Drēgnā un nedaudz lietainā sestdienas vakarā ar diktofonu, grāmatu «Back an the USSR» un sagatavotiem aptuveni piecpadsmit jautājumiem portfelī dodos uz populāro klubu «Piens», kur notiek žurnāla «Rīgas Laiks» festivāla noslēguma pasākums. Mērķis - saruna par mūziku ar slaveno krievu mūzikas kritiķi, žurnālistu Artemiju Troicki (Артемий Троицкий), kurš Rīgā ieradies, lai vadītu festivāla noslēguma diskotēku (starp citu, tā tematiski tika sadalīta trīs daļās - kosmoss, sekss un šausmas). Diemžēl no iecerētajiem jautājumiem intervijai atvēlēto desmit, piecpadsmit minūšu laikā izrunājām vien četrus vai piecus, taču paspējām nedaudz pieskarties arī tēmām, kas nav tieši saistītas ar mūziku.

Zinot, ka intervija nebūs ilga un Troickis reizēm sniedz ļoti garas un izsmeļošas atbildes, ķēros uzreiz vērsim pie ragiem, proti, diviem aktuāliem politiskiem jautājumiem.

TVNET: Kā būtu jāreaģē Latvijai uz Garija Kasparova lūgumu piešķirt viņam Latvijas pilsonību?

- Uzskatu, ka Garijs Kasparovs ir viens no ievērojamākajiem pasaules šaha lielmeistariem, ļoti gudrs, cēls cilvēks. Pats personiski pazīstu Kasparovu un varu teikt, ka daudz kur mūsu viedokļi sakrīt, tiesa, daudz kur arī īsti nesakrīt. Esmu vienmēr apbrīnojis to, ka viņš tā vietā, lai vienkārši labi dzīvotu, labi justos, pelnītu daudz naudas, dibinot jaunas šaha skolas kaut kur, piemēram, Ņujorkā, radītu kādas jaunas šaha datorprogrammas vai tml., ir aizgājis politikā. Turklāt politiskās opozīcijas rindās, kur var iemantot tikai nepatikšanas, problēmas un punus pierē. Uzskatu, ka Kasparovs ir ļoti cienījams vīrs. Viņš ir sev radījis globālu vārdu, un pelnīti.

Piešķirot pilsonību, vai arī Latvija nevarētu iedzīvoties kādās nepatikšanās?

- Domāju, ka Latvijai ir jājūtas privileģētai par iespēju, ka Kasparovs varētu kļūt par jūsu valsts pilsoni. Man tas ir acīmredzami. Arī tīri pragmatiski uzlūkojot šo jautājumu, Latvija varētu būt tikai ieguvēja, ja, piemēram, viņš šeit Rīgā izveidotu kādu šaha skolu Mihaila Tāla vārdā vai tml. Latvija varētu kļūt par vienu no pasaules šaha centriem. Es nezinu, kādas ir jūsu šaubas, alternatīvie viedokļi šajā jautājumā, bet, manuprāt, tas ir acīmredzami.

Ja tāds cilvēks kā Kasparovs prasa Latvijas pilsonību. Lieliski! Lai igauņi un leiši jūs apskauž.

TVNET: Kā, jūsuprāt, beigsies «Pussy Riot» sāga?

- «Pussy Riot» stāsts vispār ir ļoti svarīgs un nozīmīgs. Daudzi uzskata, ka pēdējos divdesmit gados Krievijā nav bijis nekas nozīmīgāks par «Pussy Riot». Ir acīmredzami, ka abas meitenes Maša un Nadja ir šobrīd pašas zināmākās krievu sievietes. Proti, ja visā pasaulē veiktu aptauju par to, kuras ir zināmākās krievietes, tad pirmajā vietā būtu «Pussy Riot», un tikai pēc tam atcerēsies, ka ir tāda tenisiste Marija Šarapova vai vēl kāds. Protams, tas ir traģisks stāsts. Meitenes ir ļoti jaunas. Nadeždai Tolokoņņikovai aizvakar palika tikai 24 gadi.

