FOTO: No personīgā arhīva

«Argentīnā pavadītais laiks bija labākais gads manā dzīvē!» tā intervijā portālam TVNET saka Nikola Vizbule, kura tieši šodien paliek 17 gadus veca. Viņa pagājušo mācību gadu pavadīja organizācijas Youth For Understanding (YFU) apmaiņas programmā Argentīnā. Bet vēl pirms gada Vizbuļu ģimene savās mājās Ikšķilē uzņēma apmaiņas skolnieci Melinu no Argentīnas.

Nikolas mamma Evija intervijā TVNET stāsta, ka Vizbuļu ģimenē, kura mitinās Ikšķilē, ir trīs bērni: Rūdolfs (22 gadi), Nikola (17 gadi) un Eduards (14 gadi). Doma par viesģimeni viņos dzima ļoti sen – pirms aptuveni desmit gadiem, kad pazīstama meitene aizbrauca apmaiņas programmā uz kādu Eiropas valsti. Pēc atgriešanās Latvijā meitene tik ļoti interesanti stāstīja par ārvalstīs nodzīvoto laiku, ka toreiz vēl mazā Nikola sacīja: «Kad es izaugšu, arī braukšu apmaiņas programmā.» Bieži vien bērni izsaka šādus apgalvojumus, bet pēc tam ātri par tiem aizmirst, bet Nikola neaizmirsa.

Nikola visu laiku zināja, ka paaugusies brauks apmaiņas gadā uz kādu citu valsti.

Kad meitene sasniedza pusaudzes gadus, ģimene nolēma, ka loģiskākais braukšanas laiks būtu 10. klase, jo tad būtu iespēja, ka nevajadzētu tajā atkārtoti mācīties, atgriežoties Latvijā.

Zinādami, ka arī Latvijā tiek piedāvāta iespēja kļūt par viesģimeni, Vizbuļi vispirms nolēma uzņemt savās mājās bērnu no citas pasaules malas. Tādā veidā Nikola, kura pēc tam grasījās dzīvot kādā citā ģimenē, varēja labāk izprast savu gaidāmo dzīvi ārvalstīs. Tā 2014./2015. mācību gadā viņu ģimenē dzīvoja Melina no Argentīnas. Atbraucot uz Latviju, Melina bija 17 gadus veca, bet Latvijā kļuva pilngadīga. Bet Nikolai toreiz bija 15 gadi.

FOTO: No personīgā arhīva

Kā bija pieņemt ģimenē svešu bērnu?

Evija saka, ka viesbērna ienākšana viņu ģimenē neko daudz nemainīja. «Tam, ka mājās ir viens cilvēks vairāk, nav nekādas nozīmes. Mūsu dzīvē tas neko daudz nemainīja,» viņa sacīja un piebilda, ka māja ir gana liela un vietas pietiek visiem. Viņi ir apmierināti, ka līdz ar Melinas atbraukšanu beidzot saņēmās izremontēt viņai paredzēto istabu.

Ģimene arī priecājās, kad YFU piedāvāja viņiem parūpēties par meiteni no Argentīnas, jo iepriekš viņi par šo valsti neko daudz nezināja – tikai par tango un futbolu. Dzīvojot kopā ar argentīnieti, viņiem bija iespēja uzzināt par citu kultūru. Saziņa ar Melinu ģimenē pārsvarā notika angļu valodā, kas ļāva viņiem visiem uzlabot šīs valodas zināšanas. Bet tagad viņi spriež, ka būtu vajadzējis ar Melinu runāt latviešu valodā, lai viņa to labāk iemācītos.

Tieši tāpēc viņi ir apņēmības pilni ar nākamo viesbērnu – puisi Gonzalo, kurš viņu ģimenē ienāks nākamajā mācību gadā, vairāk runāt latviski.

FOTO: No personīgā arhīva

Argentīnas meitenei ir auksti

Tā kā Melina nāk no ļoti karstas valsts, kur pat ziemas laika apstākļi ir kā mums lietainā vasarā, Latvijā meitenei šķita auksti. Kaut gan Vizbuļu māja bija salīdzinoši silta, meitene izjuta aukstumu. Lai meitenei nebūtu jātērējas par jaunām sniega biksēm un apģērbu, Vizbuļi lūdza palīdzību saviem draugiem un paziņām, kuriem bija bērni līdzīgā vecumā.

