Ritvars Dižkačs ("Auroras" koncerts "Jumpravas" 30 gadu jubilejas koncertā "Palladium")

FOTO: Edgars Kalmēns TVNET

Ritvara Dižkača «Auroru» vai tās pēdējo inkarnāciju «88 Auroras» astoņdesmito un deviņdesmito gadu mijā vaigā skatīt man tā arī neizdevās. Pirmkārt jau biju mazliet par jaunu, otrkārt grupai nemaz nebija daudz koncertu, lai nejauši kādā publiskā pasākumā tai uzskrietu virsū. Pastāvēja, protams, citi muzikālās informācijas ieguves avoti - neatkarīgās kultūras izdevums «Pastnieku Avēnija», kurā laiku pa laikam varēja uzzināt par to, kas jauns pašmāju mūzikā (arī par «Auroru»), avīze «Una», kā arī radio un televīzija, kura šad un tad arī demonstrēja «Barjeru» - grupas pazīstamāko dziesmu.

Lai arī «Aurora» savas īsās, piecu gadu pastāvēšanas laikā ieskaņoja, šķiet, vien septiņas dziesmas, tās visas tika pārrakstītas no kasetes kasetē un ar laiku iesakņojās, kļūstot par daļu no Latvijas neatkarīgās mūzikas koda. Kad grupas līderis, dziesmu un tekstu autors Ritvars 1992. gadā, atkarību nomocīts, pameta Latviju un pārcēlās uz dzīvi Kanādā, «Auroras» un paša Ritvara leģenda sāka apaugt arvien ar jauniem stāstiem un mitoloģiju. Līdz pat šā gada rudenim par Dižkača gaitām nekas daudz nebija zināms, taču interese par viņu un grupu bija inficējusi arī jauno laiku neatkarīgās mūzikas cienītājus. Laiku pa laikam Ritvars gan viesojies Latvijā, taču nav apzināti meklējis kontaktu ar masu medijiem. Pirms aptuveni desmit gadiem tādu plašāku interviju telefoniski viņš sniedzis «NRA» (skat. resursus), pagājušogad viņu noķēra Uldis Rudaks, taču tas šo divdesmit divu gadu laikā gandrīz arī viss...

Kad vasarā intervēju vienu no «Jumpravas» līderiem Aigaru Grāveru, viņš ieminējās, ka uz grupas 30 gadu jubilejas koncertiem kā īpašie viesi varētu atkal kopā savākties «Auroras» vīri. Galu galā

Ritvara un Aigara radošā sadarbība ir bijusi ļoti auglīga

- Dižkačs devis Grāveram savus tekstus («Šeit lejā», «Vēlreiz», «Lidmašīna», «Zem diviem karogiem» - visas šīs dziesmas ir ar Ritvara vārdiem), kopīgi tapis «new wave» projekts «Asociāciju sektors», savukārt Grāvis palīdzējis ar skaņu ierakstu studiju un producenta zināšanām, lai profesionāli ieskaņotu «Barjeru». Neatkarīgās mūzikas grupām tolaik tikt nopietnā studijā bija praktiski neiespējami.

Taču, zinot to, ka ne tikai Ritvars, bet arī pārējie oriģinālā sastāva dalībnieki (ģitārists Svens Himlers un bundzinieks Edgars Beinārs) ir izkaisīti pa plašo pasauli, šāda atkalapvienošanās iespēja likās nereāla.

Un tomēr «Aurora» šogad apvienojās! Vismaz daļēji... no oriģinālā sastāva gan palicis viens pats Ritvars. Jānis Dubavs (ģitāra) un Rūdolfs Kokins (bass) tomēr ir vēlīnās «Auroras» sastāva mūziķi.

«Auroras leģendas» skarts (domāju, ka neesmu vienīgais, kas nedaudz idealizē «Auroru»), par šādu atkalapvienošanos, teikšu godīgi, nebiju drošs. Tā nelikās laba doma, zinot daudzus atkalapvienošanās gadījumus pasaules mūzikā, kad tā ir bijusi ar mīnusa zīmi. Nudien negribējās piedzīvot vilšanos...

No otras puses - kādu vilšanos? Grupa taču nekad nav bijusi ļoti plaši populāra, nekad nav bijis profesionāls sovhoziem pietuvināts ansamblis, kas spēlē zaļumballēs un nosprauž tālejošus mērķus. Koncertu pieredze ir bijusi neliela, arī paši puiši sevi diez cik nopietni nav uztvēruši un muzicējuši savam priekam tāpēc, ka paticis «indie».