Šīs abas meitenes mani absolūti saviļņo, viņas ir īstas mūsdienu varones - labākais, ko Krievija ir devusi pasaulei pēdējā laikā. Ne muzikāli. Viņu mūzika nekādu īpašu iespaidu uz mani neatstāj, bet sajūsmina viņu pilsoniskā un cilvēciskā drosme.

Atbildot uz jautājumu, ja runājam par mūziku - tad viņu muzikālā darbība nebeigsies nekā. Es šis meitenes mazliet zinu un varu apgalvot, ka viņas nedomā par mūzikas karjeru. Viņām ir piedāvāts uzstāties lielākajos Eiropas rokfestivālos, mani personiski no organizatoru puses šajā sakarā uzrunāja. Lielās izdevniecības piedāvāja izdot albumus, vārdu sakot, piedāvāja visu, ko sirds vēlas. Taču, kad ar viņām sazinājos, ne klātienē, bet ar īsziņu starpniecību, viņas atbildēja, ka neko no tā nevēlas. «Mēs sevi neuzskatām par popgrupu un nevēlamies veidot karjeru šovbiznesā,» viņas atbildēja.

Domāju, ka meitenes tomēr izlaidīs un viņas kļūs par redzamām sabiedriskām aktīvistēm. Taču,

ja ar viņām tomēr kaut kas slikts atgadīsies, tad tās būs Putina beigas.

Domāju, ka viņš to saprot. Visa pasaule sacelsies pret šo neģēli. (Troickis lieto vārdu «сволочь».)

TVNET: Turpinām par mūziku. Agrāk padomju laikos no labas mūzikas mūs šķīra dzelzs priekškars, un tas izskaidro atsevišķas tā laika muzikālās dīvainības. Taču tagad tīmeklī ir pieejama teju visa mūzikas vēsture. Kāpēc cilvēki turpina klausīties atkritumus?

- Ļoti sarežģīts jautājums, Jāni. Dažādi cilvēki klausās dažādu mūziku. Lielākais vairums manu vienaudžu, manu veco draugu turpina klausīties jaunības dienu veco mūziku. Tas, manuprāt, tādēļ, ka mūzika bija viņu pirmā mīlestība. Kādam tie bija «The Beatles», kādam «The Doors» vai «Depeche Mode»... Viņu acīs visa pārējā mūzika uz šāda fona nobālē. Tā būtībā ir cilvēka psiholoģija. Tikai retais turpina interesēties par to, kas jauns mūzikā. Arī es, būdams šajā jomā profesionālis, sekoju jaunumiem, jo vadu raidījumus, pasniedzu lekcijas. Man jābūt lietas kursā. Ja es piederētu pats sev, varbūt es arī visu dzīvi klausītos tikai un vienīgi «Captain Beefheart», man neko citu nevajadzētu.

Īstenībā man ļoti patīk jaunā mūzika. Es neuzskatu, ka šobrīd mūzika ir sliktāka nekā 1960. un 70. gados.

Pati situācija šobrīd ir sliktāka, tas atkal ir cits stāsts - vienkārši mūzika vairs nav tik nozīmīga kā tolaik, bet talantīgu cilvēku netrūkst. Mūzika šodien vienkārši vairs nav tik sakrāla, svēta. Tas ir fakts.

Salīdzini kaut vai to, kā agrāk klausījās mūziku un kā tagad! Kādreiz, pirms uzlika skaņuplati, tika nodzēsta gaisma, varbūt iedegtas sveces, draugi sasēdās aplī un simtprocentīgi uzsūca to, kas vēlās pāri no skandām, it kā tas viss nāktu no Kosmosa. Tagad, braucot sabiedriskajā transportā, vienkārši austiņās kaut kas tiek uzlikts un viss. Šajā ziņā mūzika ir ļoti spēcīgi devalvējusies. No vienas puses, mūzikas arī ir kļuvis daudz vairāk, tā skan visur, tā ir kļuvusi mobilāka. No otras - pret mūziku vairs neizturas kā pret karalisku ēdienu, bet kā pret popkornu.

