Atēnu Eksarheijas (Exarcheia) rajons atrodas netālu no Grieķijas galvaspilsētas zināmākajām un slavenākajām vietām, tomēr reti kurš tūrists mēģina tajā iemaldīties. Apkaime gadu desmitiem ir pazīstama kā grieķu anarhistu, komunistu un brīvdomātāju centrs. Kopš Grieķijā sāka ierasties bēgošie no konfliktiem un nabadzības Tuvajos Austrumos, bohēmiskais un nabadzīgais Atēnu rajons ir kļuvis arī par patvēruma vietu bēgļiem, kuriem atļauts uzturēties vietējo izveidotos puslegālos skvotos. Vienā no tādiem, kuru pavisam nesen bija nodedzinājuši labējie radikāļi, paviesojās arī TVNET.

Tieši Eksarheijā 1973. gadā notika slavenā Atēnu politehniskās universitātes studentu sacelšanās, kuru Grieķijas militārā hunta nežēlīgi apspieda. Eksarheija arī kļuva par 2008. gada nemieru izcelšanās vietu pēc tam, kad policijas specvienība neskaidros apstākļos nošāva 15 gadus veco Aleksandru Grigoropoli. Nemieri ātri pārsviedās uz citām Grieķijas pilsētām, kur kreisi un anarhistiski noskaņoti jaunieši uzbruka bankām un veikaliem – demolējot ar kapitālismu un valsts varu saistītas iestādes.

Arī vēlākos gados, pastiprinoties Grieķijas ekonomiskajai krīzei, Eksarheija ir bijusi vieta, kur notiek regulāri nemieri un uzbrukumi policijai. Atēnu iedzīvotāji stāsta, ka Eksarheijā valda tradīcija ik piektdienu mēģināt aizdedzināt sociālistiskās partijas «Pasok» biroju. Tā ir arī vienīgā vieta Eksarheijā, kuras apkārtnē uzturas likumsargi, jo citviet viņu parādīšanās var izraisīt jaunu sacelšanos.

Taču jau pāri ielai, pretī partijas birojam, vienā no Eksarheijas skvēriem valda citi likumi. Tur studenti smēķē marihuānu, diskutē par revolucionāro komunismu, visu cilvēku vienlīdzību un Eiropas Savienības, kā arī NATO likvidēšanu. Eksarheija ir arī grafiti Disnejlenda, dažādu dīvaiņu pulcēšanās vieta, kuras kārtību nosaka pašu iedzīvotāju izveidotas pārvaldes struktūras. Tāpat te var sastapt ļautiņus, kuri savām darbībām mīl tumšākus nostūrus, kā arī slepenpolicistus, kas vēlas noskaidrot mūžīgi revolucionārā rajona noskaņojumu.

Foto: Jānis Škapars/TVNET

Anarhistu skvoti - vieta, kur bēgļi pārdzīvo grūtāko

Saskaņā ar Grieķijas valdības aplēsēm nometnēs Atēnās un apkārtnē dzīvo aptuveni 8,5 tūkstoši bēgļu. Taču realitātē šis skaitlis varētu būt lielāks, jo neviens nezina tieši, cik daudz cilvēku lielpilsētas jūklī ir paslēpušies, lai sagaidītu laimīgāku brīdi ceļojumam tālāk uz Eiropu.

Aizvadītā gada vasarā Grieķijā masveidā sāka ierasties pirmie bēgļi. Atēnas tie izmantoja, lai dažas dienas atpūstos un atrastu kontrabandistus, kas tos nogādās pāri robežai. Daudzi bēgļi apmetās no Eksarheijas netālu esošajā Pedion Areos parkā, kur dzīvoja uz ielas – bez ūdens, tualetēm un iespējas patverties no laikapstākļiem. Rudenī bēgļu pieplūdums kļuva aizvien lielāks un dzīves apstākļi bēgļiem uz Atēnu ielām – grūtāki.

Eksarheijas iemītnieki to redzēja un saprata, ka kaut kas ir jādara, lai notiekošo mainītu. Rajona iedzīvotāji sanāca kopā – rīkoja asambleju, kurā saskaņā ar vietējiem noteikumiem tiek pieņemti visi galvenie lēmumi, – un nolēma palīdzēt Grieķijas galvaspilsētas bēgļiem tā, kā to paši prata – atverot dzīvošanai skvotu durvis.

