Šonedēļ uzmanības lokā jau atkal ir nonākuši Tuvie Austrumi. Šoreiz ekonomisku problēmu dēļ. NATO dalībvalstī Turcijā jau ilgi ir novērojamas ekonomiskas problēmas, kuras nu ir eskalējušās līdz kritiskam līmenim. Kas ir to cēlonis un kā tas varētu ietekmēt arī mūs?

Kas ir noticis?

Pēdējā gada laikā Turcijas nacionālās valūtas – liras vērtība ir samazinājusies par 45%. Tas savukārt ir radījis haosu globālajos finanšu tirgos. Ņemot vērā Turcijas ievērojamos aizņēmumus ārzemju valūtās (tai skaitā no ASV un ES bankām), pastāv liela iespēja, ka bēdīgais stāvoklis Turcijas finanšu sektorā varētu iespaidot arī bankas citās valstīs un apdraudēt valstī esošos ārzemju ieguldījumus. Tas savukārt varētu radīt ķēdes reakciju un izraisīt finanšu krīzi arī citās pasaules daļās. No šīs krīzes varētu ciest arī Eiropa un ASV. Daudzi finanšu analītiķi jau ar bažām atceras Āzijas finanšu krīzi 1997.-1998. gadā, kuras ietvaros salīdzinoši īsā laikā daudzas Āzijas valstu nacionālās valūtas zaudēja savu tirgus vērtību un izraisīja masveida inflācijas pieaugumu.

Liras vērtības samazināšanās ir ievērojami ietekmējusi arī pašas Turcijas ekonomisko situāciju, jo valūtas vērtības samazināšanās ir izraisījusi inflācijas pieaugumu. Jūlijā tas sasniedza pat 15.9% atzīmi. Šāda situācija savukārt ir samazinājusi iedzīvotāju pirktspēju un traucē ekonomikas attīstībai.

Kas to izraisījis?

Līdzīgi kā citas augošās ekonomikas, arī Turcija ilgstoši ir dzīvojusi ar milzīgu budžeta deficītu. Lai finansētu iztrūkumu, valsts ir aizņēmusies lielas naudas summas ASV dolāru  un citu attīstīto ekonomiku valūtās. Tieši šī palienētā nauda bija viens no Turcijas ekonomiskās izaugsmes noslēpumiem 21. gs. pirmajā pusē, jo tika izmantota, lai finansētu apjomīgus būvprojektus, kuri savukārt veicināja jaunu darba vietu izveidi. Šāda ekonomiskās izaugsmes modeļa realizācija bija iespējama arī 2008. gada ekonomiskās krīzes dēļ.

Tās ietvaros ASV centrālā banka un citas attīstīto valstu centrālās bankas centās stimulēt patērētāju izdevumus un uzturēja salīdzinoši zemas aizdevumu un ieguldījumu procentu likmes.

Savukārt Turcijā un citās augošajās ekonomikās banku likmes bija augstākas, tāpēc daudzi investori izvēlējās tajās ieguldīt savu kapitālu. Tomēr pašreizējās ASV un citu attīstīto valstu ekonomiku atveseļošanās kontekstā centrālās bankas ir izlēmušas palielināt savas procentu likmes. Tas savukārt licis investoriem atgriezties attīstīto valstu bankās un stimulējis to nacionālo valūtu (īpaši dolāra) vērtības pieaugumu.

Tomēr šai vērtības palielināšanai ir arī savas ēnas puses – Turcijas parāds ir ticis sadārdzināts un valstij ir problēmas to veiksmīgi atmaksāt.

Nenoliedzami, ka lielu lomu krīzē spēlē arī politiskie faktori. Turcijas prezidents Redžeps Erdogans jau ilgstoši ir darījis visu, lai konsolidētu valsts kontroli pār ekonomiku (viņa znots ir iecelts par Turcijas ekonomikas ministru un viņš pats ir nozīmējis atbildīgos par Turcijas centrālās bankas procentu likmju piemērošanu). Šīs kontroles ietvaros valstsvīrs ir uzņēmis uz ekonomikas pārkaršanu orientētu kursu.

Minētais kurss paredz zemu centrālās bankas procentu likmju saglabāšanu par spīti pastāvīgi pieaugošajiem inflācijas rādītājiem.

Tas savukārt aizbaida investorus vēl vairāk un tie maina savu ieguldījumu valūtu no lirām uz dolāriem (vai citām valūtām). Šo darbību rezultātā tiek samazināta liras vērtība. Iemesls – bailes no ekonomikas pārkaršanas.

Foto: Imago/ScanPix

Liras vērtību vēl vairāk ir samazinājusi notiekošā konfrontācija starp Turciju un ASV. Protestējot pret kristiešu mācītāja Endrū Bransona aizturēšanu 2016. gadā, Donalds Tramps paziņoja par sankciju piemērošanu Turcijas tieslietu un iekšlietu ministriem. Vēl vairāk – 10. augustā Tramps arī divkāršoja muitas tarifus tērauda un alumīnija importam no Turcijas. Savukārt Erdogans atbildi parādā nepalika – politiķis paziņoja, ka iesaldē arī ASV tieslietu un iekšlietu ministra aktīvus. Savukārt 14. augustā prezidents paziņoja, ka boikotēs ASV elektronikas izstrādājumus.