Dīdžejs Artemijs Troickis "Pienā" / Foto: TVNET

TVNET: Šur tur jau izskanējis viedoklis, ka līdz ar mūzikas straumēšanas servisiem (Spotify u.c.) lēnām tiek iznīcināts tā dēvētais rokmūzikas vidusslānis. Būs daži desmiti ļoti lielu zvaigžņu un miljoniem mazu, niecīgu mākslinieku, kuru kvalitāte būs ļoti dažāda. Vai šis nav mūzikas kritiķu laiks? Viņu loma varētu pieaugt, lai palīdzētu šajā mūzikas biezoknī cilvēkam vieglāk orientēties?

- Šo jautājumu es bieži uzdodu pats sev, jo pasniedzu Maskavas Valsts Universitātē žurnālistikas fakultātē mūzikas žurnālistiku. Katru gadu, kad satiekos ar jaunu studentu grupu, es viņiem skaidroju kas tā mūzikas kritika tāda, kas ir mūzikas žurnālistika un kāda ir tās loma.

Situācija ir paradoksāla. No vienas puses, mūzikas kritiķu loma pieaug, no otras - tā kļūst piezemētāka.

Pieaug tādā ziņā, ka šodien mūzikas ir tik daudz, ka arvien grūtāk kļūst tajā orientēties. Agrāk bija vienkārši - bija albumi, singli, kurus kritiķi recenzēja vairākos lielākajos žurnālos, un viss bija viegli saprotams. To varētu salīdzināt ar pilsētu, kurā, ejot pa ielām var viegli atrast galamērķi. Šodien līdz ar internetu situācija vairāk līdzinās džungļiem - nav skaidrs, uz kuru pusi iet. Tāpēc ļoti svarīga loma šodien ir navigācijai.

Mūzikai tīmeklī ir nepieciešami kompetenti navigatori, lai cilvēki varētu saprast, ko paklausīties un kas viņiem varētu patikt, kāda mūzika viņus varētu uzrunāt. Šajā ziņā šo kritiķu jeb mūzikas gidu loma ir ļoti liela.

Piezemēta tādā ziņā, ka agrāk mūzikas kritiķis bija arī savā ziņā filosofs, katrā ziņā daudz nopietnāk piegāja dažādām tēmām. Atceros, ka es arī esmu rakstījis nopietnus apcerējumus par grupu vēsturi, par dažādu žanru rašanos utt. Šodien tas gandrīz nevienam nav vajadzīgs. Šodien formāts, kurā darbojas mūsdienu mūzikas kritiķis, ir kļuvis daudz kompaktāks. Tāds un tāds albums, līdzīgs tam un tam, labs ģitārists... būtībā tāds «fast food» formāts.

TVNET: Šonedēļ, piemēram, aktuāls ir jaunais «Arcade Fire» albums, tiek ātri uzceptas simtiem recenziju, bet pēc nedēļas par to jau visi aizmirsuši, jo vietā nāk citi jaunie, svaigie ieraksti, par kuriem ātri kaut kas jāuzcep.

- Jā, tieši tā. Tāda padziļināta ierakstu analīze šodien nevienam īsti nav vajadzīga.

TVNET: Vai rokmūzikā vispār iespējams vēl ar kaut ko pārsteigt?

- Baidos, ka nē. Domāju, ka rokmūzika mūs ar daudz ko pārsteidza aptuveni trīsdesmit gadus. Jau no 1950. gadu vidus līdz vismaz 80. gadu sākumam mēs regulāri tikām lutināti ar kādiem jauniem atklājumiem - radās jauni stili, dažādi krosoveri, jaunas tehnoloģijas utt. Tas bija lielo atklājumu laiks. To varētu salīdzināt ar ģeogrāfiju, kad bija lielo ģeogrāfisko atklājumu laiks - vienu dienu atklāj Indiju, otru Ameriku... šodien viss ir atklāts.