Jau gadu desmitiem Eksarheijā valda augsti attīstīta skvotu kultūra. Tās ir ēkas, kuras rajona sliktās slavas un ekonomisko apstākļu dēļ ir pamestas likteņa varā un tajās iemitinājušies dažādi brīvdomātāji vai cilvēki, kuriem citur nav kur iet. Viens no pirmajiem skvotiem, kurā sāka apmesties bēgļi, tiek dēvēts par «Notara 26» - tā ir adrese, kurā atrodas pēc ekonomiskās krīzes pamesta valdības iestādes ēka. Atēnu anarhisti ēku satīrīja, salaboja kanalizāciju un uzaicināja tajā apmesties bēgļus. Šim piemēram sekoja citas vietas, un patlaban vismaz deviņos skvotos Atēnu Eksarheijas rajonā mitinās bēgļi. Katram no tiem ir dažādas problēmas – kādai ēkai ir slikta apkures sistēma, citām strukturālas nepilnības vai elektrības trūkums. Pārsvarā bēgļu skvotiem trūkst pārtikas un degvielas. Īpaši aktuāls šis jautājums ir ziemas laikā, kad nepieciešams nodrošināt apkuri.

Patvērums sievietēm, bērniem un invalīdiem

TVNET minētajā skvotā viesojās pēcpusdienā, kad lielākā daļa bēgļu ģimeņu atpūtās vai bija devušās savās dienas gaitās. Kādreizējās valsts iestādes uzgaidāmajā telpā rotaļājās daži Sīrijas bēgļu bērni un uzturējās pāris sievietes. Pie sienām izkārti bērnu zīmējumi, kā arī noderīga informācija arābu, grieķu un angļu valodā. Ņemot vērā, ka daļa no skovtā esošajiem cilvēkiem, visticamāk, centīsies doties tālāk uz citām Eiropas valstīm vai arī šeit uzturas bez varasiestāžu ziņas, TVNET tika liegts iekštelpās fotografēt vai filmēt. Tomēr jebkurš interesents vizuālo materiālu pietiekamā skaitā var atrast sociālajos tīklos, kas saistīti ar Atēnu skvotiem vai grieķu anarhistiem.

Foto: Jānis Škapars/TVNET

Skvota pārstāvji ar žurnālistiem īpaši nevēlas runāt, norādot, ka arī mediji ir daļa no valsts varas, kuru šeit ne visai piecieš. Izņēmums būtu iespējams, ja ierastos kreisi noskaņota prese, kas, rakstot par bēgļiem, vēlētos paust politisku pozīciju. Vienīgais no skovta pārstāvjiem, kurš piekrita runāt ar žurnālistiem, bija teju 25 gadus vecs pianists. Tomēr arī viņš savu vārdu neatklāja un vēlējās, lai tiktu dēvēts par Gedušu Kastro. Sarunas laikā viņš vairākkārt arī akcentēja, ka anarhisti ir tikai daļa no plašākas «grassroots» kustības, kas Eksarheijā izveidojusies, lai palīdzētu bēgļiem.

«Mūsu gadījumā var runāt par solidāri noskaņotiem indivīdiem, vai kolektīviem, nevis brīvprātīgajiem, kuriem parasti ir noteikts darba grafiks vai tiek maksāts. Mūsu atšķirība ir tāda, ka šeit ir cilvēki, kas palīdz savā brīvajā laikā ar tām prasmēm, kas viņiem ir,» nepārtraukti smēķējot paštītās cigaretes, stāstīja Kastro.

Lielākā daļa «Notara 26» esošo cilvēku, kuri izvēlējušies palīdzēt bēgļiem, ir diezgan radikāli noskaņoti. Starp tiem ir gan anarhisti, komunisti, maoisti, gan arī mūziķi un filozofi. «Mēs to darām vairāku iemeslu dēļ. Kādēļ tas ir svarīgi, piemēram, anarhistam? Tādēļ, ka anarhists ir pret robežām, anarhists ir pret karu. Tas ir arī sociāls reflekss – tu redzi citus, kas ir nonākuši nelaimē. Tu nevari stāvēt malā un uz to noskatīties. Palīdzot tev ir sajūta, ka tu dari kaut ko tādu, kas rada izmaiņas,» paralēli uzmanot trīs hiperaktīvus sīriešu puišeļus, skaidroja Kubas revolucionārā līdera vārdu pieņēmušais mūzikas students.