Šādu duālu jūtu plosīts, 6. novembrī arī devos uz grupas pirmo atkalapvienošanās koncertu Latvijas 1. rokkafejnīcā. Kas būs - būs, nodomāju. Jau no paša sākuma bažīgu darīja vietas izvēle - liepājroka (visu cieņu šim roka novirzienam) iesvaidītajā rokkafejnīcā varbūt varētu atkalapvienoties grupa «Monro» vai «Opus Pro», taču «Aurorai» šāda hārdroka vide, manuprāt, īsti nepiestāvēja. Diemžēl manas bažas apstiprināja dīdžejs (viņa vārdu gan nezinu), kurš pēc viesu «Zig Zag» koncerta uz pilnu klapi mēģināja iesildīt publiku ar «Bon Jovi» un «Papa Rouch» grāvējiem. Publikā bija Regnārs Vaivars, Jānis Joņevs, Dambis... vārdu sakot, teju viss Latvijas pagrīdes zieds, kurus ar «Bon Jovi» iekustināt, maigi izsakoties, ir pagrūti. Drīzāk sanāca dažu labu atsaldēt... Publika ir jājūt, dīdžej!

Tieši pēc šāda kārtējā groteskā hārdroka gabala tad uz skatuves arī uznāk Jānis Dubavs, Rūdolfs Kokins, jaunie - Olafs Štrodahs (ģitāra), Andris Leišavnieks-Štālmanis (bungas) un pats Dižkačs. Protams, uztraukums milzīgs, un jau pirmajā dziesmā («Barjerā») kaut kas noiet greizi. «Nekad nevajag rakstīt tik garus tekstus,» nosaka Ritvars un pāršķir savu tekstu grāmatu jeb «bībeli» uz nākamo dziesmu. Pirmo (!) reizi koncertā izskan «Grūtas dejas ritmā», kuru Ritvars pavada, nervozi regulēdams mikrofona statīvu. Uz atkārtot aiziet «Fetišs» jeb «Fetišists» (rezultātā dziesma noskan pat trīs reizes), lēnā «Barjeras» versija Ritvara balsij, šķiet, ir par zemu, taču kopumā ar katru dziesmu pārliecība atgriežas, un galvenais - sanākusī lojālā publika ir sajūsmā. «Pietrūka vienīgi tie elektroniskie elementi, kas dzirdami ierakstos,» pēc koncerta kāds no apmeklētājiem komentēja. «Taču bija forši!»

Jau pēc divām dienām ar vēl lielāku pārliecību «Aurora» uzstājās pārpildītajā «Aptiekas» pagrabiņā, un tad jau arī klāt «Jumpravas» koncerti «Palladium», kur grupai atvēlēta atsevišķa balkona skatuvīte.

Tieši pirms pirmā koncerta, kad dodos aprunāties ar Aigaru Grāveru, pirmo reizi nejauši satieku arī Ritvaru. «Es tevi zinu,» viņš man smaidot sniedz roku. «Tu esi no tā tī-vī-net (TVNET)! Un no tās grupas.» Kā izrādās, Ritvars ir dzirdējis arī «Satellites LV» versiju dziesmai «Fetišists» un, uzzinājis no Ulda Rudaka, ka dziesma izdota septiņcollu vinilplatē, izrāda patiesu interesi par šo faktu.

Tāpēc pēc pēdējā «Auroras» koncerta, dienu pirms Ritvars lido atpakaļ uz Kanādu, norunājam uz īsu brīdi satikties un aprunāties. Ritvars gan sākumā negribīgi, taču beigās tomēr uz piecām minūtēm ļauj ieslēgt diktofonu. Lūk, ko paspējām izrunāt:

Neiztaujāšu tevi daudz par pagātni, šur tur jau tavs un «Auroras» stāsts ir izstāstīts, bet aprunāsimies par to, kas aktuāls šodien. Esi atgriezies Rīgā ne tikai apraudzīt tuviniekus, bet arī lai kāptu uz skatuves. Laikam jau lieki piebilst, ka uztraukums bija pamatīgs?

- Protams, nervu spriedze šajās dienās bija liela. Visi koncerti jau bija paredzēti, lai patrenētos tikai priekš «Jumpravas», tās piecas dziesmas. Domājām - gan jau varēsim. Kā sanāca, tā sanāca... Pirms aizbraukšanas šorīt vēl satikos ar pārējiem puišiem, un izskatās, ka viņi grib turpināt. Es vēl neesmu īsti nostājies ne vienā, ne otrā pusē. Pamēģināsim uztaisīt kādu jaunu mūziku un skatīsimies, vai sanāk vai nesanāk.

Roberts Plānts atteicās no 500 miljoniem par piedāvājumu doties tūrē ar «Led Zepellin»...

- No cik miljoniem?

500!

- Nu, viņam laikam vienkārši nevajag! Ja vajadzētu, tad droši vien pārdomātu. Viņš jau visu laiku ir apritē.

Pārējie dalībnieki jau labprāt pieņemtu šādu dāsnu piedāvājumu. Domāju, ka šajā gadījumā Plānts parāda, ka nauda nav galvenais! Es vairāk tēmēju uz to - vai šādas atkalapvienošanās sevi attaisno?

- Zini,

ja nebūtu «Jumpravas» koncerta, tas noteikti nebūtu noticis. Noteikti! 100 punkti mani neviens nebūtu pierunājis šeit braukt un spēlēt mūziku.

