Ja mājas apdari būvē no labas kvalitātes ķieģeļa, ēkai pat pēc simts gadiem būs tā pati krāsa un izskats, kā celtniecības brīdī. Par ķieģeļu izgatavošanas procesā nepieciešamo rūpību un uzmanību portāls TVNET pārliecinājās, apmeklējot Baltijas vadošā keramisko būvmateriālu ražotāja «Lode» ķieģeļu rūpnīcu netālu no Cēsīm.

Te varat izlasīt pirmo rakstu par «Lodi»:

Ievedot lielajā rūpnīcā, uzņēmuma valdes loceklis, mārketinga un pārdošanas direktors Valdis Zariņš vispirms rāda no konusiem ievestos māla klučus. Tie jāuzirdina un tad masai jāpievieno vajadzīgās vielas. Pēc tam apstrādes procesā no masas jāizspiež visas gaisa molekulas un jāpanāk, lai mālvielas ir cieši salipušas viena ar otru. Sadrupinātajam mālam pievieno ūdeni, tenisītu (šis pulveris rodas, samaļot brāķētos ķieģeļu) un zāģu skaidas.

Pirms māla pārstrādes lentām rūpnīcā iekārtota izejmateriālu noliktava.

Te izskatās kā pazemes akmeņraktuvēs pie rūķīšiem – tumšs, nedaudz putekļains un skaļš.

Ap lielajām māla kaudzēm rosās darbinieki un automātiskie iekrāvēji. Šajā noliktavā glabājas tik daudz māla, lai neparedzētu laika apstākļu gadījumā, piemēram, stiprā salā un sniegā, rūpnīca bez piegādēm no karjera varētu darboties trīs nedēļas. «Ja ārā ir -25 vai -30 grādi, mēs trīs nedēļas varam izdzīvot ar šiem krājumiem,» Zariņš skaidro.

«Lodes» rūpnīca darbojas nepārtraukti. Katru mēnesi tiek saražots vienāds daudzums ķieģeļu un darbinieki strādā konstantā tempā. «Ar pārdošanu gan ir citādāk. Vasarā vienā dienā mēs pārdodam pat desmit reižu vairāk nekā vienā ziemas dienā. Tāpēc ziemā saražoto vienmēr uzkrājam un vasarā to pārdodam.»

Ķieģeļu rūpnīca "Lode" / Foto: Edgars Kalmēns/TVNET

Lai ķieģeļu kvalitāte būtu izcila, māla masa jāsamaisa pēc iespējas viendabīgāka. Kad tas panākts, masa tiek izspiesta caur 0,7 mm (jā, tieši tik šauru!) spraudziņu. Tas nodrošina pat pašu mazāko smilšu graudiņu saspiešanu. Tad brūngani sārtā, spīdīgā māla masa tiek formēta un griezta ķieģeļu izmērā. No attāluma sagrieztie taisnstūri izskatās kā nule izcepti maizes klaipiņi.

No šī brīža līdz ķieģeļu nonākšanai uz paletēm paiet septiņas dienas – trīs dienas ķieģeļus žāvē, bet četras dienas – dedzina. Savukārt kopējais laiks, kas vajadzīgs, lai karjerā esošo mālu pārvērstu par ķieģeļiem, ir vismaz gads. Kāpēc tik ilgi? Tāpēc, ka pirms apstrādes māls kārtīgi jānogatavina. «Vismaz gadu māls ir jāglabā konusā, lai pēc miljoniem gadu gulēšanas zemē tas sāktu elpot un taptu dzīvāks. Turēšana ārā ir obligāta. Mālu nevar uzreiz pārstrādāt.

Māls ir dzīvs materiāls, tāpēc pret to ir jāizturas kā pret dzīvu būtni.

Pēc tam, kad māla masa ir sagriezta vajadzīgajā izmērā, no ķieģeļiem jādabū ārā viss ūdens. Šim nolūkam rūpnīcā iekārtota žāvētava. Milzīgajā telpā, kur karstums pārsniedz 100 grādus, ķieģeļi zaudē visu mitrumu un tajos nav pat 0,5% ūdens. Ieejot žāvētavā, rodas sajūta, ka esam nonākuši pirtī – fotoaparāta objektīvs uzreiz aizsvīst, jo gaiss ir ļoti karsts un mitrs.

Foto: Edgars Kalmēns/TVNET

Nākamais pieturas punkts mūsu ekskursijā pa rūpnīcu ir pie krāsns durvīm. Nonākot pie tām, Zariņš rāda izžāvētos ķieģeļus, kas no pirmā acu skatiena izskatās gatavi būvniecībai. Bet nē! Tie vēl ir jāapdedzina. Neapdedzinātus ķieģeļus varētu izmantot tikai Āfrikā, kur lietus nav vispār vai arī ir ļoti reti. Ja uzlīst lietus un cilvēki nav uzklājuši ķieģeļiem pa virsu palmu lapas, kleķa mājeles var sabrukt kā dubļu kaudzes, bet, ja lietus nav, tās var stāvēt kaut simtiem gadu.

