Taisnība jau ir. Uzveduma «Māras zeme» tapšanas laikā tā veidotāji saņēma tik daudz pamatotas un nepamatotas kritikas no dejotājiem deju kopu, kolektīvu un ansambļu vadītājiem, sabiedrības viedokļu veidotājiem un paudējiem, ka tagad, kad redzam rezultātu, būtu grēks kritizēt vēl vairāk. Šovs ir tapis, biļetes ir izpirktas un katrs to var redzēt, slavēt vai gluži otrādi – pelt un kritizēt. Tāpēc mēģināšu apkopot atziņas jeb ieguvumus, ko mēs kā sabiedrība ieguvām, bet kritiskāks vērtējums, lai paliek konferencēm, semināriem un diskusijām sociālajos tīklos.
1. ieguvums. Diezgan sāpīgā ceļā ir iegūta pieredze veidot lieluzvedumu ar līdz šim nebijušu dalībnieku skaitu. Tas tiešām ir vareni – 18000 dejotāju. Protams, ne jau visi reizē laukumā (atskaitot finālu), bet tas ir skaitlis, kas aizrauj un daudziem liek justies lepniem laikā, kad mēs sūkstāmies, ka Latvija ir tukša.
2. ieguvums. Varam novērtēt, kādu iespaidu uz skatītāju/klausītāju tūkstošiem atstāj kvalitatīva, bet ļoti skaļa dūdu un bungu mūzika, ja to atskaņo gandrīz pusotru stundu no vietas. Vareni, diženi, himniski, bet vienā vakarā pārsātināti.
3. ieguvums. Himniskais skanējums, kā arī marša ritms prasa tik īpašu horeogrāfisku valodu un jaunus izteiksmes līdzekļus, kāda tikpat kā nav mūsu tradīcijā, tāpēc horeogrāfiem jāmeklē jaunas, šādam tempam un ritmam atbilstošas kustības. Šai gadījumā dominēja skrējieni un lēcieni, kas pārliecinoši attaisnojās tādā dejā kā «Veļu druva, iļģu lauks».
4. ieguvums. Kārtējo reizi varam pārliecināties, ka vislabāk skatītāji uztver skaidrus un nepārblīvētus laukuma zīmējumus, kuros rodas vizuāls efekts, ka kustas un elpo nevis atsevišķs dejotājs, bet viss raksts.
5. ieguvums. Atkal sevi apliecina tradīcijas spēks – tiklīdz sākās bērnu rotaļas un tautas dejas elementu izmantošana, skatītāji burtiski atdzīvojās no meditatīvā jeb varbūt letarģiskā stāvokļa, kādā iedzina mūzika un dejas zīmējumu dzimšana uzveduma pirmajā daļā. Sevišķi spilgti tas bija finālā, kad sparīgā žīgāšana pāri skaliem radīja asociācijas ar tautas deju, jo lecot žīgu, līgojās tribīne un kājas cilājās pašas no sevis, ko es, sēžot trīspadsmitajā rindā, trīspadsmitajā krēslā, ļoti labi jutu.
6. ieguvums. Varējām pārliecināties, ka labs šova fināls var garantēt izdošanos arī tad, ja nav tik gludi gājis šova sākumā un vidusdaļā.
7. ieguvums. Šis ir gadījums, kad viena deja var būt spēcīgāka par visu izrādi. Tāda bija A. Spuras deja «Manai dzimtenei», kas izpelnījās ovācijas; tādas šajā uzvedumā vēl bija tikai pašās beigās, kad laukumā iznāca visi dejotāji, vadītāji un virsvadītāji. Labi, nelielas ovācijas bija arī pēc nākamās dejas, kas bija pēc «Manai dzimtenei», un tikpat lielas, kad parādījās karogi kā Latvijas dzimšanas simbols.
8. ieguvums. Mūsu klaida tautiešu priekšnesums, kas veidots no tādu talantīgu dejražu kā Z. Miezītis, S. Darius un citu dejām, izceļas ar domas skaidrību un dejas raksta nepārblīvētību. Kā tautā saka – kas var būt labāks par šo?