Ledlauzis, tā vienā vārdā sevi raksturo Pekinas «Kuņluņ Red Star» sporta direktora vietnieks latvietis Raitis Pilsētnieks. «Rīgas 2000» laikā Pilsētnieks sazinājās ar Viesturu Koziolu, lai entuziastiski bez jebkāda atalgojuma iesaistītos kluba attīstībā. Pirmais projekts, kurā Raitis iesaistījās, bija 2004. gada NHL Zvaigžņu komandas spēles organizēšana pret Rīgas 2000 komandu, 12 gadus vēlāk viņš turpina darbu ar zvaigznēm, šoreiz Pekinas komandas vadības sastāvā. Kāds varbūt šo nosauks par veiksmes stāstu, bet patiesībā tas ir darba stāsts, Pilsētnieks ieguldīja milzīgu darbu, lai Ķīnas klubs varētu startēt KHL. Ar patīkamiem un nepatīkamiem pārsteigumiem latvietis saskārās ik uz stūra, sākot ar labāko ledus tīrāmās mašīnas vadītāju, kas pa ledu nesās ar 50 km/h, un nozagtajām vārtu kamerām. Mēnesis bez miega arī būtu sīkums uz tā fona, kāds darbs tika paveikts, lai Ķīnas klubs debitētu KHL, galvenais mērķis ir sagatavot hokejistus 2022. gada Ziemas olimpiskajām spēlēm Pekinā. Saruna ar ledlauzi Raiti Pilsētnieku, kurš novembra pauzē beidzot varēja mierīgi pabūt mājās.

- Tagad novembra pauzē sanāca būt ilgāk mājās, kā pats teici, citādi uz Latviju gandrīz vispār nesanāk atbraukt. Kā pavadīji laiku mājās?

- Patīkami atbraukt mājās un gūt pozitīvas emocijas. Vari satikt ģimeni, draugus, paziņas, tāpat apskatīt vecās labās vietas. Vienkārši gribas iekāpt mašīnā un pabraukāt pa Rīgu, nav pagājis ilgs laiks - trīs mēneši; pārējās reizes biju iebraucis tikai uz vienu dienu. Darbs Eiropā vai Krievijā ir viena lieta, bet Ķīna ir vieta, kurp kāds varbūt nekad dzīvē neaizbrauks. Esmu pieredzējis daudz ko, tāpēc ir daudz un gari stāsti.

- Dzīvojot otrā pasaules galā, māju pietrūkst?

- Man mājas ir vietā, kur esmu ar ģimeni vai draugiem. Bērniem Latvijā jāiet skolā, jāpabeidz sestā un devītā klase, būtiski skolas gadi, māju pietrūkst, jo sanāk tikai epizodiski satikties. Pieļauju, ka situācija būtu mazliet citādāka, ja ģimene būtu kopā ar mani, - būtu vieglāk dzīvot.

- Esi plānojis savu ģimeni vest līdzi uz Ķīnu?

- Šo sezonu nostrādāšu līdz beigām, tad skatīšos, kas notiek tālāk. Daudz kas ir atkarīgs no situācijas tirgū un piedāvājumiem. Šobrīd Ķīnas puse piedāvā turpināt sadarbību, jo tas ir ilgtermiņa projekts. KHL komanda ir viena maza daļa, kā burkāns priekš jauniešiem, lai viņi trenētos un augtu. Lielais mērķis ir sagatavot komandu 2022. gada Ziemas olimpiskajām spēlēm Pekinā. Cilvēki, kas ir iesaistīti šajā projektā, principā ir atbildīgi par to, lai attīstītu visu hokeja saimniecību. Ķīnas puse man izsaka piedāvājumu, lai iesaistos lielajā projektā. Piecgades plānu nelieku uz papīra, dzīvoju šim brīdim. Viss strauji attīstās, Ķīnā varbūt būs divas KHL komandas.

Foto: no personīgā arhīva

- Ķīnas hokeja kuluāros ir izskanējuši plāni par vēl vienas komandas izveidi?

- Plāns bija izveidot vienu komandu Pekinā, kas pašlaik ir īstenojies. Otra komanda plānota Šanhajā, kur tikko ir pabeigta Mercedes arēna, modernākā halle Āzijā. Āra daļā jau notiek visādi koncerti, bet iekštelpas vēl nav nodotas ekspluatācijā. Arēna izskatās pēc lidojoša šķīvīša, tumsā no tāluma skatoties, tiešām var likties, ka marsieši nosēdušies (smejas).

