Lai arī 48 gadus vecās Mančestras dziedātājas spilgtākie karjeras mirkļi jau ir aiz muguras (1989. gadā hits «All Around The World» iekaroja topus un nodrošināja divas «Grammy» nominācijas»), Liza Stensfīlda (Lisa Stansfield) pilnībā neguļ uz lauriem un gada sākumā laidusi klajā jaunu studijas albumu «Seven». Tieši ar šīs plates (nule izdota papildināta albuma versija «Seven+») veicināšanas koncertu diemžēl ne ļoti kupli apmeklētā Arēnas amfiteātrī otrdienas vakarā Liza mums demonstrēja «baltā soula» paraugstundu.

Kas tas «baltais souls» jeb «blue-eyed» souls tāds ir? Jau sešdesmitajos gados britu un arī amerikāņu baltādainie mūziķi ļoti ietekmējās no afroamerikāņu muzikālās kultūras - blūza, soula, R&B un radīja savu «balto soula versiju». Tas pats turpinājās arī septiņdesmitajos un īpaši komerciāli veiksmīgi astoņdesmitajos, kad top40 iekaroja tādas izteiktas «blue-eyed» apvienības kā «Simply Red» vai «Hall & Oates».
Bieži vien šāds baltais souls bija pat pieprasītāks nekā autentiskais «motown» vai «northern soul».

Arī Liza Stensfīlda pašā astoņdesmito gadu izskaņā, pateicoties savai sulīgajai, mazliet zemajai balsij, trāpīja uz šā viļņa. Tiesa, astoņdesmito sākumā viņa muzicēja tipiskā tā laika sintpopa apvienībā «Blue Zone» (skat. video) - kaut kas uz «Yazz» (atceraties «The Only Way Is Up»?) pusi, taču šī grupa būtiskus panākumus neguva. Kad Liza kopā ar grupas biedru un laulāto draugu Aienu Diveiniju (Ian Devaney) nolēma pievērsties tieši Lizas solokarjerai, tā maisam gals bija vaļā. Rezultāts - karjeras laikā pārdoti 20 miljoni ierakstu.

Laiki mainījušies, un Lizas jaunais albums, kas muzikāli ne ar ko īpašu nepārsteidz (tas pats baltais souls, tikai vēl tradicionālāks un pietuvinātāks oriģinālam) izdots pēc desmit gadu pauzes, ar grūtībām iekļuva britu albumu top20. It kā jau šāda mūzika, pateicoties Dafijai, Eimijai Vainhausai, Adelei, Emelī Sandei u.c. jaunās paaudzes popsoula dziedātājām ir atkal aktuāla, taču, iespējams, pietrūka vienkārši labu jaunu dziesmu. Mūsdienās vispār reti kuram mūziķim izdodas noturēt klausītāju uzmanību vairākus gadus, kur nu vēl gadu desmitus no vietas. Lizai diemžēl tas īsti nav izdevies. Taču tas nekādi nenoniecina viņas talantu, viņas lielisko balsi (atmetot smēķēšanu, tā atkal skan lieliski), kas kopā ar fantastisku pavadošo grupu izskanēja lieliskā, profesionālā, emocionālā koncertā. Saksofonista un trompetista solo vien bija ko vērti.

Foto: Edgars Kalmēns/TVNET

Jau pēc otrās, trešās dziesmas sēdošā publika lēca kājās, devās tuvāk skatuvei (arī no tribīnēm devās lejup) un ļāvās grūvīgam popsoula un fanka kokteilim.

Izskanēja visi lielākie Stensfīldas hiti - pats pirmais viņas izrāviena singls «People Hold On», «This Is the Right Time», «The Real Thing», Berija Vaita kaverversija «Never, Never Gonna Give You Up» un, protams, «All Around the World».

«Esmu šeit pirmo reizi,» viņa uzrunā publiku. «Diemžēl rīt agri dodos prom, taču apsolu atgriezties... kā tūriste.»

Rīgā varbūt Liza arī nav bijusi, taču Latviju viņa ir apciemojusi, uzstādamās jauno dziedātāju konkursā «Jaunais vilnis 2009» kā viešņa.

Brīžiem gan Stensfīldas dziedājumā iezagās zināms manierisms, savdabīga, mazliet pārspīlēta vokāla improvizācija, kas it kā no vienas puses ir apsveicama lieta, taču no otras - brīžiem radīja mazliet sabiezināta, pārsātināta vokāla sajūtu. Arī saraustītās roku un ķermeņa kustības Džo Kokera vai Tīnas Tērneres stilā likās nedaudz samākslotas, taču tas tiešām nebija pārāk būtiski. Galvenais, ka mūzika skanēja lieliski (īpaši pašā priekšā), mūziķi spēlēja ar atdevi un tika radīta lieliska kādas vidēja lieluma Londonas koncertzāles sajūta.

Ja vēl pie kritikas, tad pietrūka kāda ekrāna, kas ļautu tālāk sēdošajiem komfortablāk izbaudīt koncertu, taču šoreiz tiešām visas iespējas bija doties tuvāk skatuvei un sajust māksliniekus no pārdesmit metru attāluma.

Atšķirībā no aizvakardienas Kailijas Minogas koncerta (cepuri nost arī viņas priekšā) - nekāda šova, tīrs muzikāls baudījums!

Lasīt un pievienot komentāru
JAUNĀKIE FOTO
Saturs drīz būs pieejams