Melina bija sajūsmināta par Latvijā piedzīvoto sniegu, iespēju slidot, slēpot un braukt ar kamerām no kalna.

Tāpat Melina priecājās par sētā uzceltajiem sniegavīriem.

FOTO: No personīgā arhīva

Nikola dodas uz Argentīnu

Savukārt nākamajā mācību gadā uz Argentīnu devās Nikola. Iepriekš Nikola bija plānojusi doties apmaiņas gadā uz Nīderlandi, bet Melina jautāja: «Kāpēc tu nebrauc pie manis?» Tā kā arī abu ģimeņu pieaugušie piekrita šai rīcībai, meitenes varēja pavadīt kopā vēl vienu gadu. Kad Nikola aizbrauca uz Argentīnu, viņa nonāca vidē, kur gandrīz nemaz nerunā angļu valodā, bet vajadzēja sazināties spāniski. Latviete bija spiesta ātri vien iemācīties spāņu valodu.

Vērtējot Argentīnā pavadīto laiku, Nikola pārliecināta saka: «Tas noteikti bija labākais gads manā dzīvē. Tas bija ļoti interesanti. Jau pirmajā dienā, kad nokļuvu savā pilsētā, piedzīvoju kultūršoku, jo mani viesvecāki, Melina un mazais brālis sagaidīja mani lidostā un aizveda pie vecvecākiem.»

Latvijā mūsu ģimene skaitās diezgan liela, bet, aizbraucot tur, es sapratu, kas ir liela ģimene.

Argentīnā ģimeni veido ne tikai vecāki, brāļi un māsas, bet arī vecvecāki, viņu bērni un mazbērni. Nikolu Argentīnā sagaidīja 20-25 tuvākie radinieki. Argentīnieši ir pieraduši, ka visa lielā saime satiekas katru nedēļu, kopā pusdienojot un runājot par aktuālām lietām.

«Atceros savu pirmo šoku – es sēdēju pie liela galda un domāju, ka šī tagad ir mana ģimene. Man likās – ārprāts! Bet tādā pozitīvā nozīmē. Es neko nesapratu no tā, ko viņi man jautāja spāņu valodā,» Nikola atceras. Viņa dzīvoja mazpilsētā, kuras teritorija pielīdzināma Ikšķilei, bet iedzīvotāju skaits ir krietni lielāks.

FOTO: No personīgā arhīva

Silta un mīļa uzņemšana

Nikola priecājās, ka Melinas vecākus viņa jau iepriekš bija satikusi, jo viņi bija viesojušies Latvijā. «Viesvecāki mani uzņēma ļoti silti un mīļi, bet man bija dīvaini, ka man bez viesmāsas Melinas bija vēl divas māsas un mazais brālis, kuram bija pieci gadi. Latvijā man ir tikai divi brāļi un es esmu vienīgā māsa. Bet Argentīnā, kur man bija trīs māsas, bija ļoti patīkami, jo es vienmēr esmu gribējusi māsu. Gads kopā ar māsām bija ļoti jauks. Tagad es tik ļoti mīlu savu ģimeni Argentīnā! Es ar viņiem sarakstos gandrīz katru nedēļu. Apjautājos, kā viņiem iet, un viņi stāsta, ko sadarījuši un kur bijuši. Tas ir ļoti mīļi.» Nikola ir pārliecināta, ka arī saikne ar šiem cilvēkiem nav īslaicīga: «Tā ir mana otrā ģimene. Es par viņiem vienmēr atcerēšos, domāšu un uzrakstīšu viņiem, kad sagribēsies vai vajadzēs palīdzību.»

Nikola ir ieplānojusi uz Argentīnu doties 2017.gada decembrī, kad viņas klasei būs izlaidums,

tāpēc meitene ir visiem piekodinājusi, ka katros svētkos jādāvina nauda, par kuru varētu aizbraukt uz Argentīnu.

