Foto: Publicitātes foto / Andris Tone

Piektdienas, 20.aprīļa, vakarā uz Latvijas Nacionālās operas skatuves tiks izdejots Ludviga Minkusa baleta «Bajadēra» varoņu mīlasstāsts. Krāšņajā un vērienīgajā iestudējumā, kas Latvijā tapis pirmo reizi, piedalīsies teju simts dejotāju, bet par iespaidīgajām dekorācijām un skaistajiem tērpiem, kas acu priekšā uzbur Indijas ainas, parūpējusies scenogrāfe un kostīmu māksliniece Ināra Gauja.

«Mums te klaudz āmuri un dun kompresori,» taujāta par pirmsizrādes noskaņām, smej Ināra, meklējot klusāku stūrīti, lai varētu aprunāties ar portālu TVNET, atklājot šo to no tērpu un dekorāciju tapšanas aizkulisēm. Vislabāk Ināras darbu raksturojot teiciens: «Eju pa pļavu un meklēju puķes, kas der manam vainagam...»

Baleta "Bajadēra" scenogrāfe un tērpu māksliniece Ināra Gauja / Foto: LETA

«Kur tad citur es varēju smelties iedvesmu, kā internetā?! Uz Indiju diemžēl neviens mani komandējumā nesūtīja,» tērpu māksliniece smaida un atzīst, ka beidzot varot pasmieties un atļauties atvilkt elpu, jo ir saredzamas darba beigas. Tieši cik kostīmu šai izrādei pašūts, precīzi viņa pateikt nevar, jo nav skaitījusi. «Pavisam noteikti - daudz! Un es noteikti gribu uzslavēt mūsu šūšanas ceha dāmas, jo viņas ir paveikušas īstu varoņdarbu! Jo šajā izrādē uz skatuves būs visi, kas prot dejot, tātad arī tērpu ir ļoti daudz.»

Baletdejotāja Elza Leimane-Martinova (Gamzati) atklāj, ka galvas rotu uzlikšana aizņem gandrīz 40 minūtes / Foto: TVNET

Atgriežoties pie ideju smelšanās, Ināra atzīst, ka šķirstījusi arī bilžu grāmatas. «Un tomēr lielāko daļu iedvesmas atradu interneta dzīlēs. Protams, ceļojums uz Indiju nebūtu nācis par skādi, lai gan diez vai vienā ceļojumā es spētu aptvert visu man nepieciešamo informāciju. Tālab meklēju konkrētas lietas: zināju, ka man vajadzēs templi, tādēļ, pētot visu pieejamo tempļu fotogrāfijas, uzmanību pievērsu tieši senatnīgajiem tempļiem. Tas pats arī attiecas uz pils interjeru. Īsāk sakot, savācu nepieciešamo informāciju un mēģināju no tās izvilkt man vajadzīgo esenci.»

Foto: TVNET

Sarunas gaitā Ināra Gauja atklāj: ja vien būtu laiks un nauda, viņa dotos ne tikai uz Indiju. «Taču man ir laimējies: bērnībā, pateicoties vecākiem, esmu kopā ar viņiem devusies ceļojumos un redzējusi vietas, kas man vēlāk palīdzējušas izrāžu veidošanā. Piemēram, Bahčisarajas strūklaku. Tāpēc, veidojot tērpus izrādei «Bahčisarajas strūklaka», man bija nojausma par musulmaņu vidi un estētiku. Savukārt par šo izrādi zināju, ka stāsts būs par to hinduistu Indiju. Tālab, meklējot man nepieciešamo informāciju, izvēlējos plašāku ģeogrāfiju, klāt ņemot arī salas.»

Foto: Publicitātes foto / Andris Tone

«Priecāsimies, ja būs izdevusies vizuāli krāšņa un iespaidīga izrāde. Aivars Leimanis ir uzņēmies misiju saglabāt klasiskās izrādes, un es viņam eju talkā. Taču cenšos, lai tas neizskatītos kā izvilkts no putekļiem un lai par to nebūtu kauns, bet lai tiešām izskatītos, ka izrāde ir krāšņa un dārga. Nāciet, vērtējiet, bet neesiet bargi,» atvadoties smaida Ināra.

Lasīt un pievienot komentāru
JAUNĀKIE FOTO
Saturs drīz būs pieejams