Berenise Bežo filmā "Mākslinieks"

FOTO: publicitātes

Desmit Oskaru nominācijas, septiņas britu kinoakadēmijas (BAFTA) balvas, trīs «Zelta globusi» un neskaitāmi citi apbalvojumi melnbaltajai mēmā kino filmai «Mākslinieks» («The Artist»), kas pērn atklāja arī Rīgas kinofestivālu «Baltijas pērle». Šādi priekšvēstneši liecina tikai par vienu - «Mākslinieks» saņems Oskaru kā labākā filma un vēl vismaz pārīti citās nominācijās.

Vai tiešām viss jaunais ir labi aizmirsts vecais?

Apraksts. Holivuda, 1927.gads. Mēmā kino zvaigzne Džordžs Valentīns ir slavas zenītā: viņa filmām ir neiedomājami panākumi, viņu ieskauj kvēlu pielūdzēju pulks. Taču kinoteātros sāk parādīties skaņu filmas, un jaunais kino paģēr jau citādu aktierspēli un mīmiku. Sarūgtinoši, jo tas var kļūt par Džordža Valentīna karjeras galu. Tajā pašā laikā masu skatu aktrise Pepija Millere tikai sāk savu ceļu uz lielo kino…

Pārdomas. Saņemot ASV Producentu ģildes balvu, filmas producents Tomā Langmāns komentēja: «Kad mēs ar Mišelu Hazanaviču (Michel Hazanavicius) vēl tikai domājām uzņemt «Mākslinieku», mēs zinājām, ka gribam uzrakstīt mīlestības vēstuli amerikāņu kino, mēs nekad nedomājām, ka pretī dabūsim gabaliņu amerikāņu sapņa.» Viss būtu labi, ja tā arī būtu noticis, bet par nelaimi «Mākslinieks» ir pārvērties masu psihozē un balvas tiem birst pār galvu kā krusas graudi. Vai pelnīti? Ne gluži.

Ja kāds nezina, par ko šī filma ir, pastāstīšu īsumā. Filma ir par laiku, kad notika revolūcija kino industrijā. Tika ieviestas filmas ar skaņu un mēmais kino tika noskalots tualetē. Līdz ar to arī daudzi kinoaktieri. Filma ir par šo laiku un šiem cilvēkiem, kad daudziem nācās cīnīties ar pašlepnuma izraisītām ciešanām un kompleksu pārvarēšanu, baidoties no kaut kā jauna. Tieši tas notiek ar mūsu galveno varoni Džordžu Valentīnu (George Valentin). Svarīgi piebilst, ka

pasaules mīlulis Čārlijs Čaplins cīnījās ar tieši šo pašu problēmu - nespējot pieņemt tā laika moderno kino, viņš spītīgi iztērēja kaudzēm naudas par mēmajām filmām, kuras cieta neveiksmi.
1

Berenise Bežo filmā "Mākslinieks"

FOTO: publicitātes

Nesaproti mani nepareizi. Man ļoti patika «Mākslinieks», un es uzskatu, ka filmas veidotāji ir izdarījuši lielisku darbu. Tāpat uzskatu, ka «Mākslinieks» ir pelnījis vairākus apbalvojumus, bet ne tik slimīgi daudz, kā tas notiek šobrīd.

Franču režisors Mišels Hazanavičs ir paveicis milzīgu un sarežģītu darbu, izveidojot netipisku melnbalto un mēmo kino par Holivudas zelta ēras laiku. Nereti pat lieliski scenāriji un dialogi mūsdienās tiek izspēlēti lēti un garlaicīgi, kur nu vēl šāda veida kino. Šāda stila filma uzliek tās veidotājiem sarežģītus pārbaudījumus, jo skatītājs jāuzrunā ar mīmiku, aktierspēli un interesantu montāžu. Kadriem jābūt pārdomātiem un paskaidrojošiem, lai skatītājam nerastos sajūta, ka kaut ko filmā nesaprot. «Māksliniekā» šie uzdevumi ir izpildīti un smaids no skatītāja sejas nepazūd visā filmas skatīšanās laikā. Starp citu, «Mākslinieka» veidotāji nolēma samazināt attēla proporcijas 4:3, kā jau tā laika oriģinālajām mēmajām filmām bija pieņemts, kas bija populāras kopš 19.gadsimta beigām līdz pat 20.gadsimta 30.gadiem, kad parādījās skaņu filmas.

Protams, visvairāk gribas uzslavēt aktierus, jo īpaši Žana Dižardēna (Jean Dujardin) un Berenises Bežo (Bérénice Bejo) lieliskos tēlojumus. Mīmika, kustības, smaidi un skumjas šķiet ļoti pārliecinošas. Arī sunītis Uggie bija lielisks, uzlika punktus uz i, skumstot un jokojot kopā ar Žana Dižardēna atveidoto Džordžu Valentīnu.

Tomēr «Māksliniekam» ir arī daži mīnusi, kas varbūt nav tik nozīmīgi, bet vērā ņemami noteikti. Jo īpaši tāpēc, ka šī filma tik dāsni tiek godalgota ar visiem iespējamajiem apbalvojumiem. Pirmkārt, «Mākslinieka» veidotāji nav mācējuši filmu sabalansēt starp komēdiju un drāmu. Daļa filmas ir skumja, daļa smieklīga, bet vidus šķiet par daudz izstiepts, tāpēc, noskatoties «Mākslinieku», īsti nav saprotams, vai filmas veidotāji izveidoja smieklīgu drāmu vai skumju komēdiju. Tieši izstieptās vidusdaļas dēļ es vēlētos, kaut «Mākslinieks» būtu īsfilma.

Otra problēma ir mīlasstāsts starp galvenajiem varoņiem. Tas vienkārši neizskatās tik ticams un skaists, kā tam vajadzētu būt. Emocijas varēja būt dzīvākas un daudz vairāk - tēlu mīlestībā pietrūka pārliecības.

Jā, šoreiz nudien «piekasos sīkumiem», bet tas ir pareizi, jo pēdējo gadu klusākā filma ir kļuvusi par visskaļāko.
1

Nobeigumā noteikti visiem iesaku noskatīties «Mākslinieku», lai pakavētos domās, kā bija, kad kinoteātros valdīja klusums. Turklāt šī filma ir lieliska izklaide. Lai arī filmas ideja nav nekas jauns, tieši par šo tēmu bija 1952. gada filma «Singin' in the Rain», «Mākslinieks» man atgādināja, ka der to noskatīties vēlreiz.

Vērtējums: 8/10

Lasīt un pievienot komentāru

JAUNĀKIE FOTO