Latvijā laika apstākļi ir pilnīgi citādāki – līst bieži un daudz, turklāt ziemās ir arī sniegs un sals. Tāpēc ķieģeļi jāapdedzina. «Dedzināšanas laikā 1000 grādu temperatūrā visas molekulas tiek savienotas tik stipri, ka tās vairs nenāk vaļā un savstarpēji nekustas.»

Ķieģeļu krāsns garums ir 150 metri.

Jā, es uzrakstīju pareizi! Krāsns tik tiešām ir tik gara. Katrs krāsnī ieliktais ķieģelis tur pavada četras dienas. To laikā ķieģelis lēnām, vienmērīgi nonāk no krāsns sākuma līdz beigām, izbaudot katrā metrā noteikto temperatūru un uguni. Lai dedzināšana būtu pēc iespējas precīzāka, uzņēmuma tehnologi nepārtraukti uzmana dažādus rādītājus. «Tas ir ļoti, ļoti svarīgi. Mums nekas nenotiek pašplūsmā. Katrs metrs un grāds tiek kontrolēts.»

Foto: Edgars Kalmēns/TVNET

Dzirdot par rūpīgo darbu, kas uzņēmuma darbiniekiem jādara, jautāju par speciālistu atbilstību un pietiekamību. Izrādās, ka «Lodes» specifikai piemērotus darbiniekus neapmāca nevienā Baltijas valstu izglītības iestāde. «Tāpēc mēs pielāgojam labākos prātus no Rīgas Tehniskās universitātes Ķīmijas fakultātes. Drosmīgākie un uzņēmīgākie atnāk pie mums, 3-4 gadu laikā viņi vispār saprot notiekošo un tad kļūst par keramikasapgleznošanasspeciālistiem. Nelielā apjomā tādus darbiniekus apmāca tikai Krievijā un Vācijā, tāpēc mēs pielāgojam Latvijas inteliģentos cilvēkus savai specifikai.»

«Lode» esot ļoti prestiža darbavieta un bieži vien uzņēmumā vēršas cilvēki ar vēlmi strādāt. Tāpēc tiek veidots gaidītāju saraksts – tiklīdz atbrīvojas kāda darbavieta, parasti to ātri vien ieņem jauns darbinieks. Situācijas ir dažādas, bet kopumā kompānijas pārstāvis nesūdzas par darbaspēka trūkumu.

Lai gan pamatā uzņēmuma darbība ir vairāku veiksmes stāstu virknējums, piedzīvotas un pārdzīvotas arī dažādas krīzes. To laikā noliktavā uzkrājas krietni vairāk ķieģeļu nekā parasti un tāpēc pārdošanas speciālistiem jādarbojas vēl aktīvāk. «Pārdošanas nodaļai tad jādara viss, ko tā var, kaut vai Через не могу [no krievu valodas – caur nevaru]. Ir jāizdomā, kur un kā pārdot.»

Pēdējo ekonomisko krīzi «Lodei» izdevās pārdzīvot visai veiksmīgi, jo kopš 2000.gada uzņēmums orientējās ne tikai uz Polijas un Latvijas tirgiem, kā līdz tam, bet arī uz plašo Krieviju.

«Tas, ka iesaistījām spēlē Krieviju, mūs izglāba no ekonomiskās krīzes Latvijā 2007.gadā un krīzes Polijā 2011.gadā. Ja mēs nebūtu sākuši pārdošanu uz Krieviju, mēs tagad būtu apstājušies. Baltijas un Eiropas Savienības valstis mums negarantē to noieta daudzumu, ko mēs spējam saražot.

Mūsu ražošanas īpatnība ir tāda, ka apstāšanās un palaišana maksā ļoti dārgi, tāpēc mēs to nedarām. Citi būvmateriālu ražotāji var atļauties vakarā izslēgt gaismu, aizslēgt durvis un aiziet mājās, lai no rīta visu sāktu no jauna, bet mēs tā nevaram. Pie mums ekonomiski labus rezultātus var sasniegt tikai nepārtrauktā ražošanas ciklā, tādēļ mēs krāsni darbinām 10-15 gadus katru dienu.

Mēs nedrīkstam apstāties ne uz brīdi.

Mēs strādājam arī sestdienās, svētdienās, 1.janvārī un citās svētku dienās. Lai būtu godīgi, cilvēki velk lozes, kurš ies strādāt tajās dienās.» «Lodē» ķieģeļu ražošanas līnija un iekārtas darbojas visu diennakti, bet cilvēki strādā divās maiņās no trīs iespējamajām.

