Velss, Tatī, Renuā, Trifo, Kokto, Hičkoks, Viskonti, Antonioni, Bunjuels, Garbo, Bergmane, Bergmanis, Kurosava, Hercogs, Formans, Grīnevejs, Venderss, Džārmušs, Soderbergs, Ozons, Ki Duka...

Un tie ir tikai daži uzvārdi, daži no visiem tiem kino pamatvērtību veidotājiem, kuru darbus līdz mazajai Latvijai atnesis festivāls "Baltijas pērle". Šodien tas startē, lai līdz 21. septembrim skatītājiem piedāvātu realizēt neiespējamo – noskatīties vairākus simtus filmu.

Pētot festivāla programmu, tā vien gribas no laimes jukt prātā: fantastiskas stundas, dienas, nedēļas ir vadāmas, galvenais tikai, lai dakteris to laicīgā vājprāta apliecinošo zīmi izsniedz, ar ko darba kavējumus attaisnot. Citādi, pirms soli sper kinoteātra "Rīga" un Kongresu nama virzienā (tur festivāla filmas baudāmas), ne tik daudz citu ieteikumos par obligātās redzēšanas vērto jāieklausās, cik vispirms pašam sev jāatbild uz jautājumu: "Kāpēc es gribu apmeklēt šo festivālu?" Šādu ieteikumu skatītājiem dod kinokritiķe Daira Āboliņa, un, viņai paklausot, proti, formulējot savu atbildi, tik tiešām ir vieglāk orientēties pārbagātajā filmu klāstā.

Filmu simtkājīgie staipekņi Festivāla programma sadalīta vairākās detalizētākās filmu skatēs: "Veltījums Kannām", kurā ietilpst gan šī pasaules nozīmīgākā kinofestivāla laureātdarbi, gan to režisoru filmas, kuru vārdi tieši Kannās kļuva par atklājumu kinopasaulei, gan arī nozīmīgu kinovēstures zelta fondu filmas, bez kuru esamības šodienas kino nebūtu šodienas kino, lai gan savulaik Kannās lentes netika suminātas. Kannām veltīto programmu ir sastādījis neviens cits kā šī pasākuma ilggadējs vadītājs Žans Žakobs; skatāmo darbu "vecuma" amplitūda svārstās no pagājušā gadsimta līdz šā gada festivāla laureātēm.

Programmā "XX gadsimta kino revolucionāri" skatītājiem iespējams iepazīties ar itāļu neoreālismu – Roberto Roselīni, Federiko Fellīni, Vitorio de Sika, Džuzepe de Santiss. Sadaļā "Kino klasika" – izcilā 20. gadsimta komiķa Žaka Tatī filmu retrospekcija, savukārt "Kino izjūtā" baudāmi Lukīno Viskonti darbi . Programma "Pērles Eiropas vainagā" sevī iekļauj, protams, Eiropas kino, un, tāpat kā "Kinogardēdī", baudāmas filmas, kas spēj stāties pretim pasaules balagāniskajai holivudizācijai. Programmā "Čehu kino. Vakar, šodien, rīt" – šīs valsts kino zelta laikmeta darbi (Formans, Švankmaijers, Hītilova), bet "Jaunais krievu kino" turpina nule kā finišējušā Krievijas kino festivāla noskaņas Latvijā. "Pāri visām robežām", kā jau ierasts Latvijas kinofestivālos, pulcina filmas, kas var šokēt ar savu visatļautību, vienlaikus gan arī fascinējot ar neglītuma, perversuma vai, gluži pretēji, kaislību, seksualitātes estētismu. "Aizgājušo gadu kino valdzinājums" atkal ļaus izbaudīt dižo aktrišu Grētas Garbo un Ingrīdas Bergmanes valdzinājumu.

Pat nemēģiniet sev nolikt: es skatīšos tikai, piemēram, "Kannu" vai "Aizlieguma" programmas filmas! Tik vienkārši šoreiz "Pērlē" cauri netiksiet. Lai arī ir izveidotas vairākas programmas, filmas to robežām stiepjas pāri kā tāds simtkājis, kuram 1., 31., 69., 75. un 100. kāja iestigusi vienā, citas – otrā programmā, bet ķermenis klājas pāri festivālam kopumā. Tieši tāpēc jau katram mulstošajam skatītājam ir jāatbild uz jautājumu: "Kāpēc es gribu apmeklēt "Baltijas pērli"?"

