Ja ticam pastkartēm un reklāmas bukletiem, leģendārā Klusā okeāna sala Taiti ir viens vienīgs kūrorts ar zilām debesīm, pāļu bungalo lagūnā, baltām smiltīm un palmām, kuru paēnā jums uzsmaida brūnas puskailas meitenes ar ziediem matos. Bet kā ir īstenībā?

Apgāds «Dienas Grāmata» nule laidis klajā Lato Lapsas jauno ceļojumu grāmatu «Razbainieku salas», kura ņem un šo ilūziju nežēlīgi sagrauj. «Tirkīzzilie ūdeņi, spoži baltās smiltis palmu paēnā un tur tālāk, lagūnā, izkārtotās mājiņu rindas uz pāļiem, ar palmu lapu jumtiem – nē, tas viss nav par Taiti,» raksta autors, kas ilgāku laiku ceļojis pa Klusā okeāna salām.

Kas tad tur ir? «Maziņa, šauriņa lagūniņa, daļai krastu nav vispār nekāda aizsarga no okeāna viļņiem, šauras tumšu smilšu pludmales, neizteiksmīga, mašīnām piestūķēta galvaspilsēta, kurā gandrīz vai vienīgie riteņbraucēji ir policisti, un šaura civilizācijas garoziņa ap pārējo salas daļu, kas ir vieni vienīgi gandrīz vertikāli stāvi kalni, – lūk, tā gan ir Taiti.»

Turklāt izrādās, ka atšķirībā no 18. gadsimta, kad visi rietumeiropieši bija pārliecināti, ka Taiti ir paradīze zemes virsū, kur augļi paši krīt mutē un jebkuru balto nekavējoties ielenc brūnas, gandrīz kailas un ļoti vēlīgas meitenes, arī cilvēki mūsdienās šeit ir pilnīgi citādi. No saviem ceļojumiem Lato Lapsa ir atvedis arī iespaidīgu Taiti iedzīvotāju sadzīvisku portretu galeriju, no kuras daļiņu šodien ekskluzīvi publicē TVNET, - tādi patiesībā mūsu dienās ir leģendārās Taiti iedzīvotāji.

Lasīt un pievienot komentāru
JAUNĀKIE FOTO
Saturs drīz būs pieejams