Klausoties meitas sajūsmā, mamma Evija nejūtas greizsirdīga uz argentīniešu viesģimeni. Tieši pretēji – viņa ir pateicīga cilvēkiem, kuri Nikolu uzņēma un pieņēma kā savu bērnu: «Pret viņu bija tādas pašas prasības kā pret saviem bērniem. Arī uz tusiņiem Nikola gāja, bet citreiz viņu nelaida. Tas ir loģiski, jo arī es kā vecāks vērtēju. Ja uz tusiņu divas nedēļas pēc kārtas, varbūt trešajā nedēļā ir jāpaliek mājās. Bija ļoti forši, ka Nikolai neaizliedza un neatļāva vairāk nekā viņu bērniem. Viņi atrada labu līdzsvaru.» Arī Eviju un viņas vīru Argentīnā uzņēma ļoti sirsnīgi un atvērti.

FOTO: No personīgā arhīva

Neparasts karstums un dzīves ritms

Nikola stāsta, ka Argentīnā mēdz būt ļoti karsti: «Kad laukā bija +40 grādi, es visu dienu noēdēju pie kondicioniera. Pa dienu es no mājas neizgāju, jo saulē cepināja pamatīgi, bet ap vakaru tur palika aukstāks un visi gāja ārā. Viņi ievēro siestu – guļ pusdienas laiku. Pa dienu pilsētas centrs ir izmiris, jo visi cilvēki guļ. Satiku cilvēkus, kuri strādāja no pulksten 8.00 līdz 12.00, tad brauca mājās paēst un gulēt pusdienas laiku. Pēc tam viņi strādāja no pulksten 16.00 līdz 22.00, lai nebūtu jādarbojas dienas vidū, kad ir lielākais karstums,» Nikola stāsta.

Savukārt Evija piebilst, ka viņiem bija ļoti grūti pierast pie argentīniešu dienas ritma, piemēram, ka vakariņas visās ēstuvēs pasniedz tikai no pulksten 21.00. Latvijā pierasts, ka daļa cilvēku šajā laikā jau ir noskatījušies ikvakara ziņu pārraidi un dodas pie miera. Bet Argentīnā vakariņas sākas tikai ap 21.00-22.00, bet pēc tam viņi virpuļo līdz pat 1.00 vai pat 2.00 naktī.

Argentīnieši neaizraujas ar pārāk lielu strādāšanu.

Latvietes novēroja, ka Argentīnas iedzīvotāji ir ļoti vienkārši, atvērti un sirsnīgi. Viņi nesatraucas par sīkumiem un ārišķīgām lietām, piemēram, mašīnu, ar ko pārvietojas. Dažos reģionos dzīvojošo cilvēku autoparks bija ļoti bēdīgs un latvieši brīnījās, kā ar tādām var pabraukt, bet argentīniešiem galvenais, lai mašīna kustas uz priekšu.

FOTO: No personīgā arhīva

Katram savs spēcīgs vaļasprieks

Argentīnieši ļoti augstu vērtē savas ģimenes un hobijus. Ar to viņiem pietiek, viņi jūtas laimīgi un neraujas tik ļoti pēc finansiāliem labumiem, kā tas nereti notiek Latvijā. Vēl viena no argentīniešu iezīmēm ir tā, ka viņi nesteidzas – ja sarunāts tikties pulksten 20.00, nekas traks nenotiek, ja ierodas pulksten 22.00. Pat vietējās lidmašīnas mēdz izlidot ar vairāku stundu nokavēšanos.

Argentīnieši dzīvi uztver viegli un priecājas par to, kas viņiem ir. Latvieši no tā varētu pamācīties.

Vēl interesanti, ka Melinas ģimenē katram bija savs spēcīgs hobijs, piemēram, mamma audzēja orhidejas, mammas brālis krāja monētas, bet māsa – veidoja dažādus interesantus priekšmetus, piemēram, mobilā tālruņa sēdeklīšus no skārdenēm.

Vēl Melinas ģimenei bija raksturīgi daudz un dažādi mājdzīvnieki: pieci kaķi, trīs truši, seši suņi un viena pīle. Arī pa ielām staigā ļoti daudz klejojošo suņu, bet pozitīvi, ka viņi bija draudzīgi. Arī Nikolai Argentīnā uzdāvināja savu kaķi, bet diemžēl dažādu iemeslu dēļ viņam vajadzēja palikt tur.

