Izrādās, ka rakstīt dienasgrāmatas, kas nu kļuvušas par pamatu jauniznākušajai grāmatai «1991. Tas garais cilvēkbērna gads», izcilo kinorežisoru Jāni Steiču iedvesmojušas klades. Un īsziņu rakstīšana arī.

Galvenais - atrast īstās klades

«Tas ir tas formās, kas mani tiešām iedvesmoja rakstīšanai. Reiz veikalā tādas ieraudzīju, un maisam gals bija vaļā,» piektdienas priekšpusdienā laikraksta «Diena» telpās sarīkotajā autogrāfu stundā atzina grāmatas autors, piebilstot – nevar īsti saprast, ir viņš rakstnieks vai tomēr ne. «Galvenais, lai kladēs būtu baltas lapas un lai tās nebūtu kvadrāta formā. Tad viss ir kārtībā,» vēl smej Streičs. Vēl viņš atklāj, ka ar datoru rakstīt ir grūti – tad nav melnraksta. «Kaut gan, kā teica šīs grāmatas redaktors Jānis Oga, arī dienasgrāmatai melnraksts nedrīkst būt.»

Režisors arī secinājis –

jo tu vairāk centies un gribi labāk uzrakstīt, tad tik tiešām nekas nesanāk.

«Kad apsēdies un vienkārši raksti, tad viss ir kārtībā,» viņš rezumē.

Nu jaunajā grāmatā lasāms gan tas, ko viņš, sākot ar astoņdesmitajiem gadiem, piefiksējis savās dienasgrāmatās, gan viņa sarakste ar Kanādā dzīvojošo latviešu rakstnieku Jāni Klīdzēju, pēc kura romāna motīviem 1991.gadā tapa izcilā filma «Cilvēka bērns». «Vēstules ceļoja no viena pie otra, kamēr Klīdzējs reiz teica, ka tā taču esot literatūra, ko es rakstu, un ka tam visam būtu jāparādās grāmatā,» atminas Jānis Streičs.

«Neko speciāli neesmu rakstījis – kas tur bija, tas bija. Sākot no apmēram 1980.gada. Speciāli ir rakstīts tikai ievads,» sarunā ar portālu TVNET saka Streičs, kuru dienasgrāmatās sarakstīto apkopot vienā grāmatā esot iedrošinājis Jānis Oga, kurš arī pats ir grāmatizdevējs. «Viņš pie manis mājās ieraudzīja to kaudzi ar dienasgrāmatām – laikam ap sešdesmit, kas pierakstītas pilnas piecpadsmit gadu laikā, palasīja un teica, ka tas viss lieliski der grāmatai. Tā acīmredzot domāja arī izdevēji.»


Īsziņu rakstīšana uztrenē

Kaut kas arī no dienasgrāmatām esot mests ārā un īsināts, taču tagad Streičs piekrīt grāmatas redaktora teiktajam, ka daudzi gabali, kas savulaik tikuši rakstīti vienā laidā, nemaz neesot jālabo.

«Es pats pēc tam pārlasīju un brīnījos – kā var tā uzrakstīt!

Ne labojot, sakarīgos teikumos,» smaida režisors.

Viņš arī atklāj kādu amata noslēpumu – ka laba skola rakstīšanā esot īsziņas. «Kodolīgi jāizsakās un tajās atvēlētajās zīmēs viss jāieliek iekšā. Man daudz iznāk sūtīt īsziņas meitai Viktorijai. Diez vai tas ir labi no literārā viedokļa, bet treniņš tas noteikti ir labs! Tā kā sports pilnīgi. Un izrādās, ka tajā formātā var tik ietilpīgi pateikt. Tas ir brīnišķīgi!» priecājas Streičs.

Vai režisoram ir arī kādi jauni darbi padomā? «Uzrakstīts ir daudz un izmētāts pa visu māju. Ir tādas pārdomas, ir lietas, kas attiecas uz kino, ir personīgas lietas par manis paša dzīves posmiem.

Tur ir līdzīgi kā šajā grāmatā: mans dzimtais novads, vēsture, arheoloģija...

Tagad jāpabeidz, ja vien būs laika. Dod Dievs laiku dzīvošanai, tad pēc gadiem pieciem varbūt būs nākamā grāmata,» apsola Jānis Streičs.

Lasīt un pievienot komentāru
JAUNĀKIE FOTO
Saturs drīz būs pieejams