Kopš Eirovīzijas nacionālās atlases fināla vadītāja Valtera Frīdenberga pārteikšanās, piesakot uzvarētāju, pagājusi jau teju nedēļa, taču kaislības un interneta komentāri nerimst. Ko par notikušo saka pats Valters un ko viņš domā darīt turpmāk - par to sarunā ar portālu TVNET.

Ko par notikušo incidentu teica televīzijas vadība un Eirovīzijas producents?

Nekādu sodu neesmu saņēmis! (Smejas.) Ja nopietni, tā bija tīri cilvēcīga kļūda un, pēc tam aprunājoties gan ar televīzijas vadību, gan scenārija veidotājiem, secinājām - lapas, no kurām lasīju rezultātus, bija sakārtotas diezgan neveiksmīgi, tādēļ ne tikai es varēju kļūdīties, bet arī jebkurš cits. Tāpēc nekādu sankciju nav, un neba jau tā mana pārteikšanās kaut kādā veidā bija vērsta pret Samantu Tīnu un Dāvidu (atgādināsim, ka, nosaucot Eirovīzijas nacionālās atlases uzvarētāju, Valters nejauši pārteicās, līdz ar to radot iespaidu, ka par uzvarētājiem kļuvuši tieši Samanta un Dāvids - red.).

Internetā pēc tam varēja lasīt, ka Dāvids Kalandija tev draudējis atriebties un pieminējis Sakalandijas ciemu Gruzijā, kura iedzīvotāji to tā neatstāšot...

To mēs tajā pašā Eirovīzijas vakarā pārrunājām ar Dāvida un Samantas producentu Juri Milleru - ka man būšot atvaļinājums jāpavada Sakalandijas ciematā pie Dāvida radiniekiem... (Smaida.) Protams, tā bija tikai tāda mūsu savstarpējā pasmiešanās par situāciju. Tā ka laikam tomēr uz Sakalandijas ciemu nebraukšu. Lai gan -

labprāt apskatītos Gruziju, kur neesmu bijis,

un ja vēl Dāvids visu izrādītu un iepazīstinātu ar vietējiem paradumiem... Patiesībā tas varētu būt visai interesanti. (Smejas.)

FOTO: Mārtiņš Otto/TVNET

Uzvarēt, protams, ir patīkami. Bet kādēļ, tavuprāt, mūziķi tik sāpīgi pārdzīvo zaudējumu Eirovīzijā?

Manuprāt, tas vienkārši ir cilvēcīgais faktors - tu kaut ko saceries un sadomājies, un tajā brīdī, kad kaut kas nesanāk, protams, ir skāde. Nu, tāda vienkārša cilvēcīga apvainošanās uz visu pasauli. Pēc tam vienkārši jātiek pašam ar sevi galā. (Domā.) Protams, Eirovīzija ir viens no lielākajiem konkursiem, svarīgs atbalsta punkts - varbūt ne tik būtisks, kā tas bija 2000.gadā un mazliet vēlāk, kad uzvarēt šajā konkursā šķita prestiži: o, mēs beidzot ar savu dziesmu varam aizbraukt uz Eiropu...

Tomēr tagad pie tā esam pieraduši, tāpat arī skatītāji un klausītāji. Pagājušogad uz Eirovīziju aizbrauca «Musiqq», bet rezultāts nebija tāds, kādu bijām gaidījuši. Taču cilvēkiem puiši patīk, viņi turpina strādāt, un viss ir kārtībā.

Tad kādēļ beidzamajos gados Latvijai tik slikti klājas lielajā Eirovīzijā un mēs netiekam pat tālāk par pusfinālu?

Katru gadu piemin tā saucamo «Eirovīzijas formātu», bet, manuprāt, nekā tāda nav. Viens iemesls: ir maz dziesmu autoru, kuri uzraksta desmit divpadsmit dziesmas Eirovīzijai un tad izvēlas, kura nu būtu tā pati labākā. Bieži vien attieksme ir tāda: līdz Eirovīzijai ir atlicis mēnesis, nu labi, uztaisīs gabalu. Kurš iedziedās? Ā, labi, nāc tu un iedziedi... Iespējams, tā ir tāda drusku nenopietna gatavošanās šim pasākumam no pašu mūziķu puses. Kad viss ir sanācis un cilvēks ir ticis pusfinālā, tad gan sāk domāt - ko man tagad darīt, kā saņemties un visu izdarīt pēc labākās sirdsapziņas.

Iespējams, ka sākumposmā attieksme ir nedaudz vieglprātīga, un atlasē tiek iesniegtas dziesmas, kas nekļūst par lipīgiem hitiem -

tādiem kā, piemēram, Lanas del Rejas «Video Games» vai jebkurš Adeles gabals.

Man šķiet, mums jāsaņemas. Un varbūt jāmeklē mākslinieki, kas to visu varētu pacelt. Piemēram, kāda «underground» grupa, kam pat varētu būt interese par šo projektu.

FOTO: Mārtiņš Otto/TVNET

Šogad daudziem par pārsteigumu uzvarēja Anmary...

