Pēc piecu gadu ilgas renovācijas durvis ir vēris grandiozais Kjū Karaliskais Botāniskais dārzs Londonā – lielākā Viktorijas laikmeta stikla siltumnīca pasaulē. 2003. gadā šis industriālās Londonas arhitektūras brīnums tika iekļauts UNESCO kultūras mantojuma sarakstā un nu par visai ievērojamu summu – 57 miljoniem dolāru celtne ir atguvusi iepriekšējo izskatu un ir gatava apmeklētāju uzņemšanai.

Iespaidīgais botāniskais dārzs rotā Londonas dienvidrietumu pusi jau vairākus gadsimtus – jau 1759. gadā šeit bija ierīkots liels eksotisko augu dārzs. Tolaik botāniskais dārzs kalpoja kā britu karaliskās ģimenes privātā paradīze. 1840. gadā britu arhitekts Desimuss Bērtons radīja pirmo botāniskā dārza stikla ēku. Sākotnēji Bērtons uzbūvēja tikai palmu māju, taču tās dizains bija tik ļoti veiksmīgs, ka Kjū botāniskā dārza vadība arhitektu lūdza izveidot divas reizes lielāku līdzīga dizaina ēku mērenā klimata augiem.

Jau pirmajos gados pēc uzcelšanas botāniskajā dārzā audzēja visdažādāko retu un mazāk retu sugu augus, glāba izmirstošus augus un apmācīja jaunos dārzkopības speciālistus.

Palmu mājas skice, 1857. gads / Foto: Mary Evans Picture Library/Scanpix

1863. gadā Kjū karaliskais botāniskais dārzs vēra savas durvis plašākai sabiedrībai. Ēkas korpuss ir veidots no tajā laikā tik ļoti populārā materiāla – dzelzs, bet sienas veidoja stikla paneļi.

Arhitekts ēkas dizainam iedvesmu smēlās no antīkās Grieķijas un Romas arhitektūras, tāpēc ieejas siltumnīcā atgādina antīkos tempļus, bet siltumnīcas iekšpusē atrodas vairākas cilvēku statujas tradicionālos antīko grieķu un romiešu tērpos, kā arī mitoloģisko tēlu figūras. Savukārt ēkas konstrukcija un jumtu kupoli atbilst tā laika arhitektūras prasībām.

Izmantojot samērā lētas stikla plāksnes, arhitekts spēja visu siltumnīcu izveidot no stikla, ievērot klasiskās arhitektūras pamatprincipus, vienlaikus nodrošinot augiem pietiekamu saules gaismu, siltumu un ventilāciju. Siltumnīcas iekšpusē tika ierīkotas ejas vairākos stāvos, ļaujot apmeklētājiem pastaigāties gar koku galotnēm. Šis revolucionārais dizains tajā laikā bija īsta sensācija.

Foto: AFP / Scanpix

Tomēr laika gaitā grandiozo siltumnīcu piemeklēja saimnieciska rakstura likstas – stikli sāka plaisāt, konstrukciju nemitīgi bojāja erozija un katru dekādi stikla māja piedzīvoja remontu, lai uzlabotu siltuma izolāciju un nodrošinātu augiem optimālu temperatūru.

Visbeidzot, 2013. gadā sākās lielākā siltumnīcas restaurācija Kjū botāniskā dārza vēsturē – kopumā tas Londonas pašvaldībai izmaksāja 57 miljonus dolāru. Rekonstrukcijas laikā arhitektiem vajadzēja panākt labāku temperatūras kontroli un gaisa apmaiņu siltumnīcā.

“Apgrūtināta ventilācija vairāku gadu laikā radīja visai lielus zaudējumus – siltumnīcai bija aizsērējušas ventilācijas caurules, bet dažus logus vairs nevarēja atvērt,” stāsta rekonstrukcijas galvenā arhitekte Eimija Feltona.

Foto: AFP / Scanpix

Atjaunotajā ēkā jau atkal zaļo 1500 dažādu sugu augi no Āfrikas, Austrālijas, Jaunzēlandes, Āzijas, Amerikām un Klusā okeāna salām. Daži no botāniskā dārza kolekcijas augiem brīvā dabā ir izmiruši, kas padara apmeklējumu teju vai unikālu.

Vieni no retajiem augiem ir Dienvidāfrikas cikadejas, kas atklātas vien 1895. gadā, bet nu tās jau dabā vairs nav atrodamas. Tāpat šeit aug Maurīcijas dombeja – ļoti rets augs, kas 2012. gadā ir ierindots zemeslodes 100 apdraudētāko sugu sarakstā. Kjū botāniskais dārzs ir vienīgais, kas ir spējis izaudzēt jaunus augus no Maurīcijas dombejas zariem. Vēl starp retajiem augiem šeit mīt Himalaju īve, kuru savulaik tibetieši izmantoja ārstniecībā, bet šobrīd tā ir aktīvā viela dažu ķīmijterapijas medikamentu sastāvā.

Lasīt un pievienot komentāru
JAUNĀKIE FOTO
Saturs drīz būs pieejams