Japānas iedzīvotājus, kuri piedalās seku likvidēšanā "Fukušima 1" atomelektrostacijā (AES), dēvē par atomsamurajiem. Viņi apzinās, ka ir nolemti drošai nāvei. Pēc nepilna mēneša apritēs 25 gadi kopš traģiskās avārijas Černobiļā. Toreiz dzīvību atdeva tūkstošiem iedzīvotāju, kuri pret savu gribu bija spiesti iesaistīties sprādziena seku likvidēšanā. Bet tieši viņi izglāba Eiropu no radiācijas viļņa, kas, visticamāk, šo teritoriju būtu padarījis neapdzīvojamu.

TVNET tikās ar Latvijas savienības "Černobiļa" pārstāvjiem, atceroties tā laika notikumus. Ja nebūtu šādas organizācijas, tad katastrofas seku likvidēšanā piedalījušies Latvijas iedzīvotāji šobrīd jau, visticamāk, būtu piemirsti, vienisprātis ir savienības prezidents Arnolds Vērzemnieks un viceprezidents Ilmārs Kalniņš. Uz 25. jubileju plānots izdot aktīvistu sarakstītu grāmatu "Černobiļa arvien mūsu atmiņā". Tiks rīkoti atceres pasākumi, uz kuriem ieradīsies arī valsts prezidents Valdis Zatlers. Savienības biedri atzīst – fakts, ka arī viņš piedalījies AES seku likvidēšanā, šo gadu laikā ir palīdzējis.

Statistika ir skarba – no Latvijas likvidēt sekas uz Černobiļu devās vairāk nekā 6000 cilvēku. Šobrīd sestā daļa no viņiem ir miruši.

Vērzemnieks rāda uz pagājušogad uzņemtu fotogrāfiju pie sava kabineta sienas. Tajā biedrības pārstāvji redzami pie Ignalinas AES Lietuvā. "Viņš šobrīd jau ir paralizēts," viņš teic par kādu savienības biedru. "Pakrita uz trepēm savās mājās piektdienā, taču durvis bija ciet un es viņu atradu tikai svētdien. Tu nekad nevari zināt, kad un kas ar tevi notiks."

No kreisās: Latvijas savienības "Černobiļa" viceprezidents Ilmārs Kalniņš un prezidents Arnolds Vērzemnieks / Foto: TVNET

Vērzemnieks katastrofas skartajā vietā bija no 1986.gada novembra līdz Jaunajam gadam. Pavisam neilgi pēc atgriešanās viņam sākās pirmās veselības problēmas: dodoties mājās no Centrālās stacijas, viņš zaudēja samaņu. "Es negribu to atcerēties," pie sevis klusi nosaka vīrs, kam šogad paliks jau 74 gadi, bet šādi brīži ir viņa ikdiena jau 25 gadus. "Mazliet jau ir jūtams, kad tas tuvojas. Sāku slikti redzēt. Ir bijis veikalā, uz ielas," viņš tomēr izstāsta. Lai arī katram no Černobiļas katastrofas seku likvidētājiem radioaktīvo vielu iedarbība izpaužas citādāk, viens no visbiežākajiem simptomiem ir atmiņas traucējumi - aizmirstas pat savs telefona numurs vai mājas adrese.

1986.gadā Vērzemnieks bija virsnieks Latvijas Civilās aizsardzības štābā pretradiācijas un pretķīmiskajā daļā Rīgā.

"Visvieglāk varēja savākt armiju. Tevi iesauca dienestā, un tas bija jāpilda. Ja nepildīsi, tev iestāsies kriminālatbildība,"

viņš atceras. Toreiz AES atrašanās vietas tika turētas noslēpumā, pirms došanās uz katastrofas notikuma vietu kartē bijis jāmeklē, kur tāda Černobiļa vispār atrodas.