Ko varam sagaidīt?

Pagaidām vēl ir ļoti grūti paredzēt šā ekonomiskā saspīlējuma atrisinājumu, taču ir skaidrs, ka ļoti daudz ko izšķirs tieši notiekošais politiskajā sfērā.

Kā jau varēja noprast no krīzes cēloņiem, liras nedienas ir saistītas ar Donalda Trampa «Amerika pirmā» ārpolitiku pasaulē.

Tās ietvaros politiķis ļoti jūtīgi uztver jautājumus, kuri ir saistīti ar apdraudējumiem amerikāņu pilsoņiem ārvalstīs. Ļoti iespējams, ka savu lomu spēlēja arī nesenais Turcijas paziņojums par nevēlēšanos pārtraukt tirdzniecības saites ar Irānu – valsti, kuru Tramps cenšas piespiest mainīt savu ārpolitiku Tuvajos Austrumos.

Šo iemeslu dēļ Baltā nama saimnieks izvēlējās izmantot ekonomiku kā ieroci un piemērot sankcijas, kā arī paaugstināt tarifus pret vienu no saviem tuvākajiem sabiedrotajiem.

Nenoliedzami, politiķis saprata, ka papildu negatīva impulsa sniegšana jau tā Turcijas nestabilajai ekonomikai radīs Erdoganam milzīgas problēmas.

Savukārt šo problēmu rezultātā Ankara varētu mainīt savu politiku. Tomēr pagaidām izskatās, ka Turcija ir izlēmusi pretoties amerikāņu diktātam. Tas tāpēc, ka pretestība ārējai ietekmei ir viens no Erdogana ārpolitikas pamatprincipiem. Piekāpība šajā sfērā nozīmētu pliķi politiskajiem reitingiem. Diemžēl Turcijas spītība nepalīdz krīzes risināšanai un pat pasliktina to vēl vairāk.

Ļoti iespējams, jaunajam «sultānam» būs tomēr jānorij lepnums un aizturētais garīdznieks jāatbrīvo.

Erdoganam, ļoti iespējams, būs jāpieņem arī vēl viens nepopulārs lēmums. Ekonomikas eksperti jau ilgstoši ir norādījuši, ka labākās zāles liras vērtības straujajam kritumam ir banku aizdevuma procentu likmju palielināšana. Iemesls ir vienkāršs – augstākas procentu likmes samazina iedzīvotāju vēlmi aizņemties naudu un palielina vēlmi veikt uzkrājumus. Tas savukārt samazina naudas apgrozījumu nacionālajā ekonomikā un ceļ tās vērtību. Tomēr šāds lēmums Erdoganam varētu maksāt dārgi politiski. Vienlaikus ar valūtas vērtības palielināšanu augstākas procentu likmes arī samazina ekonomikas izaugsmi un palielina bezdarbu. Taču salīdzinoši augsti ekonomiskās izaugsmes tempi ir viens no Erdogana politiskā mārketinga pamatprincipiem un lielā mērā panāca viņa atkārtotu ievēlēšanu 2018. gada jūnija vēlēšanās. Tāpat politiķis baidās, ka piekrišana procentu likmju celšanai varētu arī iedrošināt viņa sabiedrotos apelēt pie nepieciešamības samazināt budžeta deficītu.

Tomēr šādas darbības veikšana nozīmētu arī ievērojamu sociālās palīdzības programmu un cita veida subsīdiju samazinājumu – darbības, kuras būtu ļoti nepopulāras elektorātā.

Nenoliedzami, teikt ko būtu arī Erdogana islāmistu atbalstītājiem, kuri redz procentu likmes kā grēku.

Turcijas gadījums parāda, ka politikas tieša intervence ekonomikas funkcionēšanā un neatkarīgas centrālās bankas trūkums ļoti bieži apgrūtina situācijas atrisinājumu. Nenoliedzami, ka Erdogana pretestība procentu likmju palielināšanai ir zināmā mērā arī pamatota no ekonomiskā viedokļa (izaugsmes mākslīga bremzēšana ilgtermiņā var radīt arī ekonomisku recesiju), taču šajā gadījumā Erdoganam vismaz ilgtermiņā nav gluži citu iespēju. Problēmu pieauguma gadījumā Turcija būs spiesta aizņemties naudu no Starptautiskā Valūtas fonda (kura viens no nosacījumiem arī varētu būt banku procentu likmes palielināšana) vai no citiem ārējiem spēlētājiem. Piemēram, Turcijas sabiedrotā Katara jau šonedēļ paziņoja par 15 miljardu ASV dolāru aizdevumu, kas ir īslaicīgi spējis stabilizēt liras kursu.

Šādā situācijā vieglāks ceļš varētu būt atrisināt sasāpējušās problēmas mājās pašiem un lieki nebojāt nervus jau tā tramīgajai starptautiskajai sabiedrībai.

Lasīt un pievienot komentāru
JAUNĀKIE FOTO
Saturs drīz būs pieejams