Vairums argentīniešu dzīvo zem vidējā dzīves līmeņa, salīdzinot ar mūsu standartiem. Viņiem ir diezgan dārga zeme, tāpēc mājas ir nelielas. Karstuma dēļ tās pārsvarā ir ar vienu stāvu.

Pilnīgi citādākas mācības

Arī skolā Nikolu uzņēma ļoti atsaucīgi un sirsnīgi. Viņa bija ļoti satraukusies par pirmo skolas dienu, bet meitene priecājas, ka viņai sākumā nevajadzēja uzstāties visas skolas priekšā. Nikolas skola bija reliģiska, un katrs rīts sākās ar kopīgu karoga pacelšanu un lūgšanām. Argentīnas izglītības sistēma ir citādāka nekā Latvijā.

Tā kā Nikola bija gaišādaina un ar zilām acīm, viņa kļuva par skolas slavenību.

Daudz bērnu nāca klāt, interesējās un uzdeva jautājumus.

Kāda Nikolas klases biedrene mācēja angļu valodu, tāpēc sākumā palīdzēja sazināties ar apkārtējiem cilvēkiem un arī mācībās. «Pirmos trīs mēnešus es gandrīz neko nezināju spāņu valodā, tāpēc nevarēju sazināties ar klases biedriem un citiem skolas biedriem. Bija labi, ka draudzene runāja angliski.»

Pēc trīs mēnešiem, ko Nikola bija pavadījusi Argentīnā, skolā sākās trīs mēnešu vasaras brīvlaiks. Decembri, janvāri un februāri Nikola pavadīja atpūšoties un mācoties spāņu valodu.

Atgriežoties skolā martā, viņa jau varēja brīvi sazināties ar klases biedriem, sekot līdzi mācību saturam un nokārtot pārbaudes darbus.

Argentīnas vasarā apmeklēja dažādus pasākumus, piemēram, viņu meitenēm ļoti lieli svētki ir 15 gadu jubileja. Tad tiek rīkotas ballītes, kurās aicina vairākus simtus cilvēku un uzaicina dīdžeju. «Uz šo pasākumu iet visi, kas zina, ka tāds notiek, un kam nav slinkums iziet no mājas.» Katrai ballītei ir savs viesu saraksts, bet ir dažādas iespējas, kā tikt iekšā pasākumā arī bez tā.

FOTO: no personīgā arhīva

Vairāki lieli ieguvumi

Par lielāko ieguvumu, piedaloties apmaiņas programmā un uzņemot savā ģimenē viesmāsu, Nikola uzskata pašus cilvēkus, kurus pēdējo gadu laikā iepazinusi. Īpaši labi viņa sapratusies ar viesmāsu Valēriju, kurai būtu gatava pat nopirkt vīzu, lai viņa varētu atbraukt uz Latviju. «Viņa ir tik laba māsa! Es ar viņu katru dienu sarakstos.

Viņa vienmēr būs mana māsa. Nevis viesmāsa, bet māsa.

Viņas visas ir ļoti mīļi cilvēki,» Nikola saka.

Savukārt viņas mamma Evija piebilst, ka ģimene nolēma sūtīt savu meitu apmaiņas programmā pašizaugsmes dēļ, kā arī, lai viņa iemācītos valodas. «Man liekas, ka viens no lielākajiem ieguvumiem ir valodu zināšanas. Nikola aizbrauca ar spāņu valodu nulles līmenī, bet, atbraucot atpakaļ, brīvi saprot, runā, lasa un raksta,» Evija saka. Arī Nikola piebilst, ka daudz patīkamāk bija mācīties spāņu valodu, dzīvojot spāniski runājošā vidē, nevis vācu valodu kursos.

Cik labi ir iemācīties valodu, dzīvojot tās vidē, nevis katru dienu iet uz kursiem, kur neko īsti nesaprot!

Nikola ir pilnīgi pārliecināta, ka jauniešiem ir vērtīgi piedalīties apmaiņas programmās. Vēl viens liels ieguvums ir citu valstu draugi, kas arī arī piedalījās YFU.