- Tavs ceļš līdz Ķīnai nebūt nebija rozēm kaisīts. Sākumā viena sezona Rīgas «Dinamo» komandā, tad divi amizanti gadi Prāgas «Lev» vienībā, un tagad hokeja gudrības māci ķīniešiem. Kā iesāki savu karjeru hokeja aizkulisēs?

- Viss sākās bērnībā, kad trīs gadu vecumā sāku trenēties hokejā, braukāju uz Daugavas stadionu septiņas reizes nedēļā. Trenējos vienā grupā ar Raiti Ivanānu, Arvīdu Reķi un citiem 79. gadā dzimušajiem hokejistiem. Notrenējos līdz jauniešu vecumam, man bija nelielas problēmas ar veselību, sapratu, ka nekāda lielā zvaigzne no manis nesanāks. Vienu gadu nomācījos ASV, nesaistīti ar hokeju, atbraucu atpakaļ un pabeidzu universitāti, strādāju visādus darbus, bet paralēli hokejs kasījās sirdī. Tajā laikā ļoti labā līmenī bija Latvijas čempionāts, kvalitātes ziņā tas bija Latvijas hokeja pīķis. Sanāca bieži iet slidot uz Piņķiem, tur spēlēja «Rīgas 2000» komanda, man pilnīgi niezēja visas maliņas, kā gribēju būt iekšā hokejā. Paralēli nodarbojos ar savu biznesu, kaut ko priekš sirds vajadzēja. Dabūju Viestura Koziola telefona numuru, sazinājos un teicu, ka gribu kaut kādā veidā palīdzēt un naudu par to man nevajag. Viesturs apstiprināja manu piedāvājumu, un mēs satikāmies. Aizeju pie viņa uz biroju, priekšā garš galds, pilns ar cilvēkiem, un Viesturs saka: «Tā, šitais ir Raitis un viņš ir pilnīgs idiots, viņš grib strādāt, nesaņemot par to atalgojumu.» Izrādījās, ka cilvēki pie galda bija sapulcējušies, lai gatavotos NHL Zvaigžņu spēlei Rīgā [2004. gada NHL lokauta laikā bija izveidota «Zvaigžņu komanda», kas brauca turnejā pa Eiropu - aut.]. Tas bija mans pirmais darbs kopā ar Viestura komandu. Veiksmīgas sezonas aizvadījām Kontinentālajā kausā, tur izcīnījām trešo vietu, Baltkrievijā spēlējām un Latvijas čempiontitulu dabūjām.

- «Rīgas 2000» komandas vadībai pieslēdzies, bet kādi bija tavi pirmie pienākumi - pirki ēdienus, virināji bortu vai pildīji atbildīgākas funkcijas?

- «Rīgas 2000» komandā bija liels darba apjoms, sākot ar viesu komandas uzņemšanu, ekipējumu; ēdienreižu nodrošinājums, ceļošana un citas organizatoriskas lietas. Kluba direktore veica administratīvās lietas, tad bija Armands Simsons, kurš veica menedžera funkcijas. Pēc NHL Zvaigžņu spēles sapratām, ka darba apjoms ir liels, un pamazām slēdzos klāt, kopā ar Armandu dalījām menedžmenta funkcijas. Uzlikām sev mērķi, ka komandai jāizskatās pēc profesionāla kluba. Ar menedžmenta darbu izrādījām interesi ļaudīm. Ar Armandu esam pazīstami vairāk nekā desmit gadus, mēs viens par otru smejamies, ka esam brāļi no citām mammām. Roku rokā aizgājām uz «Dinamo», tur darbības funkcijas bija līdzīgas.

Foto: no personīgā arhīva

- Noslēdzoties «Rīgas 2000» posmam, liela daļa no komandas vadības pārgāja uz «Dinamo» projektu. Kurš izteica domu par Rīgas «Dinamo» atjaunošanu?