Redzēt kinoklasiku Te nu bez komentāriem un ieteikumiem: ko nekādi nedrīkst palaist garām. Viskonti, Roselīni, Fellīni, Bunjuels u.c. dižgaru vārdi, kā arī viņu loma kinovēsturē runā pati par sevi, lai nevajadzētu kādu kaunināt: neredzēt, neko nezināt par šo ģēniju filmām ir noziedzīgi. Tomēr šajā vērtību jūrā ir kāds ģēnijs, kura daiļrade Latvijas skatītājam vairāk uz papīra zināma, – Žaks Tatī. Franču komēdijmeistars slavens ar savu filmu it kā mēmumu, lai gan tās tapušas laikā (1949 - 1960), kad kinoekrānam mēle jau bija izaugusi. Tatī filmās teksts tiek izmantots tik maz, tik atturīgi un neuzbāzīgi, ka galveno "lomu" spēlē sižetiskie ironiju skeči. Turklāt pats režisors savās filmās vienmēr redzams vienā lomā – Ilo kungs, liels, neveikls vīrs ar mīkstu sirdi, kurš nespēj pakļauties patērētājsabiedrības dzīves uzstādījumiem. Tatī slavens kļuva ar savu burlesku darbu "Svētku diena"; vēl festivālā skatāmas trīs viņa filmas.

Savukārt iz pagājības zelta apcirkņiem smeļot kādu no filmām ar Grētu Garbo, kurai šogad apritētu 95 gadi, vai simtgadnieci Ingridu Bergmani, pirmās dīvas gadījumā pievērsiet uzmanību darbam "Sāga par Gestu Berlingu", otrās – "Intermeco". Abām zvaigznēm tās ir viņu vienas no spožākajām pirmsholivudas perioda filmām...

Starp citu, Bergmanei veltītajā filmu retrospekcijā vienā darbā – "Stromboli, Dieva zeme" – var izgaršot, kā šī skandināviete atveido latviešu meiteni!

Redzēt Kannu un Eiropas gardēžkino Viss, kas festivāla programmā saistīts ar mūsdienu, pat jaunāko Eiropas un Kannu kinofestivāla kino – jāskatās pēc iespējas negausīgāk. Kas zina, cik maza daļiņa no filmām vēl kādreiz uz lielā ekrāna būs baudāma, jo pierādījies taču, ka Latvijas kinoteātros godā jeņķisms.

Tad nu, lūgtum, neaiztrauciet garām Kannu laureātei – beļģu režisoru Lika un Žana Pjēra Dardēnu filmai "Bērns". Tieši šajā filmā, kuras uzņemšanā izmantota nervozi filmējoša rokas kamera, vienlaidus sapludinot spēles un dokumentālo žanrus, raisot augstu ticamības pakāpi ekrānā redzamajam, visvairāk uztverta Eiropas kino izredzētība - spēks atteikties no Holivudas atdarināšanas.

Korejiešu režisora Kima Ki Duka darbs "Golfa nūja" tiek dēvēts par filmu ar potenci tikt pieskaitītai "visu laiku vislabākajām filmām". Vardarbīgo izteiksmi tik iecienījušais Ki Duks šoreiz no tās atteicies pilnībā, radot filmu – dzejoli par to, kā zagta tiek citu cilvēku enerģija... Jutekliski personiskas noskaņas valda arī latviešiem kopš "Arsenālu" laikiem tik iemīļotā Amerikas neatkarīgā režisora Džima Džārmuša darbā "Salauztie ziedi". Tajā, izmantojot lielisku aktiersastāvu (Bils Murejs, Šārona Stouna, Tilda Svintone, Džesika Langa), vēstījums par pusmūža vīrieti, kurš dodas sava nezināmā dēla meklējumos. Līdzīgu stāstu rīdziniekiem vēstīs arī daudzu iecienītais vācietis Vims Venderss filmā "Neklauvē".

"Klavierskolotājas" fascinētajiem austriešu režisora Mihaela Hanekas jaunākā filma "Apslēptais", kurā pierēm kopā tiek triekti treknie rietumnieki ar imigrantiem un trešās pasaules valstu iedzīvotāji. Savukārt Fransuā Ozons turpina darboties intīmi pētnieciskajā jomā. Filmā "Laiks aiziet" modes fotogrāfam gejam, slimam ar audzēju, ļaujot izdzīvot pēdējās dienas, bet drāmā "5x2" Ozons mēģina noskaidrot, kurā brīdī ģimenē mirst mīlestība...

Redzēt liegto bez aizspriedumiem Protams, daļa festivāla filmu ir izaicinošas, šokējošas, katru indivīdu un sabiedrību atkailinošas. Mīļā mira labad tās "trakākās" sapulcētas programmā "Pāri visiem aizliegumiem". Un te nu viens hits, kas pasauli tracināja gados, kad mēs, padomjzemē dzīvojošie, par seksu, kur vēl pornogrāfiju, neko nezinājām, – "Dziļās rīkles iekšpusē". Darbs vēsta par to, kā 70. gadu sākumā tika uzņemta skandalozākā pornofilma "Dziļā rīkle".

Šajā pašā sadaļā arī kas izsmalcinātāks: režisoru Mikelandželo Antonioni, Stīvena Soderberga un Vona Karvaja darbs "Eross" – trīs noveles par kaislību un mīlestību. Un sociāli skandalozāks – neatkarīgā amerikāņu režisora Grega Araki drāma (ko pat salīdzina ar Almodovara "Slikto audzināšanu!") "Noslēpumainā āda", kas taranē pedofilijas problemātiku.

Lasīt un pievienot komentāru
JAUNĀKIE FOTO
Saturs drīz būs pieejams