rokdarbi, sapulces, darbnīcas, tikšanās ar nevalstisko organizāciju pārstāvjiem, piemēram, radošās apvienības jauniešiem «Trepes» un «Dialogs» - to, kas šeit notiek, ne bez lepnuma uzskaita Kamerovska. Lielu atsaucību patversmes sieviešu vidū pērnvasar guva projekts «Zaļie īkšķīši», kura laikā tika apzaļumota plaša teritorija ap patversmi Eiženijas ielā. «Tagad gaidām pavasari, kad varēsim kaut ko iestādīt - tā vien pirksti knieš čubināt, audzēt, rūpēties. Pavasarī vispār gribas kaut ko mainīt, tas ir laiks, kad tu saņem impulsu no dabas.» Izrādās, ka daudziem te ir vienīgā iespēja apmeklēt ārstu.

Kādreiz bija tāds sociālais ārsts, bet tad likumā tika pamainīts viens teikums un tas pazuda bez pēdām, bet ģimenes ārsti negrib pieņemt bezpajumtniekus.

Nācās ierīkot ģimenes ārsta kabinetu šeit, stāsta direktore. Kad Dienas centra durvis aizveras, bezpajumtnieki izklīst kur nu kurš - daudzi atgriežas nakts patversmēs. Rīgas nakts patversmes un sociālās rehabilitācijas centra pakalpojumus dienā vidēji izmanto 776 personas. Rīgas domes Labklājības departamentā skaidro: ja gaisa temperatūra ir zemāka par -10, nakts patversmes durvis ir atvērtas visu diennakti. Kopumā Rīgā darbojas septiņas nakts patversmes. «Ja cilvēks ir nonācis krīzes situācijā, pirmos divus mēnešus viņš nakts patversmē var uzturēties bez maksas, pēc tam par uzturēšanos naktī jāmaksā 64 santīmi.

Patversmē var dzīvot pusgadu.

Vienmēr ir izņēmumi, piemēram, ja cilvēks gaida vietu pansionātā, mēs patversmē viņam ļaujam uzturēties nedaudz ilgāk,» skaidro direktore.

Foto: Jānis Škapars/TVNET

Sajust dzīves garšu

«Varbūt kāds pasmīkņās, bet daudziem tas ir nozīmīgs veikums,» par naivajiem darinājumiem saka Kamerovska. «Kaut ko radot savām rokām, cilvēks atceras, ka viņš kaut ko spēj, sajūt dzīves garšu. Daži darbi ir pat ļoti skaisti. Šie cilvēki ir vienpatņi, izstumti no sabiedrības, bet te cilvēki darbojas kopā, sāk sarunāties.»

Kad cilvēks ir nelaimē, viņš noslēdzas, uzbūvē sev apkārt mūri.

Turklāt radošā darbošanās nomierina, palīdz koncentrēties, uzlabo noskaņojumu. Sabiedrības stereotips, kas viņiem seko pa pēdām, ir:

bārdains, netīrs, piedzēries, rokas pa atkritumiem un ubago.

Tā nav taisnība! Ir cilvēki, kas ļoti vēlas kaut ko darīt un mainīt, labus vārdus saviem klientiem velta Kamerovska. Piemēram, ar sauso filcēšanu aizrāvās gan klienti, gan darbinieki – knābāja kā dzeņi! «Pie mums ir pieejama smilšu terapija, ir izveidota latviešu sarunvalodas grupa,» stāsta sociālā darbiniece darbā ar grupām Inta Reča.

Foto: Jānis Škapars/TVNET

Izmaiņas sākas, kad cilvēks sāk domāt

Dienas centru apmeklē cilvēki, kuru dzīves ceļi mēdz aprauties pēkšņi un bezjēdzīgi. Cilvēks nāk uz centru gadiem un tad vienu dienu pazūd, jo ir miris. Varbūt pārdzēries, nosalis, pārsitis galvu, līdz nāvei piekauts. «Arī slikts risinājums ir risinājums. Esam patoloģiski optimisti, tāpēc sakām, ka desmitā daļa izkuļas un atgriežas dzīvē. Daudzi ienāk un nosaka: «Vai cik skaisti!»

Kāpēc viņiem kaut kur iet prom? Dzer kādu mēnesi, pēc tam ierodas pie mums – nomazgājas, apģērbjas, paēd.

Kokam vienmēr ir divi gali – mums ir jāsniedz palīdzība, bet jādomā arī par to, lai klients nejustos pārāk komfortabli. Visvairāk mani biedē, kad atnāk jauni cilvēki, un saka: «Man jāstrādā? Kāpēc?» Ir citādāk, ja cilvēkam ir invaliditāte un viņš nespēj strādāt. Izmaiņas sākas brīdī, kad cilvēks sāk domāt.»

Foto: Jānis Škapars/TVNET

Grāmatu pasaule, kur ieslīgt sevī

Dienas centrs darbojas pēc principa «trīs vienā» - te ir Rīgas patversmes dienas centrs, Rīgas sociālais dienests un Rīgas domes Centrālās bibliotēkas grāmatu izsniegšanas punkts.

Plašajā bibliotēkā pie galdiem pārsvarā sēž vīrieši – daži snauž, atspieduši galvu uz sakrustotajām rokām, citi lasa avīzes vai šķirsta grāmatas, daži sarunājas.