- Vienā dienā bija zvans no Krievijas ar aicinājumu taisīt Kontinentālās hokeja līgas komandu. Savicka kungs uzaicināja Viesturu, viņš ņēma līdzi savu komandu, tad atdzima Rīgas «Dinamo». Komandā nostrādāju pirmo gadu, pēc tam mainījās attiecības, aizgāja Viesturs, arī pāris cilvēki no viņa komandas, es to skaitā. Pēcāk biju saistīts ar hokeja projektiem, paralēli vadīju savu IT biznesu - palīdzēju klubiem taisīt mājaslapas; biju palicis iekšā, bet aktīvi sportā nebiju. Sekoja Prāgas projekts, Normunds Sējējs jau bija uzaicināts uz Čehiju, viņam tika piedāvāts veidot organizāciju. Sējējs jau bija Prāgā, septembra sākumā bija zvans no viņa, ka ir ziepes, jo atbildības līmenis pret organizatorisko darbību čehiem nav. Sējējs zvana un jautā: «Vai tu esi gatavs braukt uz Prāgu?» Tas bija svētdienas rīts - Tēvu diena. Atbildēju Normundam, lai viņš iedod pāris dienas laika padomāt, bet viņš saka, ka pēc 15 minūtēm iet pie īpašnieka, vajag atbildi. Ok, apstiprināju savu dalību! Sakārtot visas lietas Latvijā prasītu trīs nedēļas, Sējējs saka, ka otrdien astoņos no rīta jābūt uz vadības sanāksmi. Prāgas projekts ilga divus gadus, viss beidzās politisko apsvērumu dēļ. Atgriezos mājās, vajadzēja pabūt ar ģimeni, jo ilgu laiku biju projām. Pēc kāda laika padevu ziņu līgai, ka esmu gatavs atgriezties hokeja vidē; ja ir kādi projekti, lai sazinās ar mani. Šogad jūlija beigās piezvanīja no līgas un teica, ka Pekinā veidojas jauns projekts, bet organizācijā trūkst pieredzes un menedžmenta funkcijas. Aprunājos ar ģimeni, un viņi teica, lai lasos lapās (smejas).

- «Rīgas 2000» laiks bija labs sagatavošanās posms lielajam projektam ar «Dinamo»?

- Viennozīmīgi, tāpēc Viesturu uzaicināja ar visu komandu - Normundu Sējēju, Armandu [Simsonu] un mani. Artis Ābols tolaik vēl spēlēja «Rīgas 2000» komandā, tad viņam piedāvāja kļūt par trenera asistentu, līdzi nāca uzticamie cilvēki. Paveiktais darbs ar «Rīgas 2000» vienību vainagojās ar iespēju veidot «Dinamo» projektu. Cilvēki redz tikai aisberga augšējo daļu - hokeja laukumu, bet apakšējā daļā tiek paveikts lielākais darbs. Mums bija ļoti īss laiks, lai paceltu komandu, strādājām līdz vēlām nakts stundām, atpakaļ nācām septiņos no rīta. Neviens nečīkstēja par virsstundām, visi uz darbu nāca ar smaidu. Pirmajā gadā sabiedrība jau varēja labi baudīt darba augļus. Sāku ar nekaunīgu zvanu nepazīstamam cilvēkam, pasakot, ka gribu darīt to, kas man patīk. Tagad varu teikt, ka man ir hobijs, par kuru man labi maksā.

- Prāgas «Lev» posms ilga tikai divus gadus, no malas skatoties, var teikt: cik ātri uzplauka, tikpat ātri arī noplauka. Tur tu arī guvi sūro hokeja aizkulišu pieredzi?

- Pirmajā gadā no nulles bija jāizveido jauns projekts. Laba pieredze pirmajā gadā bija NHL lokauts, līdz ar to KHL spēlēja daudz zvaigžņu. Projekts bija balstīts uz iniciatīvu no Čehijas un Krievijas puses veidot kopīgu biznesu. Abas puses finansēja šo projektu, pirmais gads nebija veiksmīgākais. Tajā pašā dienā, kad sezona bija galā, Normunds atgriezās Rīgā, es un sporta direktors palikām amatos. No dienas, kad beidzām pirmo sezonu, kopā ķērāmies pie mērķa īstenošanas, - nākamo sezonu vajag labāku. Otrā sezona bija labāka, lai gan no sākuma spēlētāji bija sadalījušies pa nācijām. Saliedējām kolektīvu, un sezonas vidū man bija pārliecība, ka varam aiziet tālu; ka mēs aiziesim līdz fināla septītajai spēlei - tik tālu nebiju aizdomājies.

Foto: no personīgā arhīva

- Tavos pienākumos ietilpa spēlētāju piesaistīšana komandai?

- Procesā es piedalos, bet prioritārā atbildība šajos jautājumos ir sporta direktoram. Latvijā divi nosaukumi ir vienam amatam - ģenerālmenedžeris un sporta direktors. Rīgā ģenerālmenedžeris ir Normunds Sējējs, bet Ķīnā tāds pats amata nosaukums ir uzņēmuma vadītājam. Prāgā es biju tehniskais direktors, tāpat kā Rīgā, manas funkcijas bija organizēt sporta direktora savākto baru. Ierodoties Ķīnā, komanda jau bija nokomplektēta. Šeit man amats ir sporta direktora vietnieks, kas ir vairāk saistīts ar sportisko pusi, šobrīd vairāk savu artavu ieguldu infrastruktūras sakārtošanā. Nesēžu tribīnēs un neanalizēju katru spēlētāju, tam man fiziski nepietiek laika.