Foto: Jānis Škapars/TVNET

Centieni veidot pašpietiekamu kopienu

«Notara 26» skvotā ir apmetusies raiba publika – bēgļi no visām pasaules malām, tostarp sievietes gaidībās, zīdaiņi, cilvēki ar speciālām vajadzībām un arī nedaudz šaubīgāki viesi. Tā savstarpēji grieķu anarhisti runā par kādu irākiešu snaiperi, taču vairāk par viņu atklāt kategoriski atsakās. Sākotnēji šeit bēgļi dzīvojuši dažas dienas, līdz tiem izdevies atrast kontrabandistu, kas pārvedīs pāri robežai. Tas gan slēgto sauszemes robežu dēļ ar Balkānu valstīm šobrīd ir kļuvis ļoti sarežģīti. Tādēļ anarhisti cenšas bēgļus iesaistīt arī ikdienas aktivitātēs un palīdzēt viņiem nostāties uz kājām – atrast kādu savu mitekli vai pat darbu, būvējot kopienu, kura nepazīst robežas, nācijas un valstis.

«Lielāko daļu, kas notiek ēkā, nodrošina paši tās iedzīvotāji – mēs gan paši gatavojam ēst, gan arī tīram telpas, kā arī tās apsargājam. Mēs arī remontējam ēkas. Ideja ir tāda, ka mēs nenodrošinām nekādus pakalpojumus. Mēs arī nesakām viņiem, ko darīt. Mēs dzīvojam kopā ar viņiem, lai varētu radīt kopienu. Tas ir mūsu galvenais mērķis – radīt kopienu. Skvotu ideja ir tāda, ka viņi paliek tik ilgi, cik ir nepieciešams. Mēs viņiem palīdzam atrast vietu, kur viņi paši var dzīvot. Taču viņi var arī palikt tik ilgi, cik viņiem nepieciešams, kamēr vien viņi piedalās skvota dzīvē. Tajā pašā laikā mēs arī vēlamies viņiem palīdzēt tikt uz kājām un būt pietiekamiem,» stāstīja Kastro.

Šā gada augustā skvots piedzīvoja labējo radikāļu uzbrukumu. Nakts vidū tas tika apmētās ar degbumbām, kas izraisīja ugunsgrēku. Tajā tika bojāta ēka un iznīcināti pārtikas, kā arī drēbju krājumi. Ugunsgrēku izdevās apdzēst ar kaimiņu palīdzību, un tajā necieta neviens no tobrīd iekšā esošajiem 130 cilvēkiem, lai arī varējis beigties daudz bēdīgāk.

Kastro atzina, ka mazāki uzbrukumi pret bēgļu skvotiem ir ierasta parādība. Parasti uzbrucēji aprobežojas ar paštaisītu asaru gāzes granātu iemešanu telpās, kurās dzīvo ģimenes ar bērniem. Viņš norādīja, ka ir diezgan sarežģīti nepārtraukti pieskatīt notiekošo uz ielas. «Cilvēki nenāk baros, lai uzbruktu. Vienkārši iet garām, iemet Molotova kokteili un dodas projām. Viņus neuztrauc, kas notiks – vai kāds ies bojā,» pauda anarhists, norādot, ka tajā pašā laikā skvotu iemītnieki ir pietiekoši gatavi sevi aizstāvēt.

Šobrīd ugunsgrēka sekas ir likvidētas, griestos ir izvietoti ugunsdzēšamie aparāti un skvots atsācis savu ikdienas dzīvi.

Foto: Jānis Škapars/TVNET

Vainojama Eiropas Savienība un NATO

Jautāts par bēgļu krīzes iemesliem, Kastro pauda pārliecību, ka pie tās ļoti lielā mērā ir vainojama tā dēvētā Rietumu pasaule – Eiropas Savienība un NATO.

