Vai varat nosaukt vēl kādu septiņdesmito gadu beigās dibinātu puslīdz cienījamu popgrupu bez «Duran Duran», kura vēl turpina darboties un kaut cik rezonēt? Tādu tiešām ir ļoti maz. Šie Birmingemas puiši ar kāpumiem un kritumiem spējuši radoši nodzīvot līdz 2015. gadam un pat laist klajā jaunu, gana kvalitatīvu studijas plati «Paper Gods».

Duran Duran «Paper Gods»

(Warner Bros)

8/12

Kad septiņdesmito gadu beigās britu salās dārdēja panks, pēc kura īslaicīgo liesmu apdzēšanas radās virkne tumšu, gotisku ansambļu «Joy Division» garā, «Duran Duran» nolēma iet pavisam citā virzienā. Apvienojot pankroka enerģiju, disko mūzikas grūvu, vācu elektroniku un glemroka stilu (viņi bija lieli «Roxy Music» un Deivida Bovija fani), puiši ar laiku radīja krāsainu skatuves tēlu, muzikāli liekot akcentu uz melodijām, ne tik daudz uz pankrokā kultivētajiem trīs akordiem un gariem pelēkiem mēteļiem.

Kad grupai pievienojās solists Saimons LeBons (Simon Le Bon) un puiši regulāri sāka uzstāties «The Rum Runner» naktsklubā, tika izkopts ne tikai viņu vizuālais stils, bet arī muzikālais rokraksts, kas astoņdesmito sākumā tuvinājās arvien popsīgākam, disko orientētam skanējumam. Arī androgīnais «jauno romantiķu» tēls («Adam and the Ants» ietekmē) tika pamanīts, un drīz ar grupu noslēgts līgums.

"Duran Duran" astoņdesmito gadu sākumā / Foto: Publicitātes foto

Šeit neturpināšu, piebildīšu vien to, ka bez «Duran Duran» (viņu dziesmām, videoklipiem...) nav iedomājami astoņdesmitie. Puiši pārdeva vismaz 60 miljonus ierakstu visā pasaulē (iekaroja ASV ar pirmo plati), radīja «duranmāniju» un salauza sirdis vismaz tikpat miljoniem spiedzošu meiteņu...

2015. gadā meitenes ir izaugušas lielas un arī puiši vairs nav puiši, bet vīri ap 55. Tiesa, visi četri (izņemot ģitāristu Endiju Teiloru, kurš grupu atkārtoti pameta 2006. gadā) no šobrīd aktīvajiem «Duran Duran» (Saimons LeBons, Niks Roudss (Nick Rhodes), Džons Teilors (John Taylor) un Rodžers Teilors (Roger Taylor)) izskatās lieliskā formā!

Viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc «Duran Duran» nav pavisam aizmirsti un nogrimuši popmūzikas mēslainē, ir viņu neapšaubāmais muzikālais talants. Atšķirībā no deviņdesmito gadu un mūsdienu boibendiem, «Duran Duran» tiešām izveidojās organiski, sacerēja savas dziesmas ar saviem vārdiem un paši šīs sacerētās dziesmas koncertos profesionāli izpildīja. «Duran Duran» nebija mākslīgi izveidots biznesa projekts, bet gan pilnasinīga, funkcionējoša, emocionāla apvienība.

Protams, «Duran Duran» šobrīd nav vienā kategorijā ar «U2», un «Duran Duran» akcijas tik augstu nekotējas, tomēr grupa arī nav nolaidusies tik zemu, lai spēlētu astoņdesmito gadu diskotēkā «Arēnā Rīga» ar «C.C Catch» un «Bad Boys Blue».

Jaunais albums «Paper Gods», kura tapšana sākusies 2013. gadā, ir jau 14. grupas diskogrāfijā.

Duran Duran «Paper Gods» / Foto: Publicitātes foto

Paši vīri izsakās, ka albums tapis saticīgi, bez lielas ego uguņošanas (skat. video, kā tapa plate).

Pieaicināti vairāki viesmūziķi, producenti. Tas pats Marks Ronsons, kurš jau sadarbojies ar grupu, disko ģitārists Nails Rodžers, kurš astoņdesmitajos gados producēja vienu no grupas lielākajiem grāvējiem «Notorious», dziedātājas Kaiza (Kiesza) un Džanele Monē (Janelle Monáe), aktrise Lindsija Loena, kura deklamē seksīgā balsī dziesmā «Danceophobia», bijušais «Red Hot Chili Peppers» ģitārists Džons Frušante (John Frusciante) u.c.

Albums ir ļoti eklektisks. Tajā ir citāti gan no astoņdesmitajiem, gan no deviņdesmitajiem («Ordinary World» stila balādes gan mazliet kaitina). Disko, deju mūzika, fanks... Kā vienmēr skanīga ir LeBona balss, un interesanti ir Roudsa analogie sintezatori (viņam esot viena no iespaidīgākajām analogo sintezatoru kolekcijām).

Ja jāizceļ viens skaņdarbs, ko pievienot «best of 2015» izlasei, tad jau laikam tas būs «Pressure Off» (skat. video) ar Naila Rodžersa firmas zīmi - fanka ģitāru, Džaneles Monē balsi un lipīgu piedziedājumu labākajās 80. gadu «Duran Duran» tradīcijās!

Cienījami!

Izdošanas datums - 11.09.2015.

Lasīt un pievienot komentāru
JAUNĀKIE FOTO
Saturs drīz būs pieejams