Plauktos sarindoti Stīvena Kinga bestselleri, jaunā gadsimta trilleris «Raganu sezona», «Zvaigžņu kari» drukātā versijā, seko Dalailamas «Laimes māksla», grāmata ar nosaukumu «Tantra. Sievišķā vara» un plašs latviešu daiļliteratūras klāsts. Kāda sieviete izplūdušiem vaibstiem fotogrāfa virzienā raida niknus žestus. Vīri vienaldzīgi klusē, šķietami ieslīguši savā pasaulē. Viņiem ir zilgani bāla, sačokurojusies āda, salauzti deguni kā rūdītiem bokseriem, matu rotas kā hipsteriem un uz sejas krāšņi zilumi.

Foto: Jānis Škapars/TVNET

Piķis nāca, bija jautri

58 gadus vecais Pāvels Fedorjaks stāsta, ka padomju laikos viņam bijusi apskaužama militārā karjera. Jaunībā mācījies Minskā, pēc tam Kurgānas militāri politiskajā augstskolā. Vēlāk esot dzīvojis Jūrmalā, strādājis par oficiantu, tad noslīdējis līdz krāvējam un apsargam. Reiz viņam piederējusi automašīna, bet pēc šķiršanās ar otro sievu visu esot pazaudējis. «Līdz 50 gadu vecumam dzīvoju jautri – piķis nāca, viss bija,» viņš saka. Vārdu krājums un sarunas maniere liecina par inteliģenci, ko slēpj vīra nobružātā āriene. Pēc mājokļa zaudēšanas viņš mitinājies kur pagadās, apsaldējis rokas un kājas.

Viņš neslēpj, ka reizēm rakņājas pa atkritumiem - «kastītēm», kā to dēvē bezpajumtnieku vidū. Šad tad gadījies arī «labs ķēriens».

Tagad viņš nakšņo patversmē, bet šurp nākot, lai paēstu un pavadītu laiku, lasot labas grāmatas.

«Draugi? Nē, viņi nepieder mana līmeņa lokam,»

vīrs nicīgi pamet skatu pārējo bēdubrāļu virzienā. Viņam esot pieaugusi meita, kura ar tēvu nevēlas tikties. «Ja man ielietu, es iedzertu, neesmu nekāds mūks, bet nesmēķēju jau 35 gadus un nekaujos,» viņš saka, saglabājot pašcieņu.

Foto: Jānis Škapars/TVNET

Darba stāžs 30 gadu, mūža nogale patversmē

63 gadus vecā Ludmila dažādās patversmēs mitinās jau gadu. Var manīt, ka sieviete reiz bijusi glīta - ar melnu zīmuli rūpīgi uzvilktas šauras uzacu līnijas, uz vaigiem pūderkrēms. «Zupa ir bezgaršīga, nav sātīga,» viņa pieklusina balsi. Tomēr sieviete priecājas, ka otrajā stāvā pa dienu var paskatīties televizoru. Divistabu dzīvokli Pļavniekos viņai esot izkrāpuši mākleri. Divus gadus ilgusī krimināllieta beigusies bez rezultāta. Šobrīd viņa rindā gaida dzīvokli.

Viņas vienīgā meita pirms 18 gadiem 24 gadu vecumā Kiprā aizgāja bojā autoavārijā.

Ludmila strādājusi keramikas, pēc tam tekstila fabrikā, pelnījusi labi - 280 rubļus mēnesī. Kundzes darba stāžs ir 30 gadi, bet pensija 213 eiro.

Foto: Jānis Škapars/TVNET

Bezpajumtnieku mode

Humānās palīdzības noliktava atgādina autletu, kurā «izmesti» no modes izgājušas kolekcijas pārpalikumi.

Nav pārsteidzoši, ka reizēm atrodas arī kāds zīmola Dolce Gabbana un Pierre Cardin apģērbs.
Foto: Jānis Škapars/TVNET

Te var izmazgāt veļu

Veļas mašīnas klientu drēbes padara tīras un smaržīgas. Īpašā dezinfekcijas kamerā tvaicējot iespējams attīrīt pat ļoti netīras drēbes, kurās ir utis.

«Dārgs prieks,» saka direktore.

«Ar dzērvenēm,» viņa atklāj noslēpumu, kā mājas apstākļos iznīdēt utis, kas ieperinājušās matos.

Foto: Jānis Škapars/TVNET

Zupa, kas «piesien dūšu»

Zupas virtuvē pret taloniem šodien dala skābu kāpostu zupu, tēju un maizi. «Ļoti garšīgi,» slavē klienti, gaidot papildu porciju. Citās nedēļas dienās ir pupiņu, vistas, biešu, frikadeļu un dārzeņu zupa. «Talonus saņem tikai tie, kuriem ir motivācija kaut ko mainīt savā dzīvē. Pārējie var doties uz pilsētas zupas virtuvi,» paskaidro direktore. Reizēm viss ir vienkārši – dzīve sākas ar pajumti, ēdienu, apģērbu.

Foto: Jānis Škapars/TVNET
Lasīt un pievienot komentāru
JAUNĀKIE FOTO
Saturs drīz būs pieejams