Karīna Tatarinova jau atkal skatītājus priecējusi ar savu uzstāšanos, tikai šoreiz nevis ar meistarīgu aktierspēli, bet ar savu solokoncertu «Krievu kino romances», kas norisinājās šā gada 7.janvārī kultūras pilī «Ziemeļblāzma». Īsi pirms koncerta viņa atvēlēja laiku intervijai ar portālu «Apollo», kurā stāstīja par sev tuvām tēmām - mūziku, skatuvi un dzīvi.

Kādā intervijā ar tevi lasīju, ka esi skatītājiem apsolījusi krievu romances vairs nedziedāt, tomēr šodien, pareizticīgo Ziemassvētkos, uzstājies tieši ar «Krievu kino romanču» koncertprogrammu. Kāpēc tā un kas tevi saista ar krievu romancēm un kino?

Karīna: Programma bija veca, un man likās, ka mēs jau to esam nospēlējuši. Tā ir skanējusi jau četrus gadus, bet pirmkārt to izvēlējos tāpēc, ka mūsu Plenāra apvienībā šodien ir neliels sastāvs. Ir nelielas izmaiņas, mūsu komandai ir nācis klāt Mareks Auziņš. Un šodien, šajā koncertā, esam tādā mazākā sastāvā - trijatā, nevis visi pieci. Pa šiem gadiem ir nākušas klāt jaunas dziesmas. Tās nav tās pašas krievu romances, ko jau agrāk reiz dziedāju. Arī tas, ka «Ziemeļblāzma», viņi mani uzrunāja tieši par krievu kino romancēm. Man bija būtiski «Ziemeļblāzmā» koncertēt, jo man patīk šī vieta.

Šīs koncertprogrammas dziesmas ir par dzīves un kino vērtībām. Ko tu uzskati par savas dzīves vērtību?

Karīna: Es nezinu, vai tas ir par kino vērtībām... Drīzāk tās ir dziesmas, kuras man kaut ko manā dzīvē ir nozīmējušas, saistījušās ar kādu emociju vai attiecīgu laika posmu. Kas manā dzīvē ir vērtības? Laikam jau tas pats, kas visiem citiem, - ģimene, mīlestība un uzticība.

Kā tu vispār nonāci līdz dziedātājas karjerai?

Karīna: Es esmu beigusi Liepājas mūzikas skolu kā kora diriģente, ieguvu muzikālo izglītību. Un tikai pēc tam esmu kļuvusi par aktrisi. Mums bija brīnišķīga vokālā pedagoģe Anita Garanča, kura izaudzinājusi ne vienu vien kursu ar dziedošiem aktieriem. Arī tādus, kuri nekad nav dziedājuši. Teātrī bija muzikālās izrādes, bet tāds vēl viens atsevišķs posms bija tas mūsu aktieransamblis jeb «četrinieks», ar ko mēs piedalījāmies gan Raimonda Paula projektos, gan arī citos televīzijas projektos. Dziedoši aktieri cilvēkiem vienmēr patīk. Tos tā vareni braši izmanto. Mēs joprojām kopā vēl uzstājamies.

Par ko tev visvairāk patīk dziedāt? Kuras tēmas tev ir tuvākas?

Karīna: Par mīlestību, protams. Tā ir vispateicīgākā tēma. Dzied jau par emocionāli augstām, skaistām lietām. Visas skaistās dziesmas ir par mīlestību vai arī par tās sekām. Cilvēks dzied par to, kas viņu skar. Vispatiesāk cilvēku «sakrata» tieši mīlestība, tās emocijas. Par naidu un dusmām būtu pilnīgi bezjēdzīgi dziedāt, kurinot tās vēl vairāk. Kaut gan arī tādas man ir. Ne jau dziesmas, bet emocijas.

Tu kā dziedošā aktrise laikam esi ļoti pieradusi pie skatuves. Kādas ir sajūtas, atrodoties uz tās daudzu cilvēku priekšā?

Karīna: Tas ir ļoti atkarīgs no tā, kāds ir skatītājs. Vai izveidojas kontakts, vai es jūtos komfortabli un labi. Diemžēl ir arī tādi gadījumi, kad ir tāda liela siena priekšā un nekādi to nevar salauzt. Un es nezinu, no kā tas ir atkarīgs, no zvaigznēm varbūt (iesmejas). Pirms divām dienām bija pilnmēness, es ceru, ka tas šodien iedarbosies labvēlīgi un būs labas attiecības ar skatītājiem.

Kas šobrīd notiek ar tavu aktrises karjeru?