TVNET: Varbūt kādu mazu saliņu vēl kaut kur varētu atklāt. Līdzībās runājot - kādu postdabstepa subžanru vai tml.?

- Šodien šādi atklājumi vairs nenotiek. Tad, kad tiek izdomāti kaut kādi jauni mūzikas stilu apzīmējumi, nezinu, piemēram, «witch house», «freak folk», «glitch» vai tml., tas viss ir diezgan mākslīgi, jo līdzīga mūzika ir bijusi arī agrāk. Piemēram, tas pats dabsteps (dubstep). Ar ko tas dziļākā būtībā atšķiras no tā, kas bija izdomāts 1980. gados kā «digital dub»? Tas ir aptuveni tas pats. Tas, ko darīja Adrians Šervuds (Adrian Sherwood) 80. gadu beigās. Man personiski pēdējie lielie atklājumi mūzikā, ne rokmūzikā, bet vispār - ir tehno, kas bija konceptuāli pilnīgi jauna veida mūzika, un vēlāk «drum 'n' bass». Tas arī bija 90. gadu sākumā. Pēc tam neko principiāli jaunu dzirdējis es neesmu. Viss, kas sekoja vēlāk, bija mēģinājumi dažādus stilus kombinēt. Tad arī rodas tādi mūziķi kā, piemēram, Džeimss Bleiks (James Blake).

TVNET: Vai var teikt, ka padomju klausītāja lielākā nelaime, arī Latvijas mūzikas kontekstā, ir tā, ka mūsu muzikālā gaume neveidojās vienā pulsā ar pasaules rokmūzikas attīstību? Lielākajai sabiedrības daļai disko mūzika asociējas ar «Boney-M», un par tādu Lū Rīdu (Lou Reed) vispār zina retais. Mūsu zināšanās ir lieli baltie plankumi.

- Man grūti teikt. Jo es un mani draugi tik dzīvi un aktīvi interesējāmies par mūziku, ka mēs zinājām visu. Man šķiet, ka manā muzikālajā izglītībā tādu lielu balto plankumu nebija. Arī tā laika meinstrīms bija diezgan cienījams - ļaudis klausījās tos pašus Bītlus, «The Doors», Santanu, «Led Zeppelin», «Pink Floyd» un «Deep Purple». Tas bija normāli. Protams, bija kaut kādas dīvainības, piemēram, Padomju savienībā neticami populāra kļuva grupa «Smokie», kuru Anglijā neviens nezināja, tagad nezina un zināt negrib, un pareizi dara. Bija tādas jocīgas mutācijas kā «Boney-M», kuri, manuprāt, vispār dzīvo Krievijā, jo citur nevienam nav vajadzīgi, taču kopumā uzskatu, ka tie jaunieši Rīgā, Maskavā, Sanktpēterburgā un citur varēja atrast jebkuru mūziku - melnajā tirgū, somu televīzijā, radio, jebkādos kontrabandas kanālos.

Talantīgākie no šiem jauniešiem paši sāka nodarboties ar mūziku un radīt interesantas lietas.

Ja runājam par Latviju, tad tie paši «Dzeltenie pastnieki»... es vispār uzskatu, ka tā ir diža grupa.

Tā ir reāli dižena grupa, kurai spēcīgi nepaveicās, ka viņi dzīvoja aiz dzelzs priekškara. «Pastnieki» potenciāli varēja kļūt par vienu no vadošajām Eiropas elektropopa grupām. Viņi ir ļoti talantīgi.

Mana lielākā pretenzija pret Padomju varu drīzāk ir tā, ka mēs nevarējām izceļot un redzēt paši savām acīm šos mūziķus. Es vairs nekad neredzēšu daudzus savus mīļākos mūziķus koncertā - daudzi ir vai nu jau miruši, vai pārstājuši koncertēt.

Lasīt un pievienot komentāru
JAUNĀKIE FOTO
Saturs drīz būs pieejams