Godīgi sakot, pats biju pārsteigts, jo īsti neviens negaidīja, ka viņa varētu uzvarēt. Man pašam priekš sevis bija salikts TOP divnieks - «Mad Show Boys» un «PeR», trešā vieta bija zem jautājuma zīmes, jo tur tiešām varēja būt zili brīnumi. Manā topā Anmary nebija - viņa tiešām nebūtu pirmā kandidāte uz tikšanu superfinālā. Bet cilvēkiem viņa acīmredzot patika, tādēļ tika iebalsota pirmajā vietā...

Nu, tātad tajā dziesmā bija kaut kas tāds, kas aizrāva vairākus tūkstošus cilvēku.

Protams, jāatceras, ka 18.februārī notika ne tikai Eirovīzija, bet arī referendums, tādēļ arī Latvijas televīzijai bija jādomā par to, kā beigt raidījumu plkst. 21.55, jo bija jāpieslēdzas referenduma tiešraidei. Tāpēc tam nācās pakārtot arī superfinālu - atšķirībā no iepriekšējiem gadiem, kad bijām pieraduši, ka superfinālisti uzstājas vēlreiz, parādot savu dziesmu un priekšnesumu. Šajā reizē tas nesanāca, un arī balsošana bija ļoti īsa, kuras laikā bija jāizvēlas, skatoties priekšnesumu īsus videofragmentiņus. Mani paziņas teica, ka ieslēguši televizoru pēc «Panorāmas», un ap pusdesmitiem jau viss bija beidzies, tālab daudzi droši vien nemaz nepaguva nobalsot par savu izvēlēto dziesmu.

Izklausās, ka ierunājās nevis TV šova vadītājs, bet politologs...

Nevis politologs, bet Latvijas valsts iedzīvotājs, pilsonis, cilvēks, kuram nav domas braukt kaut kur prom. Es gribu palikt šeit, savā Tēvzemē! (Klusē.) Ventspilī 18.februārī devāmies balsot kolektīvi, un man nevienu brīdi nebija doma, ka referenduma iznākums varētu būt citādāks, nekā tas bija. Jo tad, kad vispār sāka runāt par referendumu,

biju viens no tiem, kurš teica, ka nekad, nekad, vismaz ne šajā laikā, nevarētu būt runa par divvalodību.

Un, protams, cik vien tas bija iespējams, Eirovīzijas laikā sekoju referenduma rezultātiem.

Pašlaik vairāk esi izvēlējies par labu televīzijai un šoviem vai tomēr domā darboties arī politoloģijā?

Šobrīd viss ir procesā un jāskatās, uz kuru pusi doties. Mans pašmērķis tajā politikas lauciņā nav «100 krēsli» - proti, tikt vienā no simt krēsliem; tiekties pēc tā, ka man pilnīgi noteikti jābūt deputātam un nekam citam. Varbūt kādreiz par to varētu runāt. Taču pavisam noteikti tās būs ārlietas, jo šo specialitāti es ieguvu studējot. Vēl joprojām mēģinu salikt laikus, lai saprastu, kurā brīdī turpināt studijas maģistrantūrā. Uzskatu, ka tas ir nepieciešams, un to es darīšu pilnīgi noteikti.

Valters Frīdenbergs un Jolanta Strikaite, vadot Eirovīzijas atlases otro pusfinālu

FOTO: TVNET

Taču televīzijai, šoviem un mūzikai manā dzīvē ir pietiekami liela vieta, jo tomēr divdesmit divi gadi ir pavadīti šajā lauciņā - ne tikai šovu vadīšanā, bet skatuves dzīvē, sākot ar «Dzeguzītes» laikiem. Protams, teiciens «22 gadi šovbiznesā» skan ne tikai lepni, bet izklausās, ka esmu ļoti vecs un man vajadzētu būt ar sirmu bārdu un galīgi sirmiem matiem. (Smejas.)

Pats taču arī biji iestājies partijā...

Esmu tur joprojām. Diemžēl šobrīd, ņemot vērā visas mūzikas un šovbiznesa lietas, neesmu tik aktīvs kā gribētos, bet tuvākajos gados noteikti vairāk uzmanības pievērsīšu šim lauciņam. Redzu tur savu vietu, ko darīt un pie kā strādāt. Tās ir ārlietas - politikas joma man ir tuvāka sfēra nekā kultūra un izklaide, kurā esmu tik daudzus gadus un kas man vairāk ir kā hobijs.

Un vēl jau tev ir arī «Tumsa»...

Šobrīd notiek jaunu dziesmu radīšana. Tas gan nenozīmē, ka tuvāko divu mēnešu laikā būs albums - noteikti nē! Bet strādājam, lai lēnām radītu jaunu koncertprogrammu, lai varētu to iepīt arī tagadējā - protams, neaizmirstot vecās, labās Mārtiņa Freimaņa dziesmas, kas grupas repertuārā ir jau no 1994.gada. Jauns materiāls top - viss iet uz priekšu lēni, nesteidzoties, jo nav jau kur skriet.


Lasīt un pievienot komentāru

JAUNĀKIE FOTO