«ASV Afganistānā izdara tik daudz postījumu, ka cilvēki ir spiesti no turienes bēgt. Grieķija ir sūtījusi savus karavīrus uz Irāku. Mēs ne tikai nenodrošinājām mieru, bet arī radījām lielākas problēmas un nekārtības. Tas ir daudziem cilvēkiem licis doties bēgļu gaitās. Daudzi cilvēki ierodas no Āfrikas valstīm, kurās nenotiek karš. Taču dzīves apstākļi tur ir šausmīgi. Tam par iemeslu ir tas, ka šīs vietas un valstis ilgus gadsimtus ir ekspluatējušas Eiropas valstis un Eiropas armijas. Protams, ir arī Irāna, Irāka un Sīrija. Mēs visi zinām, kas tur notiek,» klāstīja Kastro.

Kritiskus vārdus Kastro veltīja arī tam, kā starptautiskā sabiedrība līdz šim ir reaģējusi uz bēgļu krīzi. «Kad cilvēki nonāk šeit [Grieķijā], dažreiz viņiem tiek nodrošināta vieta nometnēs vai aizturēšanas centros. Kopš Eiropas Savienības un Turcijas vienošanās robežas ir slēgtas un ir radies «Eiropas cietoksnis». Daudzas nometnes faktiski ir ieslodzījuma vietas - tās nav bēgļu nometnes, nav arī pagaidu apmešanās vietas, bet gan faktiski cietumi. Dažās no tām dzīves līmenis ir pieciešams, taču ir tādas, kurās nav siltuma, bet virs telšu jumtiem sakrājas desmit centimetru bieza sniega kārta. Ir daudzas vietas, kurās nav tualešu, kur cilvēki guļ vecās rūpnīcās uz grīdas, starp bīstamiem atkritumiem,» smēķējot stāstīja anarhists.

Tāpat nevienu neuztrauc tas, kur paliek cilvēki pēc tam, kad viņiem tiek piešķirtas patvēruma tiesības. Bēgļiem nav pajumtes, nav iztikas līdzekļu, un faktiski tie tiek atstāti likteņa varā. Palīdzību savu iespēju robežās cenšas nodrošināt dažādas nevalstiskās organizācijas. Taču ar to esot par maz, jo netiek skartas citas bēgļu vajadzības, lai palīdzētu tiem integrēties sabiedrībā, pārliecināti rajona iemītnieki. Tādējādi skvoti rīko dažādus mūzikas pasākumus, lekcijas un izdod brošūras ar noderīgu juridisko informāciju bēgļiem.

Foto: Jānis Škapars/TVNET

Lēmumus pieņem vienbalsīgi

Pa to laiku, kamēr Kastro gremdējās pārdomās par pasaules kārtību, sīriešu puišeļi sāka kautiņu, kurš beidzās ar asarām. Kastro kautiņu izšķīra un puikas nokaunināja, arābu valodā saucot «salām, salām» («miers», «miers»). Pēc tam zēniem tika likts doties uz augšstāvu pie viņu mātēm, kur pasēdēt un padomāt par savu rīcību. Arī sarunai ar TVNET atvēlētais laiks bija beidzies, taču, saņemot solījumu iztikt bez fotogrāfijām, anarhisti uzaicināja uz vakarā paredzēto asambleju.

Katram skvotam ir par asambleju dēvēta iekšējā pašpārvalde, kas vienbalsīgi pieņem dažādus lēmumus, nosakot attiecības ar varasiestādēm, kaimiņiem un izlemjot, vai kāds cilvēks ir pieņemams dzīvošanai ēkā. «Notara 26» asamblejas sanāksmē tika lemts par kāda britu klaidoņa uzņemšanu, itāliešu brīvmākslinieka lūgumu dokumentēt bēgļu dzīvi skvota telpās un pārrunāti dažādi ikdienišķi sīkumi. Klaidonim tika ieteikts doties uz kādu citu skvotu, bet itālietim tika vaicāts, vai viņa darbam būs politisks vēstījums. Mākslinieks stāstīja, ka viņš ir apolitisks, kas klātesošajiem acīmredzami nepatika.

Asamblejas dalībnieki - revolucionāri ar gadu desmitiem ilgu pieredzi - interesējās arī par iespējamiem kolēģiem Latvijā un mūsu valsts darbu ar bēgļiem. Dzirdot par to, ka patvēruma meklētāji uz Latviju īpaši neraujas, asamblejas dalībnieki saprotoši māja ar galvu, atzīstot, ka Baltijas valstis bēgļiem nav pašas piemērotākās vietas.

Lasīt un pievienot komentāru
JAUNĀKIE FOTO
Saturs drīz būs pieejams