- Uz Ķīnu tevi uzaicināja augustā, bet klubs atļauju startēt KHL saņēma jau jūnija beigās. Projektā tiki uzaicināts, jo nebija nekas izdarīts un nodošanas termiņi dega?

- Ķīnas puse neapzinājās, cik lielā auzu laukā viņi iekāpuši. Iespējams, ka viņi nemaz necerēja uz atļaujas saņemšanu šogad. Jūnija beigās tika dota atļauja, un jūlijā nekas netika darīts. Sporta direktors bija savācis komandu, jūlija vidū komanda sāka vākties Somijā, jo Ķīnā nebija infrastruktūras. Cits pēc cita nometnē pievienojās spēlētāji, ar kuriem laika gaitā tika parakstīti līgumi. Uz otro nometni augusta sākumā jau bija vairāk hokejistu. Ķīnas puse nesaprata lietas nopietnību, vasaras periodā jau bija notikušas sarunas ar KHL vadību, kā sālsmaizei tika uzdāvināti septiņi reglamenti - tiesiskais, tehniskais, sporta, medicīnas un visi pārējie. Katras grāmatas lielums ir kā kopotie raksti. Tajā mirklī Ķīnas puse saprata projekta nopietnību. Ap 20. jūliju bija pirmais zvans, un trešajā augustā es jau biju Ķīnā.

- Trešajā augustā ierodies Ķīnā, kāds tev paveras skats uz lietām, kas nav izdarītas?

- Es redzu, ka ārā ir plus 35 grādi un ir liels mitrums, ieeju hallē un saprotu, ka siltums ir tāds pats. Saprotu, ka pirmā problēma būs ar ventilāciju, ja halle nav paredzēta hokejam; tad mēs sākām iet cauri lietām, sākot ar apgaismojumu priekš televīzijas, lai ledus būtu balts, līdz problēmai, ka hallē ledus nekad nav bijis. Tur pat nebija iespējas Zamboni mašīnai [ledus tīrāmajai mašīnai - aut.] izbērt sniegu, izbrauktuve atradās halles otrā galā. Trešajā augustā sapratām, ka ir baigās ziepes. Kopā ar KHL pārstāvjiem bija trīs dienu seminārs, braukājām pa vairākām hallēm gan Pekinā, gan Šanhajā. Viņi brauca projām ar smaidu, ka tiekamies piektajā septembrī, ar piebildi - Maskavā. Redzot to visu, viņi sacīja, ka tas nav reāli savest visu kārtībā. Tika sastādīta nopietna darba grupa, katram tika noteikta konkrēta atbildība. Crazy režīmā, laikam tā es nebiju strādājis mēnesi no vietas, nepārspīlēšu, ka gulēju trīs līdz četras stundas diennaktī. Vienā dienā atklājās, ka Ķīnā nav cilvēka, kas varētu strādāt ar ledus tīrāmo mašīnu. Atradām labāko Zamboni braucēju Ķīnā, tajā brīdī, kad viņš izbrauca uz ledus, domāju, ka iešu kārties. Viņš brauca aptuveni ar 50 km/h, sākumā domāju, ka viņš izbrauks cauri bortam; kad ķīnieši satraucas, tad darbs tiek darīts milzīgā ātrumā. Divas dienas līdz spēlei viņš ar tīrāmo mašīnu apstājas, naži turpina griezties ledū līdz betonam. Katrā vietā, kur tu sper soli, notiek tādas problēmas. Divas stundas pirms debijas spēles es iegāju ģērbtuvē un sapratu, ka neiespējamā misija ir paveikta. Ja tiek īstenots šāds projekts, tad pat Āfrikā var ieviest hokeju.

Foto: no personīgā arhīva

- Tu arī parūpējies par latviešu firmas vārtu video sistēmām «Kuņluņ Red Star» organizācijā?

- Firmas Playgineering sistēmas ir «Arēnā Rīga», mēs ar viņiem arī strādājām Prāgā. Viņi bija vienīgie, kas bija gatavi trīs nedēļu laikā uzstādīt savu sistēmu Pekinā un desmit dienu laikā Šanhajā. Cepuri nost tiem čaļiem, ņemot vērā visus attālumus. Pekinā Ķīnas puse vilka visus vadus, latviešiem vajadzēja tikai atbraukt un uzstādīt savu video goal sistēmu [video sistēmu vārtos - aut.], Šanhajā desmit dienās bija jānodrošina pilnībā viss.

