«Pārkāpt pāri iegūtai traumai, atgriezties elitē nebija tik viegli. Kā jau minēju, pēc Vankūveras mums negāja viss tik rožaini un gludi,» pārdomās dalījās olimpiskais bronzas un sudraba medaļas ieguvējs, divnieku kamaniņu braucējs Andris Šics. Ar brāļiem Juri un Andri TVNET tikās pirms nepilnām divām nedēļām, lai aprunātos par atmiņām, nākotni, mērķiem un lielo pieredzi olimpiskajās spēlēs. Tā kā katram no brāļiem ir savas domas, šī sarunas daļa būs ar jaunāko brāli Andri.

TVNET: Ziemas sezona jau ir galā. Kad pēdējo reizi šļūcāt pa Siguldas reni?

Andris Šics: Pašā trasē ir sanācis pabūt, bet pēdējo reizi uz starta izgājām Latvijas čempionātā. Ja nemaldos, tas bija 8.martā. Vajadzības īsti nav bijis, jo pēc olimpiādes emocionāli bijām iztukšoti. Tādēļ bija nepieciešams laiks atslodzei. Protams, ja būtu iespēja kaut ko paeksperimentēt, tad varētu pievērsties tam, bet tagad viss ir atlikts uz rudeni.

TVNET: Kādas šobrīd ir jūsu attiecības ar kamaniņu sportu? Esat devušies pilnvērtīgā atvaļinājumā?

Andris Šics: Atvilkt elpu mēs varējām no 9. marta līdz aprīļa sākumam. Tagad jau pilnībā ir atsācies darbs, varētu teikt, ka esam atkal apritē. Šonedēļ arī notiks mītiņš, kurā tiks lemts par kamaniņu sporta attīstību, tur pieņems jaunus likumus un ierobežojumus. Tad arī mums būs vairāk skaidrības, kas ir jāpārtaisa un vai vispār ir jāpārtaisa.

TVNET: Vai esat pa ausu galam padzirdējuši, kādas izmaiņas varētu sekot?

Andris Šics: Esam dzirdējuši par ierosinājumiem. Vakar bijām sanāksmē ar Latvijas Kamaniņu sporta federāciju un izrunājām visu, ko mēs atbalstām un ko ne. Tas jau arī nenozīmē, ka viņi tiks pieņemti. Tur ne tikai būs mūsu priekšlikumi. Galvenais uzdevums ir šo sporta veidu padarīt interesantāku, nevis to ierobežot.

TVNET: Ko paši vēlētos pamainīt?

Andris Šics: Gribētos ierosināt līdzīgu noteikumu kā bobslejā un skeletonā, kad ir jāizmanto viens slieču materiāls. Bet šobrīd situācija ir līdzīga kā formulā viens - kurš ir bagātāks, tas arī var uztaisīt ātrākas slieces. Savukārt tiem, kuriem nav nekāds dižais finansējums no valsts vai sponsoriem, ir grūtāk sasniegt pilnvērtīgus rezultātus.

TVNET: Savā ziņā varētu teikt, ka pie Soču olimpiskās bronzas tikāt, arī pateicoties Austrijas komandas neveiksmīgajam braucienam. Kā tādā brīdī var saglabāt vēsu galvu un nepriecāties par jau esošo medaļu?

Andris Šics: Pirmais brauciens mums bija pagalam nesekmīgs. Mēs zinājām, ka varam nobraukt daudz ātrāk un labāk. Pēc otrā brauciena, kur uzrādījām krietni labāku laiku, sajūtas bija vienkārši fantastiskas. Iebraucot pēdējā virāžā, es jau zināju, ka mums ir ļoti labs rezultāts, tādēļ no priekiem kliedzu un sapratu, ka varam pacīnīties par goda pjedestālu. Laika starpība starp pirmo un piekto vietu nebija nemaz tik liela. Arī tendences rādīja, ka, finišējot Austrijas komandai, vietu sadalījums būtu ļoti blīvs. Mēs pat ļoti gribējām, lai viņi būtu tikuši līdz finišam, tad arī būtu redzami šie rezultāti. Iespējams, būtu arī divas trešās vietas. Gribējās uzvarēt cīņā, lai var izbļaut savas emocijas, bet šoreiz, pārdzīvojot par konkurentu neveiksmi, sanāca, ka tās bija izgaisušas. Kā jau teicu, mūsu attiecības ar pārējiem kamaniņu braucējiem ir ļoti ģimeniskas.

TVNET: Jūs, protams, esat redzējuši sazvērestības videomateriālu, kuru Latvijas mediji izveidoja pēc skeletona sacensību noslēguma. Vai ticat, ka Krievija Sočos šmaucās? Vai vienā laikā ir iespējams veikt četrus identiskus startus?

Andris Šics: Mēs negribētu tam ticēt. Protams, nevar noliegt, ka arī redzamie video ir mānīgi un provokatīvi, taču, kā jau teicu, ticam, ka viss bija godīgi. Pati olimpiāde vienmēr ir iestājusies par godīgu spēli. Savukārt, runājot par četriem vienādiem startiem, to labāk vajadzētu pajautāt brāļiem Dukuriem. Es un Juris bijām aizgājuši tikai uz pirmo braucienu. Otro, trešo, ceturto skatījāmies zilajos ekrānos. Ļoti pārdzīvojām par Martinu un Tomasu, pelnījuši viņi noteikti bija zeltu. Savukārt krievi piegāja visam kreatīvi, pielāgojot trasi vairāk savām kamanām.