Foto: No Latvijas savienības "Černobiļa" arhīva

Viņam atbraucot, seku likvidācija tuvumā esošajā Pripetes pilsētā jau noritēja pilnā sparā. Virs reaktora tika celts milzīgs betona sarkofāgs. Ja nebūtu tā, tad, visticamāk, radiācija lielos daudzumos ar lietu un sniegu izplatītos pa visu Eiropu. "Vismelnākos darbus uzticēja armijai. Pripetes pilsētas zemes dezaktivizāciju, sākot ar visu sadzīves lietu izvešanu uz "mogiļņikiem" (ar polietilēnu izklātām izgāztuvēm – red)."

Lai arī Pripetes pilsētas iedzīvotāji steigšus tika evakuēti no bīstamās zonas, Vērzemnieks, kurš arī piedalījās turienes zemes dezaktivizācijā, atklāj, ka ka padomju valdības plāns paredzēja pilsētas izmantošanu, kad sekas it kā būšot likvidētas. Tāpēc vēl 1986./87. gada ziemā darbojās centrālapkure. Sajūta bijusi gluži kā pēc pasaules gala, un pavisam nesen apdzīvotā vieta atgādinājusi spoku pilsētu:

"Iestājoties vakaram, Pripetē kļuva ļoti baisi. Tavā priekšā ir pamesta pilsēta bez cilvēkiem. Kaut kur logos redzami dažādi rēgi un apkārt klīstoši mājdzīvnieki, kurus nepaņēma līdzi."

Dzīvojot teltīs aukstajā un drēgnajā laikā, mājās gribējies daudziem. Tiem, kuri pieteicās attīrīt reaktora trešā korpusa jumtu (uz tā radiācijas starojums bija nāvējošs), valdība iedeva prēmiju un ļāva braukt mājās jau pēc vienas dienas. "Arī jūs droši vien domātu – aizskriešu, izdarīšu un šodien tikšu mājās. Tas atstāj iespaidu uz psiholoģiju," teic Latvijas savienības "Černobiļa" prezidents.

Pripete naktī vēl pirms Černobiļas katastrofas / Foto: pripyat.com

Sākumā uz jumta tika laisti visi, kas pieteicās, taču, redzot patiesās sekas, atļauja tika dota tikai ar PSRS ģenerālsekretāra Mihaila Gorbačova parakstu. "Cilvēkam parādīja pa televizoru, ko nomest lejā, bet viņš saņēma milzīgu devu. Momentā tu neko nejūti, bet atgriežoties mājās..."

Uzņemto radiācijas līmeni neaprēķināja ar dozimetru, bet gan formulām. Pēc tam uz trešā korpusa jumta tika izlaisti roboti, kuri sapinās savā starpā. Lai noceltu tos, vajadzēja helikopteru un atkal kādu, kas tos pieāķētu. No saņemtā starojuma uz jumta bojā gājuši 1560 cilvēki. "Visi mūsējie, kas tur uzkāpa, – viņu vairs nav," par latviešu likteni stāsta Vērzemnieks. Bijuši arī tādi, kas spiesti radioaktīvajā teritorijā pavadīt vairāk nekā pusgadu.

Radiācija ir atstājusi neizdzēšamu iespaidu uz Černobiļā bijušo seku likvidētāju dzīvi, viņu pēcnācējiem un pavisam iespējams - arī viņu bērniem. "Latvijā tu sasniedz 18 gadus un skaities vesels. Japāņu zinātnieki, kas medicīnas ziņā ir sasnieguši daudz vairāk, secinājuši, ka jāpaiet vēl vismaz divām paaudzēm, lai varētu pateikt, ka radiācija nav iedarbojusies," nobeigumā teic Ilmārs Kalniņš. Šo cilvēku paveiktais ir ne vairāk un ne mazāk kā varoņdarbs, par ko viņi un tuvinieki ir pelnījuši daudz lielāku atbalstu.

Lasīt un pievienot komentāru
JAUNĀKIE FOTO
Saturs drīz būs pieejams