Šanhajā uzstādām otru sistēmu, bet vārtu kameras nevajag, jo tās vedīsim no Pekinas. Ieradušies Šanhajā, viņi sāk uzstādīšanas procesu, atvedam visu aprīkojumu no Pekinas. Tā bija pirmsspēles diena. Uz laukuma uzliekam vārtus, viņi skatās vārtu kastē, bet kameru nav. Tātad kameras ir nozagtas vienā no hallēm. Tajā brīdī sāku svīst un bālēt. Čaļi no somas izvelk divas rezerves kameras, un viss ir kārtībā. Šī sistēma ir kvalificēta KHL, tādas kopumā ir trīs, vēl ir Slovākijā un Krievijā ražota sistēma. Krievi nebija gatavi iekļauties termiņos, viņu sistēma maksāja piecas reizes vairāk.

- Amizanti izpildīts spēles simboliskais iemetiens, līgas antirekords skatītāju apmeklējumā, ķīnieši manāmi neorientējas hokejā. Kā tu viņiem izskaidro viselementārākās lietas hokejā?

- Cilvēki, kas tagad strādā organizācijā, arī nezināja hokeju, liela daļa no darbojošās komandas ir paņemti no basketbola, lai vismaz būtu neliela saskare ar sportu. Mēs kopā skatāmies spēli, un es viņiem skaidroju visus noteikumus. Jūtu, ka, tuvojoties sezonas beigām, būs jāsāk vairāk domāt par mārketingu. Nav jābūt nekādām problēmām, lai 20 miljonu pilsētā nevarētu piepildīt 10 tūkstošu lielu ledus halli. Cilvēkiem ir jādod zināšanas un jāintriģē hokejā. Ķīnieši ir azartiski, tur ar likumu ir aizliegti kazino, jo cilvēki ir pārāk enerģiski. Ja met golus un kāds spēles laikā izkaujas, tad pavisam uzsit asini. Pirmajās spēlēs bija daudz skatītāju, tad skaits nokritās, bet tagad atkal sāk augt.

- Ķīnieši ir dāsnāki ar atalgojumu salīdzinājumā ar Prāgu?

- Biznesa nozare nosaka atalgojumu. Man bija savi uzstādījumi, pēc kuriem biju gatavs braukt uz turieni; ja es prasītu kosmosu, tad noteikti atrastu kādu citu manā vietā. Ķīnā varu nopelnīt vairāk nekā Latvijā, tajā pašā laikā man ir bijuši piedāvājumi no Rīgas «Dinamo». Salīdzinājumā ar Ķīnas algu līmeni - atalgojums Latvijā ir mazs. Zinu, ka ķīniešiem algas ir mazākas nekā organizācijas cilvēkiem no ārzemēm.

- Caur Viestura Koziola komandu tu iegāji hokeja virtuvē, tagad ar uzkrāto pieredzi viņš ir piedāvājis piedalīties federācijas darbā?

- Mums ir bijušas sarunas par tēmu un dzīvi kopumā. Sarunājām tikties šodien [intervija notiek 8. novembrī, kad notiek spēle starp Rīgas «Dinamo» un Pekinas «Kuņluņ Red Star» komandām, - aut.]. Es ar lielāko prieku dalītos ar savām zināšanām Latvijas hokejā, izlašu līmenī varētu vērst situāciju uz pozitīvāku pusi. Ja es varu apvienot federāciju ar esošo darbu, tad ar lielāko prieku.

- Pēdējā diena mājās pirms došanās uz Ķīnu. Jau esi izdomājis, ko ņemsi līdzi no Latvijas - kādu maizes klaipu vai pozitīvas emocijas?

- Noteikti līdzi ņemšu medību desas, jo esmu mednieks, man izdevās ar kolektīvu doties pamedīt. Iepriekšējā reizē veči bija samedījuši brangus medījumus, ņemšu līdzi svaigas meža gaļas desas. Vakardien iegāju ģērbtuvē un visi uz mani izbrīnīti skatās un saka, lai beidzu tik saldi smaidīt. Mirklis, kad esi lidostā, lai dotos projām, ir smags. Ģimene man ir piramīdas virsotne, tāpēc arī daru visas lietas. Gribas parādīt saviem bērniem, ka bez darba nekas nenotiek.

Lasīt un pievienot komentāru
JAUNĀKIE FOTO
Saturs drīz būs pieejams