TVNET: Nākamās olimpiskās spēles norisināsies neitrālos ūdeņos. Vai četru gadu laikā var tik ļoti progresēt, ka Korejas sportisti varētu ar jums konkurēt?

Andris Šics: Par kamaniņu sportu es ļoti šaubos. Ja ir ļoti liels talants un resursi, tad varbūt. Konkrētu sporta veidu attīstīt savā valstī bez ārzemju speciālistiem, kuriem ir liela pieredze šajā lauciņā, ir sarežģīti. Domāju, ka katrs mēģinās sadarboties ar Koreju, lai pēc tam iegūtu sev kaut kādas priekšrocības. Jau tagad ir bijuši gadījumi, kad Vācijas eksperti pieteikušies palīdzēt korejiešu skeletonistiem.

TVNET: Nedaudz atgriežoties pagātnē. Kas brāļus Šicus bīdīja uz kamaniņu sportu, vai vecāku neizsapņotie sapņi?

Andris Šics: Blēņas bīdīja (smejas). Tēvs bija tas, kurš izpētīja šo sporta veidu un nolēma mūs tur aizsūtīt. Sākumā viņam bija lielāks treniņu apmeklējums nekā mums. Kļūstot vecākiem, domājām, ka jāmet miers. Pārējie draugi tajā pašā laikā izklaidējās, ballējās, bet mums bija treniņi. Uz to visu skatījāmies ar nelielu skaudību. Bijām jau tik ilgu laiku un pūliņus veltījuši kamaniņu sportam, ka tēvs nolēma mūs iegrožot. Jāsaka viņam par to paldies.

Foto: Edgars Kalmēns/TVNET

TVNET: Vai arī savus bērnus vēlētos sūtīt kamaniņu sportā?

Andris Šics: Mūsu galvenā vīzija ir šāda - ir jāsporto un kaut kas jādara. Lai nebūtu delverēšana riņķī apkārt. No malas bērnu audzināšana izskatās viegla, bet patiesībā tas ir ļoti grūts un smags darbs. Vēlāk tu tikai saproti, ko vecāki ir izdarījuši tavā labā. Pagaidām nevaru konkrēti atbildēt, vai mana atvase būs kamaniņu sportists, laiks rādīs.

TVNET: Latvijai nav daudz sportistu, kas no Sočiem atvestu divas medaļas. Vai pēc olimpiādes telefons nebija karsts?

Andris Šics: Pirmās divas nedēļas telefons visu laiku zvanīja. Un, protams, pēc bronzas divniekos un stafetē bija ļoti daudz apsveikumu. Liels paldies visiem atbalstītājiem, centāmies atbildēt, cik vien varējām. Kā jau brālis teica, neilgi pēc atgriešanās Latvijā vienojāmies, ka divas nedēļas mobilos noliksim plauktiņos un necelsim nepazīstamus numurus.

TVNET: Ko jums uzreiz pēc sacensībām telefonsarunā teica valsts prezidents Andris Bērziņš?

Andris Šics: Sacīja, ka ar mums lepojas, un atzina, ka esam Latvijas vārdu nesuši labā gaismā. Ļoti patīkami, ka par mums atceras valsts augstākās personas un saka labus vārdus. Prezidenta balsī varēja just lielu prieku.

Foto: Edgars Kalmēns/TVNET

TVNET: Izņemot sportu, kas jums no Soču olimpiādes visvairāk iespiedies atmiņā?

Andris Šics: Tas vislabākais ir tieši saistīts ar sportu. Esam bijuši trīs olimpiskajās spēlēs, un šajā reizē tā bija sakārtotā un pārdomātā pārvietošanās. Iepriekš tā tas nebija. Protams, nevar arī aizmirst laika apstākļus un fantastiskās dabas ainavas.

TVNET: Jūsu kabatā kopumā ir divas kamaniņu sporta divnieku medaļas - sudrabs Vankūverā un bronza Sočos. Kurš no metāliem nāca smagāk?

Andris Šics: Ja ar sviedriem mēra, tad noteikti uz Vankūveru tika ieguldīts smagāks darbs. Šīm sacensībām nopietni gatavojāmies četrus gadus. Savukārt fiziski grūtāk nāca Soču bronza, jo brālis cieta autoavārijā un laika sagatavoties bija tikai divi gadi. Pārkāpt pāri iegūtai traumai, atgriezties elitē nebija tik viegli. Kā jau minēju, pēc Vankūveras mums negāja viss tik rožaini un gludi.

TVNET: Cik grūti bija atgriezties sacensībās pēc traumas? Kāds bija tas pirmais brauciens?

Andris Šics: Tas bija ļoti amizanti. Nebijām trasē devušies labu laiciņu. Pirmais brauciens bija Altenbergas trasē, un uzreiz izkritām. Visi treneri un personāls devās skatīties, kas ar mums noticis. Mums bija piekodināts, ka apgāzties nedrīkst. Mūsu dēļ pat tika izmainīti pāris sacensību noteikumi. Zīmīgi, ka apgāzāmies jau pirmajā virāžā, kur ātrums nebija liels. Tajā brīdī tas likās smieklīgi. Labi, ka viss beidzās veiksmīgi.


Lasīt un pievienot komentāru
JAUNĀKIE FOTO
Saturs drīz būs pieejams