Foto: Edgars Kalmēns/TVNET

Viena ķieģeļa cena ir aptuveni 50 centi. «Pircējam ķieģeļa cena ir pilnīgi vienāda gan pie mums Liepā rūpnīcas veikalā, gan jebkurā citā būvmateriālu veikalā visā Latvijā. Mēs preču cenu regulējam ar atlaižu sistēmu un vēlamies, lai veikali būtu ieinteresēti tirgot mūsu ķieģeļus. Nevēlamies, lai būtu kā PSRS laikos, kad rūpnīcā viss ir lētāks. Paradoksāli, bet joprojām ir ļaudis, kuri brauc pēc ķieģeļiem uz Liepu, nesaprotot, ka tas viņiem nav jādara. Viņos ir iekšēja ticība, ka šeit dabūs labākus ķieģeļus.»

Zariņš pievērš uzmanību kādam robotam, kas krāmē ķieģeļus no žāvētavas uz vagoniņu. «Vēl pirms pieciem gadiem šī bija meiteņu mīļākā vieta. Katrā maiņā te strādāja astoņi spēcīgi, muskuļoti un puskaili vīrieši, kas ķieģeļus krāmēja ar rokām. Viņi bija eļļaini un spīdīgi, un viņiem blakus bija lielas ūdens krūzes. Mūsu darbiniecēm nemaz nevajadzēja iet uz «Chippendales» pasākumu, jo darbā viņas to varēja skatīties par velti. Bija ļoti skaists skats (smejoties atzīst Zariņš).

Bet darbaspēka algas un sociālie nodokļi maksā dārgi, šāds darbs ir ļoti grūts un ne vienmēr var garantēt perfektu ķieģeļu uzlikšanu.

Tāpēc nopirkām robotu, kas aizvieto astoņus muskuļotus vīriešus.

Vairums ražošanā nodarbināto darbinieku ir vīrieši, bet kopumā uzņēmumā aptuveni puse strādājošo ir sieviešu. Latvijas uzņēmuma vadībā sieviešu ir pat vairāk nekā vīriešu. Savukārt Mārketinga un pārdošanas nodaļā strādā trīs puiši un sešas meitenes. Zariņš vērtē, ka meiteņu klātbūtne nodrošina radošumu un akurātu darba izpildi, kas «Lodei» ir ļoti svarīgs rādītājs.

Foto: Edgars Kalmēns/TVNET

Kamēr runājam par darbiniekiem, esam nonākuši krāsns otrā, galā, kur pēc četru dienu dedzināšanas ķieģeļus izstumj ārā un tie pamazām atdziest. Kad tas ir noticis, ķieģeļus sašķiro. Liepā šķirošana joprojām notiek ar rokām. Krievijas pircējiem šī nianse ir ļoti svarīga – viņi ļoti atzinīgi novērtē roku darbu.

Lielajās Eiropas rūpnīcās šķirošana notiek ar iekārtu palīdzību, bet Latvija var lepoties ar individuālu pieeju katram ķieģelim. Izklausās neticami, bet speciāli apmācīti un iepraktizējušies darbinieki tik tiešām pārbauda katra ķieģeļa kvalitāti.

«Pēc apdedzināšanas no ķieģeļiem jābūt izspiestam ārā visam gaisam un ūdenim, kā arī visām molekulām jābūt cieši kopā salipušām. Ķieģelī nedrīkst būt nekādu plaisu. Kā mēs to pārbaudām?

Smejamies, ka darbā pieņemam darbiniekus tikai ar muzikālo dzirdi.

Darbinieki ar speciālu āmuriņu uzsit pa katru ķieģeli. Ja skaņa ir dzidra, iekšā nav nekādu mikroplaisu un ķieģelis stāvēs mūžīgi. Ja skaņa ir tukša vai dobja, kaut kas nav kārtībā. Mēs īsti nezinām, kas, bet mēs šo ķieģeli neliekam pie pirmās šķiras ķieģeļiem. Liekam to sānis un pārdodam kā celtniecības materiālu, nevis kā skaistu apdares materiālu.»

Šķirošanas laikā puiši pārbauda ne tikai katra ķieģeļa skaņu, bet arī izmērus un izskatu. Tikai ideāli kvalitatīvos ķieģeļus sakrāmē un paletēm, iesaiņo plēves maisā un nogādā gatavās produkcijas laukumā blakus rūpnīcai. Tur pēc īpašas loģistikas shēmas izvietots simtiem ķieģeļu palešu. Laukums ir tik liels, ka tajā var novietot 20 miljonus ķieģeļu. Kopumā laukumā tiek glabāti 134 dažādi ķieģeļu veidi, turklāt katram veidam ir savs vārds, piemēram, Janka, Sarmīte un Brunis. Uz ķieģeļu iepakojumiem uzdrukātais «Lodes» nosaukums un logo kalpo kā sava veida reklāma.

Te varat izlasīt pirmo rakstu par «Lodi»:

Lasīt un pievienot komentāru
JAUNĀKIE FOTO
Saturs drīz būs pieejams