Ģitārists Džonijs Salamanders (Johnny Salamander) šogad ir nominēts «Zelta mikrofona» balvai kategorijā labākais roka un metāla albums. Mūziķis par to ir priecīgs, jo tas nozīmē, ka minimālā programma ir izpildīta. «Nekur nebiju pazudis, visu laiku rakstīju jaunas dziesmas un pa retam šur tur uzspēlēju, lai būtu labāks prāts,» tā Salamanders.

Šajā laikā ir tapis jauns videoklips dziesmai «Tā kā vējš» un lēnām notiek virzība uz priekšu un solo albuma «Dreamcatcher» rakstīšana ierakstu studijā.

«Nozīmīgākās balvas man ir 1987. gada festivāla «Bildes» labākās debijas tituls, 1988. gadā Kauņas radio dienu roka festivāla publikas simpātiju balva, nevar aizmirst simpātiju balvu Eirovīzijā, gadā kad uzstājos kopā ar Meldru, saņēmām skaistu dīvānu. Mani pašu tās balvas ļoti nevilina, jo tā īsti jau neko viņas manā dzīvē nemaina,» stāsta Džonijs.

Liepājā mācoties Emiļa Melngaiļa mūzikas skolā, dziedātājs nokļuva tādā vidē, kur visi laiku jāatrodas koncentrētā mūzikas esences vidū. Tas māksliniekam deva lielu pieredzi un palīdzēja pilnveidoties kā mūziķim. Paralēli skolai dziedātājs sāka savas gaitas grupā «Kaktuss».

«Mana izvēle bija ģitāra, un tāpēc arī vairāk klausījos un mācījos no ierakstiem, un te nu loģiski jāsecina, ka ģitāra ir rokmūzikā dominējošs instruments. Es sevišķi necenšos analizēt, kādā stilā spēlēju, jo es spēlēju to, kas pašam liekas spēlējams,» viņš stāsta.

Džonijs Salamanders / Foto: Publicitātes foto

Mūziķis atzīst, ka katrai grupai ir nācies saskarties ar grūpijām un visaptverošu bohēmu. Ja jau puišiem nekas dzīvē svarīgāks nenotiek, tad var koncentrēties uz grūpijām, Salamanderam tas nekad nav bijis vajadzīgs.

«Gluži tāpat kā teiciens Sex, Drugs & Rock N Roll, katram pašam ir iespēja izdomāt, ko viņš īsti vēlas,» viņš smaida.

Dziedātājs un ģitārists īpaši necenšas sevī saglabāt rokmūzikai vajadzīgo «uguni», jo uzskata: ja mīli to, ko dari, tad būs arī rezultāts.

«Koncertēšanas laikā smieklīga un interesanta ir bijis daudz – korporatīvie vakari, kad sākumā visi ir tādi stīvi, bet vēlāk paliek pārāk «dzīvi». Situācija, kad uzzini, ka spēlē uz skatuves, kur apakšā ir noplūdusi telpa, pilna ar ūdeni, bet mums uz skatuves gaismas, aparatūra un reāla iespēja norauties ar elektrību. Pēc koncerta Valmierā bijām spiesti piedalīties autogrāfu sesijā, kura ilga pusotru stundu, tāpēc knapi paspējām uz nākošo koncertu. Bija arī tā, ka spēlējām bērnunamam un paši bijām aizkustināti līdz asarām par bērnu līdzdarbošanos,» atmiņās dalās Džonijs.

Trakāko lietu, ko mūziķis ir darījis, viņš neatklāj, bet viltīgi pasmaida.

«Trīs lietas, kuras mani raksturo kā personību, - neciešu kavēt un neciešu, ka kavē. Mēģinu visu paveikt pēc iespējas labāk. Nepatīk muļķi, lielīgi cilvēki un vientieši,» tā Džonijs.

Lasīt un pievienot komentāru
JAUNĀKIE FOTO
Saturs drīz būs pieejams