Kaut ko te ākstīties. Es būtu pret! Tas sanāca vienkārši uz sitiena - pagājušogad Aigars man ieminējās par šādu ideju, un es pie šīs domas laiku pa laikam atgriezos. Bija jau plānots uzspēlēt tikai tajos divos vakaros. Es to visu nesauktu par atkalapvienošanos. Drīzāk tā - ja Grāvers vēlas, tad labi - tas viņam par godu! Viņam ir tāda laba enerģija, viņš māk pavilkt līdzi savām idejām! Ja mēs neierakstītu «Barjeru», kad savulaik Grāvis mums sarunāja studiju, tad varbūt vispār nekas nebūtu.

Vai var teikt, ka Grāveram bija būtiska nozīme «Auroras» stāstā?

- Absolūti!

Cik aptuveni koncertus savulaik ar «Auroru» nospēlējāt?

- Kādus divdesmit. Varbūt vairāk. Atceros, ka pēdējais koncerts bija Ogrē, kur vispār gandrīz neviena cilvēka nebija. Tad drīz sākās tie laiki, kad cilvēkiem nebija naudas un arī visas grupas bija apriebušās.

Jums nemaz tik liela koncertpieredze nebija, un būtu absurdi no jums gaidīt tāda vēriena producētus šovus kā «Jumpravai», piemēram...

- Protams, bet zini, toreiz bija vienalga. Tu jūties forši, tev ir labi, un ir vienalga, ko par tevi domā. Nekādi fani jau nebija. Sākumā jau vispār bija tā - briesmīgi gribējās grupu, un mūzika tajā laikā bija ļoti svarīga. Taču neviens nespēlēja tādu mūziku, kā man patīk, un tāpēc es, Edgars un Svens sākām spēlēt paši.

«Jauns Mēness» tajā laikā ietekmējās no «U2», «K. Remonts» no «Police», savukārt «Auroras» mūzikā var saklausīt «The Cure» ietekmes.

- Man ļoti patika «The Cure». Pats sākums, tieši pirmais, otrais, trešais albums. Pēc tam bija grūti klausīties. Tāpat bija ar «New Order»... pirmie divi uz mani atstāja pamatīgu iespaidu bet pēc tam garām. Runājot par citiem agrīnajiem iespaidiem noteikti jāmin ari «Japan», «The Chameleons», «Bauhaus», «Simple Minds» (gan arī tikai pirmās plates) utt. Apmēram tā arī bija tā mūzika, kas man tajos laikos piecēla no gultas vai gluži otrādi - neļāva aizmigt.

Protams, iespaidojāmies, nav jau iespējams izdomāt kaut ko pilnīgi jaunu. Toreiz likās - velns, kāpēc pie mums neviens nespēlē tādu mūziku! Izņemot varbūt «Zig Zag», kas bija ne gluži uz «Deutsch Amerikanische Freundschaft» pusi, bet ar tādu elektronisku piesitienu.

Latvijā esi trāpījis patriotiskajā nedēļā...

- Tas ļoti jauki. Es esmu baigais patriots. Tam, kas notiek Latvijā, es sekoju katru dienu. No rītiem savā aifonā lasu tieši Latvijas ziņu portālus. Arī mamma no mājām atsūta kādus žurnālus. Es zinu, kas ir kas, jo gāju arī vēlēt.

Esi apmierināts ar vēlēšanu rezultātiem?

- Zini, es vēlēju kā daudzi - par mazāko no ļaunumiem. Tā kā es zinu daudz ko. Es arī tevi zinu.

Dažkārt ieeju TVNETā un paklausos jaunos pašmāju ierakstus, ko esi ielicis.

Atceros, klausījos grupu «Starmetis» no Cēsīm. Tā kā pats esmu cēsnieks, tad ieinteresējos. Paklausījos, un izklausījās tieši kā «Asociāciju sektors». Patika viena «Parára» dziesma. Es gan neesmu liels «math rock» fans, bet tas viens gabals bija labs.

Tad jau tu labi orientējies tajā, kas notiek latviešu mūzikā

- Jā, bet mani absolūti neinteresē tas, ko rāda televīzijā. Zini, tagad, atšķirot kādu žurnālu, tu lasi - dziedātājs, dziedātāja... visi ir dziedātāji. Man nav ne jausmas, ko tāda Šomase dzied vai Dženī Bī...

Tu domā laikam Dženiju Meju...

- ...un ko tas džeks... kā viņu sauc?

Dons?

- Nē, to arī es neesmu dzirdējis... Reiniks! Nekad mūžā neesmu dzirdējis, ko viņš dzied!

"Auroras" Facebook lapa

* Aurora jeb polārblāzma ir atmosfēras augšējo slāņu (jonosfēra) spīdēšana, gaisa molekulām mijiedarbojoties ar Saules vēja daļiņām.

Lasīt un pievienot komentāru

JAUNĀKIE FOTO