Ikviens atceras pirms pāris gadiem populāro tēva un meitas duetu – Johnny Salamander & Meldra. Tēvs turpina aktīvi darboties Latvijas mūzikas biznesā, strādā pie sava instrumentālā solo albuma, bet kur ir pazudusi Meldra? Izrādās, talantīgā dziedātāja un ģitāriste pabeidzot studijas Anglijā ir devusies uz Ameriku, kur aktīvi darbojas mūzikā un mēģina iekarot savu vietu mūzikā.

Pastāsti par savu dzīvi Amerikā, respektīvi, kā paiet tavas dienas?

Pašlaik esmu Losandželosā un pārsvarā laiku pavadu rakstot dziesmas, ierakstot tās un aranžējot. Strādāju ar vairākiem producentiem, gan Amerikā, gan Lielbritānijā. Dažreiz uzspēlēju kādu koncertu. Plānoju izveidot jaunu grupas sastāvu, lai būtu interesantāk.

Kā nolēmi no Anglijas doties uz Ameriku?

Lielbritānijā piedalījos dažādos projektos, pasākumos, laika gaitā veidojot kontaktus radās izdevība vairāk domāt par iesaistīšanos mūzikas rakstīšanā konkrētiem mērķiem. Izdevās noslēgt biznesa menedžmenta līgumu ar menedžeri Losandželosā, nesen noslēdzu līgumu arī ar aģenti. Tas nozīmē, ka šobrīd ir ļoti daudz jāstrādā un jācer, ka iznāks kaut kas no daudzajiem, iesāktajiem projektiem.

Tev Anglijā labi veicās, nebija bail riskēt un braukt uz Ameriku?

Man vienmēr ir bijis mans piecu gadu, desmit gadu plāns un es mēģinu pēc tā vadīties, protams, perspektīva katrā punktā mainās, tomēr galvenais ir atcerēties, kas ir tā virsotne, ko vēlies sasniegt. Viss ir saistīts ar risku, bet jebkura dzīves joma ir riskanta. Pats stabilākais uzņēmums var bankrotēt, līdz ar to, manuprāt, pārvietoties pa zemeslodi karjeras sakarā nav gluži ne laimes meklēšana, ne salīdzinoši liels risks. Protams, ka vienmēr ir drusku bail, bet nu tas viss ir tīri emocionāli.

Foto: no personīgā arhīva

Tu darbojies mūzikas jomā, bet vai turpini apgūt mūziku?

Ieguvu savu bakalaura grādu Lielbritānijas Modernās mūzikas augstskolā. Zinu, ka noteikti vēlos turpināt sav izglītības ceļu, godīgi sakot, ir daudz virzienu, kuros es vēlētos bagātināt savas zināšanas, piemēram, mūzikas biznesa tieslietas un likumi, aranžēšanas prasmes lielākiem kolektīviem un psiholoģija. Vēlākos gados pilnīgi noteikti apgūšu kādu no šīm zinībām.

Kā tu esi sakārtojusi legālo pusi dzīvošanai Amerikā?

Man ir mākslinieka darba atļauja, par ko ļoti priecājos, jo man kā populārās latviešu filmas «Limuzīns Jāņu nakts krāsā» varonei, Mirttantei patīk, ja visi dokumenti ir kārtībā.

Kā tu tās pavadi brīvdienas, kā izklaidējies?

Patīk apmeklēt observatoriju un «Grifita» parku, labprāt skatos saulrietus okeāna krastā Santa Monikas pludmalē. Pēdējā laikā esmu sākusi iet uz sporta klubu un uzcītīgi turos pie saviem piecdesmit četriem kilogramiem (smejas). Patīk doties ārā, satikt jaunus cilvēkus, izmēģināt jaunus kulinārijas brīnumus. Mierīgai atpūtai labprāt skatos dokumentālās filmas vai lasu grāmatas. Priekšroku dodu lasīšanai latviešu valodā, jo tad varu patiešām atpūsties.

Foto: no personīgā arhīva

Kā ar klubiem un ballītēm?

Nekad neesmu bijusi traka ballīšu karaliene. Tas laikam tāpēc, ka piecpadsmit gadu vecumā biju jau izspēlējusi koncertus lielākajā daļā Latvijas klubu un sapratusi, ka naktsdzīve mani īpaši nefascinē.

Vai bija viegli pielāgoties dzīvei Amerikā?

Vienīgais, kas mani vienmēr uztrauc pielāgošanās ziņā ir uzturs, jo man diemžēl ir diezgan jūtīga gremošanas sistēma. Ātri vien atklāju, ka netālu ir Eiropas ēdienu veikals, varēju priekā uzelpot.

Kā ar cilvēkiem, nebija grūti pieņemt citu temperamentu?

Kopumā cilvēki ko esmu satikusi Kalifornijā ir draudzīgi un jauki. Katrs cilvēks ir citādāks, protams, valstīm vai nācijām ir tipiskas iezīmes, bet tomēr, es domāju, ka attiecības ar katru cilvēku ir jāvērtē individuāli. Savukārt no mūzikas biznesa puses, būtiski ir zināt tiesiskās definīcijas un terminus, līgumu tipus, lai neiekultos nepatikšanās noslēdzot neizdevīgus līgumus.

Neilgojies pēc mājām?

Man pietrūkst manu vecāku, radinieku, draugu, būtu lieliski, ja visi varētu sazvanīties un jau pēc piecpadsmit minūtēm satikties kafejnīcā. Pirmā lieta, kas liek sajusties vientuļai un ilgoties pēc mājām ir apziņa, ka Latvija ir tālu. Tās vairs nav trīs stundas lidmašīnā, bet gan sešpadsmit vai pat astoņpadsmit stundu ceļš, lidojumi ar pārsēšanos. Kad man ir skumji, man palīdz mūzika, tā dara mani priecīgu un harmonisku.

Lasīt un pievienot komentāru
JAUNĀKIE FOTO
Saturs drīz būs pieejams