Ainars Šēnfelds šogad kļuva par Latvijas čempionu un sacīkšu seriāla «Dzintara Aplis 2014» uzvarētāju autošosejā vēsturisko volgu klasē, izcīnot vairākas uzvaras sezonas posmos un uzstādot jaunu Biķernieku trases rekordu Volga automobiļiem.

Titula ieguvējs GAZ klasē startē no 2012. gada, bet par dalību sacensībās sapņoja jau kopš bērnības. Tagad sapnis kļuvis par realitāti, un ar kādreizējo elku Valdi Belmeru cīņas tiek aizvadītas sacīkšu trasē. Intervijā ar autososeja.lv Ainars dalās pieredzē un salīdzina mūsdienu sacīkšu volgas ar padomju laiku spēkratiem.

Autošoseja.lv: «Šogad beidzot izdevās aizvadīt stabilu un reizē ātru sezonu, kļūstot gan par Latvijas čempionu, gan par Dzintara Apļa sacensību uzvarētāju. Kas bija panākumu pamatā?»

A. Šēnfelds: «Nu jāsaka godīgi, ka tā bija neatlaidība un ļoti garas stundas servisā. Iepriekšējās divās sezonās cīnījāmies ar dažādiem defektiem, kas liedza finišēt, bet visi finiši bija uz pjedestāla. Arī pirmajā sezonā atsevišķos iebraucienos biju trijniekā. Tāpēc visa ziema tika pavadīta, uzlabojot vājās vietas volgas dzinējā. Izskatās, ka šoreiz bijām labi izpildījuši mājasdarbu, un attiecīgi ir rezultāts.»

Autošoseja.lv: «Dzintara Apļa 2014 sacensībās izdevās labot Biķernieku trases rekordu GAZ klasei. Kādas bija sajūtas pēc 23 gadu pārtraukuma labot tāda meistara kā Jura Belmera rekordu?»

FOTO: Publicitātes foto

A. Šēnfelds: «Patiesībā es tam joprojām nespēju noticēt! Nu protams, ka prieks ir liels, domāju, ka katrs volgu klases braucējs gribētu būt tas, kurš labo Belmera rekordu. Nezinu gan, cik adekvāti ir tā burtiski salīdzināt, bet nu rezultāts ir uzlabots. Atceros, bērnībā ar kādu apbrīnu skatījos sacensības un jo īpaši volgu braucienus un brāļus Belmerus. Uz Rīgu mana ģimene pārcēlās 1982. gadā, un tad esmu bijis praktiski uz visām sacīkstēm Biķerniekos. Jau pagājušā gada pēdējā sacīkstē ļoti tuvu rekordam bija Andrejs Paupers un Antons Dolgopolovs, tikpat tuvu es nobraucu priekšpēdējā sacīkstē, un Normunds Dobums nobrauca vēl labāk. Man pietrūka nedaudz vairāk par divām desmitdaļām un, izanalizējot kļūdas braukšanā, bija skaidrs, ka pussekundi noteikti var nomest, kas arī izdevās. Man jau galvenais kūdītājs, ka vajag rekordu, bija Mareks Matvejevs, jo tas ir viņa būvēts motors, tāpēc bija jāsaņemas un labi jānobrauc, izdevās!»

Autošoseja.lv: «Kā var salīdzināt 2014. gada Volga sacīkšu automašīnas ar 1990. gada modeli?»

A. Šēnfelds: «Pašreizējo volgu tehnisko noteikumu pamatā ir tie paši padomju laiku noteikumi, pat ar lielākiem ierobežojumiem dažādu detaļu apstrādei, arī minimālais mašīnas svars tagad ir ierobežots. Drošības ziņā gan daudz kas ir uzlabots, jo šodienas volgas atbilst šodienas drošības prasībām - drošības karkass, siksnas un to stiprinājumi, sēdekļi un, protams, pilota ekipējums. Nu noteikti kādas jaunās tehnoloģijas vai metālapstrādes veidi tagad ir pieejamāki.»

Autošoseja.lv: «Šogad bija liela konkurence. Par uzvarām cīnījās Normunds Dobums, Antons Dolgopolovs, Andrejs Paupers un Ivars Janeks. Ar kuru cīņas trasē bija vissīvākās?»

A. Šēnfelds: «Jā, konkurence volgās ir ļoti sīva. Īpašas cīņas mums ir bijušas ar Normundu – tādas, ka vismaz pusbraucienu braucam ritenis ritenī un maināmies vietām, un ne tikai šosezon vien, bet arī pagājušajās. Ar Andreju un Antonu tik sīvas nav bijušas - vai nu es pa priekšu, vai kāds no viņiem, bet bez tik izteiktas cīkstēšanās.

Autošoseja.lv: «Kāpēc tieši volgu klase?»

A. Šēnfelds: «Man bērnībā vecākiem bija volga, un arī sākt braukt esmu mācījies ar volgu.

Padomju laikā nedaudz pabraucu ar kartingiem, tur mans treneris bija Māris Ozoliņš. «Dzintara Volgas» atjaunošanas galvenais krusttēvs arī ir Māris, kas arī bija tas, kas pamudināja braukt tieši ar volgu. No sākuma gan biju tikai skatītājs, bet nenoturējos un nolēmu pamēģināt, jo tehnika nav sveša un ar savām rokām daudz ko varu pats izdarīt.»

FOTO: Publicitātes foto

Autošoseja.lv: «Kura trases sekcija Biķerniekos ar Volgu ir visgrūtāk ātri izbraucama?»

A. Šēnfelds: «Tas, domāju, katram braucējam ir individuāli, bet nu āķīgākais noteikti ir tiltiņš, arī s-veida līkums pirms smilšu kalna.»

Autošoseja.lv: «Kādi plāni un ieceres uz nākamo sezonu?»

A. Šēnfelds: «Plāns ir braukt! Braucu savam priekam, tāpēc titulus par pašmērķi neuzstādu. Galvenais gribas labi sagatavot tehniku, lai var nobraukt visas sacīkstes. Braukt pa priekšu bez cīņas nav interesanti, tāpēc gribas vairāk cīņas ar konkurentiem, jo tikai tā var gūt baudījumu no sacensībām.»

Autošoseja.lv: «Kam vari pateikt paldies par veiksmīgo sezonu? Sponsori, atbalstītāji?»

A. Šēnfelds: «Tādu īstu sponsoru man nav, tāpēc paldies «Jap-Factory» servisa kolektīvam, un īpašs paldies Marekam Matvējevam par dzinēju, Bruno Bēkam par palīdzību mašīnas sagatavošanā, brālim, māsām, draudzenei un vecākiem par finansiālu atbalstu. Par kuriozu var uzskatīt gatavošanos pēdējām sacīkstēm, kad konstatēju, ka priekšējo bremžu kluču var nepietikt pēdējām sacīkstēm un naudas nav. «Jap-Factory» puiši nedomājot sametās un aizsūtīja mani pēc klučiem. Liels paldies visiem, kas mani atbalstīja, radiem, draugiem un visiem pārējiem, kā arī skatītājiem, jo bez jums tas viss nebūtu iespējams. Tiekamies nākamajā sezonā!»

Lasīt un pievienot komentāru

JAUNĀKIE FOTO