Karīna: Es esmu neatkarīga aktrise. Atvērta dažādiem profesionāliem projektiem. Pašreiz spēlēju «Dirty Deal Teatro» teātrī un filmējos seriālā. Tuvākā izrāde paredzēta 14.janvārī. Tā būs par Kārļa Skalbes pasākām. Skalbe nekad nav vienkāršs, viņa valoda apbur. Viņš ir patiešām ģeniāls rakstnieks.

Kā dziedoša aktrise laikam esi ļoti noslogota. Kur tu smelies spēku? Kā atpūties no skatuves?

Karīna: Kāpju kalnos. Tā ir vieta, kur var totāli aizmirsties. Ne jau tikai no skatuves, patiesībā arī no sadzīves. Tur tā pilnībā izplēn. Tur skatuvei nāk radošas domas, paliek «tīras smadzenes» un tikai būtiskākais. Kalnos man ir nākušas daudzas radošas idejas. Man ir arī blociņš, kur to visu pierakstīt. Skatuve - teātris un dziedāšana - man ir būtiska un patiesa lieta, jo iegūtās domas tur nepazūd.

Vai ikdienā netraucē tas, ka esi pazīstama?

Karīna: Citreiz traucē. Skatoties, kā pret to izturas. Ja mani pēc koncerta apsveic ar ziediem un paprasa autogrāfu vai nofotografēties, tad es redzu, ka tam cilvēkam tas kaut ko nozīmē, tad tas arī mani iepriecina. Ir bijuši gadījumi, kad vienkārši nāk uz ielas klāt un baksta sejā, kliedzot: «Tā ir viņa!» Tas nav īsti patīkami. Ir patīkami apzināties savu atpazīstamību, tad, ja cilvēkiem patīk tas, ko tu dari, jo tas ir novērtējums. Paldies Dievam, ka neesmu kļuvusi slavena ar kādu negāciju.

Kas tevi dara laimīgu?

Karīna: Ceļojumi, mūzika un kino. Labas filmas. Es esmu kinomīle. Neskatos televizorā kino, jo man mājās nav televizora. Ja man kāds raidījums patīk, piemēram, Sirmā "Kulta ēdieni" un raidījums ‘’Te", tos es varu noskatīties internetā. Es esmu lielā kino fane. Tas faktiski ir jebkas, kas ļauj paplašināt realitāti. Citi saka, ka tā ir iespēja aizmirsties, var jau būt.

Vienā no intervijām tu izteicies, ka priekšroku dod teātrim, nevis kino, taču kā ir ar dziedāšanu? Kas tevi saista vairāk?

Karīna: Visvairāk mani saista teātris, jo tas ir kopdarbs. Kaut arī šeit sastrādājos ar mūziķiem un mēs kopā veidojam aranžijas, pareizāk sakot, viņi veido muzikālo noformējumu un aranžijas, izejot no tā, ko vēlos pateikt. Šādā veidā mēs kopīgi veidojam to visu. Taču uz skatuves šī kopdarbība, kad blakus ir partneris un tu atrodies citā realitātē, ir ekstrēmāka. Ja šeit es esmu vairāk priekšplānā kā soliste, kaut gan uzsveru, ka neesmu soliste, jo esmu kopā ar saviem puišiem, tad teātrī tas ir kopdarbs. Man ļoti, ļoti patīk ansambļa māksla un kopdarbi. Man patīk komandas darbs, esmu komandas spēlētāja pilnīgi noteikti.

Tad jau tev nav grūti sastrādāties komandā?

Karīna: Kā ar kuru. Grūtību pārvarēšana arī ir viena no darba interesantākajām sastāvdaļām. Es neatceros tādu izteiktu reizi, kad man patiešām riebtos un es atmestu visam ar roku un teiktu, ka ar šiem cilvēkiem nestrādāšu.

Kāds ir tavs dzīves moto?

Karīna: Neatkāpties! Varbūt arī ne, jo darbojos cigunā*, es tur eju, lai iemācītos emocionālo elastību. Citreiz ir jāmāk pieņemt zaudējumus un atkāpties. Drīzāk - būt kustībā, emocionālā un fiziskā.

Ir sācies jauns gads. Arī savā Tvitera profilā rakstīji, ka jāsāk realizēt solītais. Kādas ir tavas Jaungada apņemšanās?

Karīna: Pēdējā gada dienā es biju pie Artūra Krūzkopa, radio «SWH», un viņš no manis izvilināja to, ka gribu iemācīties dejot tango. Es gribu šo deju iemācīties pa īstam. Es zinu, ka tas nebūs ātri.

* Cigun tulkojumā no ķīniešu valodas nozīmē dzīves uzlabošanu, lai cilvēks kļūtu laimīgs un apmierināts.

Lasīt un pievienot komentāru
JAUNĀKIE FOTO
Saturs drīz būs pieejams