Cilvēkiem, kuri domā par iesaistīšanos YFU programmā, būtu jāzina, ka, uzņemot savā ģimenē viesbērnu ar YFU starpniecību, ģimenei nav nekas jāmaksā un arī viņiem neko nemaksā. Viņiem jānodrošina bērnam mājoklis un ēdināšana, bet īstā ģimene dod kabatas naudu un sedz visus lielākos tēriņus. Savukārt, ja ģimene nolemj sūtīt savu bērnu uz citas valsts viesģimeni, viņiem pašiem jāsedz ceļa nauda, apdrošināšana un kabatas naudas izdevumi.

FOTO: no personīgā arhīva

Var gadīties arī slimošana

Runājot par praktiskām lietām, kas ģimenēm būtu jāzina, uzņemot viesbērnu, Evija norāda, ka pie siltuma pieradusī Melina Latvijas laika apstākļos diezgan daudz slimoja. «Mana lielākā sāpe, kad pie mums dzīvoja Melina, bija tas, ka viņa ļoti daudz slimoja, jo viņa nebija pieradusi pie mūsu aukstuma. Viņai regulāri sāpēja kakls, bija iesnas un klepus. Brīžiem domāju – ārprāts, jo es taču esmu atbildīga par to bērnu. Es ceru, ka Gonzalo būs stiprs un tik daudz neslimos.» Savukārt Nikola Argentīnā daudz neslimoja.

Vēl jārēķinās, ka, pieņemot ģimenē viesbērnu, īstie bērni var sajust lielas greizsirdības lēkmes. Tādas piedzīvoja arī Nikola. Tādās situācijās vecākiem jācenšas gudri tikt ārā no situācijas. Savukārt Nikola bēdājas, ka

Argentīnas ceļojuma laikā viņai pazuda kontakts ar diezgan daudziem Latvijas cilvēkiem, tostarp draugiem.

Vēl jārēķinās, ka bērna prombūtnes laikā mūžībā var aiziet kāds no tuviniekiem un nav iespēju atvadīties klātienē. Kamēr Nikola bija prom, izdzisa viņas vecmāmiņas dzīvība.

Bet pie visām pārējām lietām, kas saistītas ar viesbērna ienākšanu ģimenē, ir iespējams pierast, ja vien cilvēks ir gana atvērts un draudzīgs. Arī Vizbuļu mājās nevaldīja ļoti stingri noteikumi un pedantiska kārtība. Bērnos audzināta patstāvība un savstarpēja uzticēšanās.

FOTO: No personīgā arhīva

Sirreālā atgriešanās Latvijā

Nikola stāsta, ka, atgriežoties Latvijā, viņa turpinās mācības 11.klasē, paralēli nokārtojot pārbaudes darbus vairākos mācību priekšmetos, piemēram, latviešu valodā un literatūrā, ko viņa Argentīnā neapguva. «Pēdējā nedēļā Argentīnā pirms atgriešanās mājās katru dienu ik pēc piecām minūtēm man gribējās raudāt.

Man bija ļoti liels pārdzīvojums, ka jāatstāj visi draugi un viesģimene.

Tas bija ārprāts! Pēdējā nedēļa bija depresīva. Bet atbraucot uz Latviju, pirmās dienas es jutos kā bez sajūtām, es peldēju. Neapzinājos, kas ir noticis un kur esmu.

Bet pēc nedēļas sāku atjēgties, ka esmu atpakaļ un jāsāk arī šeit kārtot lietas. Tagad ir tāda sajūta, ka es nekad nebūtu bijusi Argentīnā, bet arī Latvijā nebūtu pavadījusi to gadu. Ir ļoti dīvaina sajūta. Man istabā pie sienas stāv Argentīnas karogs, man ir bildes un atmiņas, bet nevaru saprast, pa kuru laiku tur biju. Laiks skrien ļoti ātri.»

Arī vecākiem sākumā, kad Nikola brauca prom, likās, ka desmit mēneši būs bezgalīgi, bet patiesībā tie aizvirpuļoja ļoti ātri. «Es tikai paspēju attapties, kad jau kravāju čemodānus un biju atpakaļ. Argentīnā pavadītie 10 mēneši viennozīmīgi bija mans labākais gads,» Nikola rezumē un piebilst, ka kļuvusi daudz patstāvīgāka un vairāk domā ar savu galvu.

Daudz laimes dzimšanas dienā, Nikola!

Lasīt un pievienot komentāru

JAUNĀKIE FOTO